Starp snobu un mākslas mīļotāju ir liela atšķirība, saruna ar Siguldas Opermūzikas svētku rīkotājiem 6
Šīs nedēļas nogalē no 29. jūlija līdz 31. jūlijam notiks XXIV Siguldas Opermūzikas svētki, kuru rīkotājam Dainim Kalnam allaž līdzās viņa dzīvesbiedre Nacionālā teātra aktrise Lolita Cauka. Šajā sarunā ar abiem – par šī aizsākuma misiju, sasniegto, aizkulisēm un sarežģījumiem, ar kuriem saskāries festivāls, kuram teju jau gadsimta ceturksnis.
– Pirmais jautājums Lolitai Caukai. Dainis Kalns nesen atklāja, ka jūs pēdējos divus gadus arvien cītīgāk viņu atrunājot no festivāla rīkošanas, un, ja tas tomēr, kā redzams, nav izdevies, nākas atteikties pat no filmēšanās un daudz kā cita…
Lolita Cauka: – Jā, tā ir. Negribētos teikt, ka vienmēr jāatsakās no filmēšanās vai kādas citas izrādīšanās, bet no atvaļinājuma gan. Jau labu laiku dusmojos uz Daini, ka viņš joprojām turpina organizēt šos operas svētkus, kuros iesaistīti vairāk nekā divsimt cilvēku, jo redzu, ko tas no viņa prasa. Un es sev līdzās vēlos dzīvu cilvēku, nevis kapa pieminekli.
– Kalna kungs, kas īsti jums liek šo smago vezumu, ar kuru brīžiem iet kā pa viļņiem, joprojām vilkt?
Dainis Kalns: – Uz ielas, tramvajā, iepērkoties man nāk klāt sveši cilvēki, saka, paldies, dakter, par svētkiem, tikai nepametiet mūs… Ja svētki izdodas, ir milzu gandarījums, un tas arī, nav ko liegties, ievelk, lai gan prasa ārkārtīgu koncentrēšanos. Galvenais ir tikt pie mākslinieciskās koncepcijas, atrast kodolu. Man vienmēr bijis vajadzīgs augsta līmeņa profesionāls pasākums, kas nopelna arī naudu. Valsts dod minimāli – šiem svētkiem ar lielām grūtībām un pierādīšanu no Valsts Kultūrkapitāla fonda (VKKF) izdevās dabūt 17 tūkstošus eiro. Ir mazliet skumīgi, zinot, ka dažam citam festivālam, kas izmanto gatavu produkciju, no valsts tiek teju četrreiz lielāks atbalsts nekā Siguldas Opermūzikas svētkiem, kur viss gatavots tieši tiem. Reizēm pats brīnos, kā vienā gadā man izdevās iestudēt trīs operas vienpadsmit dienās, divas ar Annu Netrebko un vienu ar Elīnu Garanču galvenajā lomā un vēl citiem pasaules grandiem. Anna Netrebko toreiz gulēja kopmītnēs Dauderos, bijušajā Ulmaņa vasaras rezidencē, pati gatavoja ēdienu, visvisādi mums ir gājis. Man ir viens princips. Ja Galā koncertā kāds solists apžilbina publiku un paņem to savā varā, tad zinu, ka nākamajā gadā man jāiestudē viņam opera. Tā bija ar Bellīni “Somnambulu” Irīdei Martinesai 2006. gadā, tā ar “Karmenu” Klementīnei Margēnai 2014. gadā. Klementīne Margēna kā īpašā viese pirmoreiz atbrauca uz Siguldu 2012. gadā un ārkārtīgi skaisti nodziedāja Galā koncertā. Viņas balss ietilpst tajā pašā grupā, kur Elīnas Garančas soprāns. Kad 2013. gadā Margēna burtiski apbūra publiku ar Habanēru no “Karmenas”, bija skaidrs, ka 2014. gadā jāiestudē “Karmena” ar Margēnu titullomā. Atsaucās arī divi izcili franču dziedātāji Hosē un Eskamiljo lomām. Septembrī viss bija sakārtots. Bet novembra beigās pēkšņi ziņa no Vīnes – Daini, nepatikšanas, Klementīne Margēna aizmuguriski, pašai nezinot, iekļauta Zalcburgas festivāla programmā, kur jau iespiests viņas vārds. Viss brūk, jūtos kā “Purva bridējā”, kad Kristīne atteica Akmentiņam (rūgti pasmaida).
L. Cauka: – Un tad sākas cīņa.
D. Kalns: – Rakstu mežonīgas vēstules operdīvas aģentam, pamazām atklājas, ka arī soliste labāk grib dziedāt Siguldā nekā Zalcburgā. Martā es viņu dabūju atpakaļ. Bet tie bija pieci neziņas mēneši – būt vai nebūt…
L. Cauka: – Patiesībā neziņa ir visu laiku – mākslinieki atbrauks vai ne, kādā formā būs, balss skanēs vai ne…
D. Kalns: – Ja nemaldos, tas bija 1999. gadā. Ar baudu klausos Galā koncertu, šogad viss tik labi izdevies, spoži izskanējusi opera “Seviljas bārddzinis”. Tikko tā sevī nopriecājos, pēc piecpadsmit sekundēm Eiropas vadošajam dramatiskajam tenoram, kurš piecus gadus bijis solists Vīnes operā, pazūd balss … Nu jā, pirms tam gan viņš jau bija nodziedājis trīs ārijas, četras reizes paņemt augšējo do varbūt ir pat grūtāk nekā divus vakarus pēc kārtas nodziedāt operu… Liela traģēdijas jau patiesībā nenotika.
L. Cauka: – Viņam pašam gan tā bija traģēdija. Es pēc tam ar solistu aprunājos. Viņam tā bija gadījies pirmo reizi mūžā.
– Aizpērn “Karmena”, pērn “Zelta zirgs”, kas šogad lika izvēlēties Dž. Verdi “Masku balli”? Atsaucoties uz jūsu iepriekš teikto, kuram solistam izvēlējāties šo operu?
D. Kalns: – Mūsu Operas vadošajam baritonam Jānim Apeinim. “Zelta zirgs” pērn bija liels notikums, internetā vien to noskatījās četri tūkstoši cilvēku. Mūsu Apeinis ir Eiropas klases dziedātājs, muzicē arī Austrijā un ir viens no retajiem latviešiem, kas var iekarot Marijas teātri Krievijā. Šajā operas mekā latvietim nokļūt vēl grūtāk nekā Vīnes operā vai Koventgārdenā, jo krieviem pašiem papilnam spilgtu solistu. “Zelta zirgā” Apeinis bija lielisks Baltais tēvs. Izrādē ir sešpadsmit lomas, bet viņš vienīgais jau pirmajā mēģinājumā dziedāja no galvas. Bija konsultējies ar pieredzējušo Ilzi Grīnbergu, klausījies dažādus ierakstus. Man kā Frinberga, Grāveļa, Fišera paaudzei piederīgam tāds kā elks līdz šim bija Pēteris Grāvelis, kurš dziedājis kā Balto tēvu, tā visas ievērojamākās baritona partijas operās, bet Jānis vecmeistaru pārspēja. Kostīmu mākslinieces bija iecerējušas smalku, glaunu kostīmu, kas ļoti piestāvēšot pie Jāņa dabīgajiem melnajiem matiem, bet viņš atteica, ka būšot vien matos pūderis jāiekaisa un Baltajam tēvam nepiemērotā, dendijam līdzīgā izskatā uz skatuves nekāpšot…
– Vai šī kostīmu mākslinieču iecere nav detaļa, kas liecina par visnotaļ globālu parādību – proti, tieksmi arī operu un citu nopietnu mākslu virzīt uz vieglāku žanru pusi, padarīt to līdzīgāku popkultūrai?
L. Cauka: – Tā ir. Un tas pierāda, ka pasaule dvēseliski kļūst arvien nabadzīgāka savā mākslinieciskajā sapratnē un kultūras ziņā. Pievelk tas, kas ir spilgtāks, popsīgāks, redzamāks, vieglāk uztverams.
D. Kalns: – Viens no Marijas teātra režisoriem Jurijs Aleksandrovs šajā sakarā saka – pasaulē ir divu veidu režisori. Vieni kalpo mūzikai, bet otri ir skandālisti, kam vajag uz skatuves nepieņemamas lietas un ārišķības. Eiropā ir operas pat ar naturālām seksa ainām, nemaz nerunājot par puskailu vārtīšanos pa gultu. Ne jau velti Anna Netrebko atteicās no Manonas Lesko lomas Minhenes operā, jo tur arī bija naturāli seksa skati. Un tikai tāpēc, ka krievu zvaigzne atteicās, mūsu Kristīne Opolais tika viņas vietā.
L. Cauka: – Netrebko var atļauties pateikt nē. Bet, ja kāda cita grib kāpt pa karjeras un popularitātes kāpnēm, tad gatava uz visu… Taču tas var ātri “atkosties”.
D. Kalns: – Bet atgriežoties pie “Masku balles”. Šajā stāstā par mīlestību un nodevību vienā pašā trešā cēliena Renato ārijā ir gan kaisle, gan smeldze un galvenais – dvēsele. Tā ir ļoti melodiska un reizē dinamiska opera, īstākā belcanto virsotne. Un Kiradžijeva, kā jau bulgāru izcelsmes diriģenta, temps kā radīts “Masku ballei”, viņš visu allaž diriģē vienu sekundi par ātru… Bet man jau patīk, jo opera nav nekāda šūpuļdziesma. Andrim Ludvigam liels pārbaudījums būs Gustavo loma, mākslinieks patlaban veidojas par īstu dramatisko tenoru, kuru, atšķirībā no liriskajiem, pasaulē ir ļoti maz.
– Bet kas, Kalna kungs, ir darīts, lai Lolitai Caukai tāpat kā pērn – ja nu atkal uznāk lietus! – nebūtu jāuzņemas nepatīkamā loma uzrunāt un nomierināt satraukto publiku?
– Nu, es izmantoju viņas aktrises balsi (pasmaida).
L. Cauka: – Visus lēmumus gan pieņem Dainis.
– Bet ne viens vien toreiz sprieda – nebūtu pažēlota nauda par metru apjomīgākam jumtam virs skatuves, lietus šaltis negāztos tieši mākslinieku instrumentos un “Zelta zirgu” varētu nepārtraukt.
– Ja ir vējš vai lietus, par metru garāks vai platāks jumts virs skatuves neko neizšķir.
D. Kalns: – Tad būtu vajadzīgs piecus vai sešus metrus lielāks jumts, taču līdz ar to stabi priekšplānā traucētu skatītājiem. Nav ko slēpt, jau vairākus gadus runāju ar Siguldas mēru par skatuves risinājumu. Patlaban ir uzsākts projekts ar domu, ka jumts ietu pāri gan skatuvei, gan skatītāju zālei, kura tiktu pagriezta par deviņdesmit grādiem. Jumtā būtu gan sildītāji, gan skaņu un gaismu aparatūras. Līdzīgi kā Dzintaru koncertzālē, tikai pēc arhitekta Uģa Šēnberga – arī Dikļu dabas koncertzāles veidotāja –, ieceres, šis jumts būtu pārvelkams un atkal noņemams. Taču pasaulē daudzi klasiskās mūzikas festivāli notiek zem klajas debess. Veronas arēnā arī, piemēram, nav jumta, un, ja uznāk lietus, tā pārvēršas par lielu peldbaseinu.
L. Cauka: – Šī būve, protams, atkal prasītu lielus ieguldījumus no Siguldas domes puses, kura jau tā Opermūzikas festivālu ārkārtīgi atbalsta. To, ko vajadzētu sagaidīt no Kultūras ministrijas vai VKKF, uz saviem pleciem uzņēmusies Siguldas dome. Bet viss finansiālais smagums paliek uz Daiņa Kalna pleciem.
D. Kalns: – Pērn pēc Opermūzikas svētkiem palikām 40 000 eiro mīnusos. Taču nerīkojam svētkus pirmo reizi, abi strādājam, un, par spīti neveiksmei, visiem ir samaksāts, nevienam neesam palikuši parādā.
– Kur zaudējumu iemesls?
L. Cauka: – Krietna daļa lielāko opermūzikas cienītāju, sapratēju, mīlētāju jau ir viņā saulē. Jaunajai paaudzei, vismaz lielai daļai, šis mākslas žanrs ir nezināms. Un tas atsaucas uz skatītāju skaitu. Protams, varbūt ir izaugusi jauna skatītāju paaudze, bet tā vairs nav tik proporcionāli liela. Jo profesionālai mākslai, klasiskām vērtībām skatītājs un klausītājs vairs netiek audzināts. Ja vidusskolā nav muzikālās audzināšanas, ja nepasniedz tēlotājmākslu, bērni šīs lietas nezina un vairs nezina arī viņu vecāki. Latvijā ir milzum daudz mūzikas un mākslas skolu, kur droši vien apmāca solfedžo, iedod profesionālos pamatus, bet vai arī aizved bērnus uz operu, klasiskās mūzikas koncertu?
D. Kalns: – Ja visi mūzikas skolu pedagogi atbrauktu uz Siguldu, man būtu tūkstošiem klausītāju. Arī Lielajā ģildē šie pedagogi neparādās. Piekrītu Pēterim Vaskam, kurš teicis, ka mūzikas skolu misija ir audzināt ne vien nākamos solistus, bet arī inteliģentus cilvēkus, mūzikas mīļotājus, sapratējus, cienītājus.
L. Cauka: – Varbūt skolu sistēmā kaut kas mainīsies tad, kad skolotāji būs beiguši runāt par algām, sākot domāt arī par kvalitātes lietām. Ko var prasīt no ģimenes, ja jau vairākās paaudzēs bērni aug bez iekšējas vajadzības pēc nopietnas mūzikas? Paskatīsimies, kā ir Operā – jo dārgākas biļetes, jo tā pilnāka. Jo tas, redz, ir prestiži. Ja biļetes maksā 200 vai 400 eiro, tad īstie mūzikas mīļotāji iekšā netiek. Bet man ir neērti skatīties, kā parterī par 200 eiro sēdošie pēc katras simfonijas daļas aplaudē! Tātad cilvēks neizprot mūziku, atnācis sevi izrādīt.
Kur ir Siguldas Opermūzikas svētku līdz galam neizmantotais fenomens? Ja bērnu ved pirmo reizi klausīties operu vai klasisko mūziku, tai jābūt ļoti augstā izpildījumā. Un Siguldā mūsu piedāvājums tiešām ir ļoti augstā līmenī. Dievs dod katram festivālam ko tādu! Šobrīd vasaras piedāvājums ir tik raibs, neprofesionāls, brīžiem tik zemā līmenī, bet reklāmiski pasniegts kā nezin kas, ka arī skatītājs vairs neorientējas, maldās, bižutēriju pieņem par dārgakmeni. Pērn man bija milzīgs šoks, kad neizpirka biļetes uz Galā koncertu ar Marselo Alvaresu. Jebkurā vietā, kur uzstājas šis tenors, tās izķer pirmajās trīs vai četrās dienās. Bet Siguldā Galā koncertā ļaužu vajadzēja būt trīsreiz vairāk, pie ieejas drūzmēties lieko biļetīšu medītājiem… Jo šobrīd līdzās Kaufmanam un Alanji mūsu ciemiņš Alvaress ir viens no izcilākajiem pasaules tenoriem. Tas šobrīd ir lielais trijnieks, tāpat kā savulaik Pavaroti, Domingo un Karerass. Bet mums biļetes netika izpirktas. Domāju – cilvēki neorientējas, nezina, bet – ko tad dara sabiedriskais radio, televīzija, kāpēc par to nestāsta?
– Varbūt biļetes bija par dārgu.
– Nekur pasaulē biļetes nav tik lētas kā Siguldā. Parīzē uz vienu no minētā trijnieka koncertiem biļetes maksāja vairāk nekā 200 eiro. Siguldā tās svārstās no 15 līdz 50 eiro. Ne viens vien ir teicis – Daini, tev tās biļetes par lētu, uzliec augstāku cenu, un būs pilna zāle ar prestižo publiku. Bet tik negodīgi Dainis nekad nav rīkojies. Un par to es viņu ļoti cienu. Jo Opermūzikas svētki ir domāti mūzikas mīļotājiem, nevis kā biznesa pasākums. Un tad nu sanāk, kā sanāk….
D. Kalns: – Svētki un priekšnesums jau veidojas kopā. Ir milzu atšķirība, vai zālē sēž snobs vienaldzīgu vaigu 300 eiro dārgā vietā vai arī pensionārs, kurš naudu biļetei sakrājis pa vienam eiro vien, un nu aplaudē, priecājas, jūt līdzi. Ir solisti, kā, piemēram, Poļakovs, kurš man teicis – tā kā nodziedāju Siguldā, nekad mūžā vairs nenodziedāšu. Un tas noticis, pateicoties publikas atsaucībai. Žēl, ka svētki Siguldā var notikt tikai dažas dienas. Tepat blakus Somijā ir Savolinnas festivāls. Maza pilsētiņa, līdzīga Siguldai, bet festivāls rit mēneša garumā, ar četrām izrādēm, koncertiem. Tūristi brauc ar čārterreisiem.
L. Cauka: – Mums arī varēja būt tāda Savolinna, taču par to būtu jāgādā ne jau Dainim Kalnam vai Cēsu festivāla rīkotājam Jurim Žagaram, bet kādai citai īpašai, varbūt pat valstiskai institūcijai. Varbūt Kultūras ministrijai, Latvijas institūtam?
D. Kalns: – Kad 2014. gadā Rīga bija Eiropas kultūras galvaspilsēta, tai vajadzēja greznoties ar manām spalvām, un tāpēc pievilka savā programmā arī Opermūzikas svētkus, lai gan tie pirms tam bija pastāvējuši jau divdesmit gadus. Togad valsts un VKKF kopā piešķīra 43 000 eiro. Pērn domāju – Raiņa un Aspazijas gads, “Zelta zirgam” atbalsts varētu būt līdzīgs – taču nekā. Pirms tam paļāja – padomju laiku mūzika, bērnu opera, bet, kad noskatījās, vērtējums bija pavisam citāds.
L. Cauka: – VKKF katram piešķir pa drusciņai, bet varbūt tādiem svētkiem kā Cēsīs, Siguldā, vēl kādam valstiski novērtētam, tādam, kas veido Latvijas tēlu, vajadzētu atsevišķu finansējumu? Es kādreiz domāju – ar ko nodarbojas Latvijas kultūrpolitikas plānotāji? Mēs esam radījuši eksporta preci, tikai nav kas to spēj un prot pasaulei piedāvāt. Ārkārtīgi daudzas iespējas diemžēl palaižam garām.
