– Bet kas, Kalna kungs, ir darīts, lai Lolitai Caukai tāpat kā pērn – ja nu atkal uznāk lietus! – nebūtu jāuzņemas nepatīkamā loma uzrunāt un nomierināt satraukto publiku? 6
– Nu, es izmantoju viņas aktrises balsi (pasmaida).
L. Cauka: – Visus lēmumus gan pieņem Dainis.
– Bet ne viens vien toreiz sprieda – nebūtu pažēlota nauda par metru apjomīgākam jumtam virs skatuves, lietus šaltis negāztos tieši mākslinieku instrumentos un “Zelta zirgu” varētu nepārtraukt.
– Ja ir vējš vai lietus, par metru garāks vai platāks jumts virs skatuves neko neizšķir.
D. Kalns: – Tad būtu vajadzīgs piecus vai sešus metrus lielāks jumts, taču līdz ar to stabi priekšplānā traucētu skatītājiem. Nav ko slēpt, jau vairākus gadus runāju ar Siguldas mēru par skatuves risinājumu. Patlaban ir uzsākts projekts ar domu, ka jumts ietu pāri gan skatuvei, gan skatītāju zālei, kura tiktu pagriezta par deviņdesmit grādiem. Jumtā būtu gan sildītāji, gan skaņu un gaismu aparatūras. Līdzīgi kā Dzintaru koncertzālē, tikai pēc arhitekta Uģa Šēnberga – arī Dikļu dabas koncertzāles veidotāja –, ieceres, šis jumts būtu pārvelkams un atkal noņemams. Taču pasaulē daudzi klasiskās mūzikas festivāli notiek zem klajas debess. Veronas arēnā arī, piemēram, nav jumta, un, ja uznāk lietus, tā pārvēršas par lielu peldbaseinu.
L. Cauka: – Šī būve, protams, atkal prasītu lielus ieguldījumus no Siguldas domes puses, kura jau tā Opermūzikas festivālu ārkārtīgi atbalsta. To, ko vajadzētu sagaidīt no Kultūras ministrijas vai VKKF, uz saviem pleciem uzņēmusies Siguldas dome. Bet viss finansiālais smagums paliek uz Daiņa Kalna pleciem.
D. Kalns: – Pērn pēc Opermūzikas svētkiem palikām 40 000 eiro mīnusos. Taču nerīkojam svētkus pirmo reizi, abi strādājam, un, par spīti neveiksmei, visiem ir samaksāts, nevienam neesam palikuši parādā.
– Kur zaudējumu iemesls?
L. Cauka: – Krietna daļa lielāko opermūzikas cienītāju, sapratēju, mīlētāju jau ir viņā saulē. Jaunajai paaudzei, vismaz lielai daļai, šis mākslas žanrs ir nezināms. Un tas atsaucas uz skatītāju skaitu. Protams, varbūt ir izaugusi jauna skatītāju paaudze, bet tā vairs nav tik proporcionāli liela. Jo profesionālai mākslai, klasiskām vērtībām skatītājs un klausītājs vairs netiek audzināts. Ja vidusskolā nav muzikālās audzināšanas, ja nepasniedz tēlotājmākslu, bērni šīs lietas nezina un vairs nezina arī viņu vecāki. Latvijā ir milzum daudz mūzikas un mākslas skolu, kur droši vien apmāca solfedžo, iedod profesionālos pamatus, bet vai arī aizved bērnus uz operu, klasiskās mūzikas koncertu?
D. Kalns: – Ja visi mūzikas skolu pedagogi atbrauktu uz Siguldu, man būtu tūkstošiem klausītāju. Arī Lielajā ģildē šie pedagogi neparādās. Piekrītu Pēterim Vaskam, kurš teicis, ka mūzikas skolu misija ir audzināt ne vien nākamos solistus, bet arī inteliģentus cilvēkus, mūzikas mīļotājus, sapratējus, cienītājus.
L. Cauka: – Varbūt skolu sistēmā kaut kas mainīsies tad, kad skolotāji būs beiguši runāt par algām, sākot domāt arī par kvalitātes lietām. Ko var prasīt no ģimenes, ja jau vairākās paaudzēs bērni aug bez iekšējas vajadzības pēc nopietnas mūzikas? Paskatīsimies, kā ir Operā – jo dārgākas biļetes, jo tā pilnāka. Jo tas, redz, ir prestiži. Ja biļetes maksā 200 vai 400 eiro, tad īstie mūzikas mīļotāji iekšā netiek. Bet man ir neērti skatīties, kā parterī par 200 eiro sēdošie pēc katras simfonijas daļas aplaudē! Tātad cilvēks neizprot mūziku, atnācis sevi izrādīt.
Kur ir Siguldas Opermūzikas svētku līdz galam neizmantotais fenomens? Ja bērnu ved pirmo reizi klausīties operu vai klasisko mūziku, tai jābūt ļoti augstā izpildījumā. Un Siguldā mūsu piedāvājums tiešām ir ļoti augstā līmenī. Dievs dod katram festivālam ko tādu! Šobrīd vasaras piedāvājums ir tik raibs, neprofesionāls, brīžiem tik zemā līmenī, bet reklāmiski pasniegts kā nezin kas, ka arī skatītājs vairs neorientējas, maldās, bižutēriju pieņem par dārgakmeni. Pērn man bija milzīgs šoks, kad neizpirka biļetes uz Galā koncertu ar Marselo Alvaresu. Jebkurā vietā, kur uzstājas šis tenors, tās izķer pirmajās trīs vai četrās dienās. Bet Siguldā Galā koncertā ļaužu vajadzēja būt trīsreiz vairāk, pie ieejas drūzmēties lieko biļetīšu medītājiem… Jo šobrīd līdzās Kaufmanam un Alanji mūsu ciemiņš Alvaress ir viens no izcilākajiem pasaules tenoriem. Tas šobrīd ir lielais trijnieks, tāpat kā savulaik Pavaroti, Domingo un Karerass. Bet mums biļetes netika izpirktas. Domāju – cilvēki neorientējas, nezina, bet – ko tad dara sabiedriskais radio, televīzija, kāpēc par to nestāsta?
