– Varbūt biļetes bija par dārgu. 6
– Nekur pasaulē biļetes nav tik lētas kā Siguldā. Parīzē uz vienu no minētā trijnieka koncertiem biļetes maksāja vairāk nekā 200 eiro. Siguldā tās svārstās no 15 līdz 50 eiro. Ne viens vien ir teicis – Daini, tev tās biļetes par lētu, uzliec augstāku cenu, un būs pilna zāle ar prestižo publiku. Bet tik negodīgi Dainis nekad nav rīkojies. Un par to es viņu ļoti cienu. Jo Opermūzikas svētki ir domāti mūzikas mīļotājiem, nevis kā biznesa pasākums. Un tad nu sanāk, kā sanāk….
D. Kalns: – Svētki un priekšnesums jau veidojas kopā. Ir milzu atšķirība, vai zālē sēž snobs vienaldzīgu vaigu 300 eiro dārgā vietā vai arī pensionārs, kurš naudu biļetei sakrājis pa vienam eiro vien, un nu aplaudē, priecājas, jūt līdzi. Ir solisti, kā, piemēram, Poļakovs, kurš man teicis – tā kā nodziedāju Siguldā, nekad mūžā vairs nenodziedāšu. Un tas noticis, pateicoties publikas atsaucībai. Žēl, ka svētki Siguldā var notikt tikai dažas dienas. Tepat blakus Somijā ir Savolinnas festivāls. Maza pilsētiņa, līdzīga Siguldai, bet festivāls rit mēneša garumā, ar četrām izrādēm, koncertiem. Tūristi brauc ar čārterreisiem.
L. Cauka: – Mums arī varēja būt tāda Savolinna, taču par to būtu jāgādā ne jau Dainim Kalnam vai Cēsu festivāla rīkotājam Jurim Žagaram, bet kādai citai īpašai, varbūt pat valstiskai institūcijai. Varbūt Kultūras ministrijai, Latvijas institūtam?
D. Kalns: – Kad 2014. gadā Rīga bija Eiropas kultūras galvaspilsēta, tai vajadzēja greznoties ar manām spalvām, un tāpēc pievilka savā programmā arī Opermūzikas svētkus, lai gan tie pirms tam bija pastāvējuši jau divdesmit gadus. Togad valsts un VKKF kopā piešķīra 43 000 eiro. Pērn domāju – Raiņa un Aspazijas gads, “Zelta zirgam” atbalsts varētu būt līdzīgs – taču nekā. Pirms tam paļāja – padomju laiku mūzika, bērnu opera, bet, kad noskatījās, vērtējums bija pavisam citāds.
L. Cauka: – VKKF katram piešķir pa drusciņai, bet varbūt tādiem svētkiem kā Cēsīs, Siguldā, vēl kādam valstiski novērtētam, tādam, kas veido Latvijas tēlu, vajadzētu atsevišķu finansējumu? Es kādreiz domāju – ar ko nodarbojas Latvijas kultūrpolitikas plānotāji? Mēs esam radījuši eksporta preci, tikai nav kas to spēj un prot pasaulei piedāvāt. Ārkārtīgi daudzas iespējas diemžēl palaižam garām.
