Juris Lorencs: Lozunga “Pirksim savējo!” pamatā nav tikai politiskās simpātijas vai ekonomiskais izdevīgums 18
Juris Lorencs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Sludinājums pie autobusu piestātnes mazpilsētā: “Pārdodu kartupeļus maisos. Iespējama piegāde mājās.” Tie, kuri izmanto šo un līdzīgus piedāvājumus, parasti nav vīlušies ne cenas, ne kvalitātes ziņā. Patiesībā zemnieks savus kartupeļus varētu vest arī uz tirgu. Tad cenā būtu jāierēķina tirdzniecības vietas īre, degviela, automašīnas amortizācija un paši dārgākie cilvēka resursi – darbs un laiks. Diezin vai tas vairs atmaksājas.
Bet kā veidojas kartupeļa cena lielveikala plauktā? Nav jābūt ekonomistam, lai saprastu, ka zemnieka izdevumiem pieplusojas transporta un glabāšanas izmaksas, pārdevēju, apsargu, apkopēju, tirgziņu, sabiedrisko attiecību speciālistu, juristu, grāmatvežu un priekšnieku algas. Veikala īpašnieku peļņa. Nodokļi, apdrošināšanas, novērošanas kameru, kredītkaršu terminālu un atlaides karšu informācijas sistēmas uzturēšana, reklāmas bukletu drukāšana utt. Tas viss prasa naudu, kas beigu beigās tiek ierēķināts “gala tarifā” jeb kartupeļu cenā.
Domājot par šo garo ķēdi, es dažkārt brīnos, kāpēc produktu cenas lielveikalā vēl ir tik zemas. Tomēr nesen lielveikalu ķēdes iekļuva kritikas krustugunīs par, iespējams, neproporcionāli lielu uzcenojumu piena produktiem. Lai pievērstu uzmanību zemajām piena iepirkuma cenām, Liepājas apkārtnes zemnieki pat sarīkoja politisku akciju, dāvājot pienu par velti. Īsā laikā Liepājā un Grobiņā tika izdalītas vairākas tonnas piena.
Savukārt kāda lielveikalu ķēde, atbalstot iniciatīvu “Latvijas pienam būs BŪT!”, samazināja Latvijā ražoto piena produktu cenas. Ja var ticēt, tad pieprasījums pēc vietējiem piena produktiem esot audzis par 60%! Un te jau sākās politika. Pirksim savējo! Pirksim to, kas ražots pie kaimiņiem Baltijā! Pirksim Eiropas produktus! Atbalstīsim Ukrainu, boikotēsim Krieviju! Bet lozunga “Pirksim savējo!” pamatā nav tikai politiskās simpātijas vai ekonomiskais izdevīgums, ko rada kopīgais labums.
Pirkt “savējo”, tātad vietējo, nozīmē arī rūpes par ekoloģiju. Nav iespējams aizstāt spāņu vai itāliešu vīnus ar Latvijas ražojumu. Tomēr no otra Eiropas gala vesta minerālūdens vietā mēs varam izvēlēties Latvijā pildītu ūdeni.
Zemkopības ministrs Didzis Šmits (“Apvienotais saraksts”) izteicies, ka viņa vadītā ministrija, iespējams, rosināšot likumdošanas izmaiņas, kas noteikšot lielveikalu darba laika ierobežojumus svētdienās. Mērķis – atbalsts mazajiem veikaliņiem un tirdziņiem. Šādi ierobežojumi pastāv dažās Rietumeiropas valstīs, turklāt tiem ir gadsimtiem sena vēsture. Tiesa gan, brīdī, kad tie tika pieņemti, par ekonomisko efektu neviens īpaši neaizdomājās.
Veikalu slēgšanas pamatā bija reliģiski motīvi, kas saglabājušies joprojām. Pieņemu, ka par šo ministra ierosinājumu vēl būs asas diskusijas. Samierināties ar lielveikalu slēgšanu svētdienās negribēs ne to īpašnieki, ne cilvēki, kuriem tirdzniecības centru apmeklējums kļuvis par izklaidi. Tikmēr pats labākais veids, kā atbalstīt vietējos zemniekus un uzņēmējus, ir pirkt viņu ražojumus. Bet kur tos meklēt? Katram no mums ir sava personīgā pieredze. Man tādu dod Kalnciema ielas, Straupes un Skultes tirdziņi, Rīgas ielas tirgus Daugavpilī, kooperatīva “Kuldīgas labumi” veikaliņš Kuldīgā, Alus kvartāls Rīgā.
Šīs vietas esmu apmeklējis personīgi. Turklāt tās nav vienīgās Latvijā, kur iespējams atklāt un iepazīt jaunas Latvijas garšas. Saprotams, tiešā veidā šie tirdziņi un veikaliņi var dot iztiku vien dažiem simtiem uzņēmēju. Viņu lielākais nopelns ir produktu popularizēšana. Jo agrāk vai vēlāk pienāk brīdis, kad veikala plauktā pamanām preci, kuru pirms tam bijām iegādājušies kādā no tirdziņiem.
Īpašs stāsts ir atjaunotais Āgenskalna tirgus. Manuprāt, šā tirgus centrālās ēkas atklāšana pagājušā gada maijā kļuvusi par vienu no spilgtākajiem notikumiem pašreizējās Rīgas domes valdīšanas laikā. Tikai pašai domei ar to maz sakara. Jo Āgenskalna tirgū saimnieko nevis pašvaldība, bet privātie uzņēmēji.
Tikmēr Rīgas Centrāltirgus interneta vietnē joprojām varam lasīt: “”Lauku labumi pilsētas viducī” – vārdi, kas raksturo Vidzemes tirgu, kas pēdējā laikā piedzīvojis un vēl piedzīvos daudz pozitīvu pārmaiņu, atbrīvojoties no pagātnes sārņiem un kļūstot par mūsdienīgu un sakārtotu iepirkšanās vietu, kur iegādāties kvalitatīvus un augstvērtīgus Latvijas zemnieku produktus un citas preces.” Diemžēl nekas no tā neatbilst īstenībai.
Tukšums un pamestība – tie ir vārdi, kas vislabāk raksturo pašvaldības apsaimniekoto Vidzemes tirgu. Ja neticat, aizejiet un pārliecinieties paši. Kārtējais pierādījums tam, ka ne valstij, ne pašvaldībai nav jānopūlas ar uzņēmējdarbību. Par to, kas notiek ar valsti, kad tā sāk tirgot kartupeļus un cept kotletes, liecina Padomju Savienības piemērs. Tā nonīkst, bankrotē un beigu beigās izput. Negribētu, ka šāds liktenis piemeklē arī Rīgu.
