L. Cauka: – Un tad sākas cīņa. 6
D. Kalns: – Rakstu mežonīgas vēstules operdīvas aģentam, pamazām atklājas, ka arī soliste labāk grib dziedāt Siguldā nekā Zalcburgā. Martā es viņu dabūju atpakaļ. Bet tie bija pieci neziņas mēneši – būt vai nebūt…
L. Cauka: – Patiesībā neziņa ir visu laiku – mākslinieki atbrauks vai ne, kādā formā būs, balss skanēs vai ne…
D. Kalns: – Ja nemaldos, tas bija 1999. gadā. Ar baudu klausos Galā koncertu, šogad viss tik labi izdevies, spoži izskanējusi opera “Seviljas bārddzinis”. Tikko tā sevī nopriecājos, pēc piecpadsmit sekundēm Eiropas vadošajam dramatiskajam tenoram, kurš piecus gadus bijis solists Vīnes operā, pazūd balss … Nu jā, pirms tam gan viņš jau bija nodziedājis trīs ārijas, četras reizes paņemt augšējo do varbūt ir pat grūtāk nekā divus vakarus pēc kārtas nodziedāt operu… Liela traģēdijas jau patiesībā nenotika.
L. Cauka: – Viņam pašam gan tā bija traģēdija. Es pēc tam ar solistu aprunājos. Viņam tā bija gadījies pirmo reizi mūžā.
– Aizpērn “Karmena”, pērn “Zelta zirgs”, kas šogad lika izvēlēties Dž. Verdi “Masku balli”? Atsaucoties uz jūsu iepriekš teikto, kuram solistam izvēlējāties šo operu?
D. Kalns: – Mūsu Operas vadošajam baritonam Jānim Apeinim. “Zelta zirgs” pērn bija liels notikums, internetā vien to noskatījās četri tūkstoši cilvēku. Mūsu Apeinis ir Eiropas klases dziedātājs, muzicē arī Austrijā un ir viens no retajiem latviešiem, kas var iekarot Marijas teātri Krievijā. Šajā operas mekā latvietim nokļūt vēl grūtāk nekā Vīnes operā vai Koventgārdenā, jo krieviem pašiem papilnam spilgtu solistu. “Zelta zirgā” Apeinis bija lielisks Baltais tēvs. Izrādē ir sešpadsmit lomas, bet viņš vienīgais jau pirmajā mēģinājumā dziedāja no galvas. Bija konsultējies ar pieredzējušo Ilzi Grīnbergu, klausījies dažādus ierakstus. Man kā Frinberga, Grāveļa, Fišera paaudzei piederīgam tāds kā elks līdz šim bija Pēteris Grāvelis, kurš dziedājis kā Balto tēvu, tā visas ievērojamākās baritona partijas operās, bet Jānis vecmeistaru pārspēja. Kostīmu mākslinieces bija iecerējušas smalku, glaunu kostīmu, kas ļoti piestāvēšot pie Jāņa dabīgajiem melnajiem matiem, bet viņš atteica, ka būšot vien matos pūderis jāiekaisa un Baltajam tēvam nepiemērotā, dendijam līdzīgā izskatā uz skatuves nekāpšot…
– Vai šī kostīmu mākslinieču iecere nav detaļa, kas liecina par visnotaļ globālu parādību – proti, tieksmi arī operu un citu nopietnu mākslu virzīt uz vieglāku žanru pusi, padarīt to līdzīgāku popkultūrai?
L. Cauka: – Tā ir. Un tas pierāda, ka pasaule dvēseliski kļūst arvien nabadzīgāka savā mākslinieciskajā sapratnē un kultūras ziņā. Pievelk tas, kas ir spilgtāks, popsīgāks, redzamāks, vieglāk uztverams.
D. Kalns: – Viens no Marijas teātra režisoriem Jurijs Aleksandrovs šajā sakarā saka – pasaulē ir divu veidu režisori. Vieni kalpo mūzikai, bet otri ir skandālisti, kam vajag uz skatuves nepieņemamas lietas un ārišķības. Eiropā ir operas pat ar naturālām seksa ainām, nemaz nerunājot par puskailu vārtīšanos pa gultu. Ne jau velti Anna Netrebko atteicās no Manonas Lesko lomas Minhenes operā, jo tur arī bija naturāli seksa skati. Un tikai tāpēc, ka krievu zvaigzne atteicās, mūsu Kristīne Opolais tika viņas vietā.
L. Cauka: – Netrebko var atļauties pateikt nē. Bet, ja kāda cita grib kāpt pa karjeras un popularitātes kāpnēm, tad gatava uz visu… Taču tas var ātri “atkosties”.
D. Kalns: – Bet atgriežoties pie “Masku balles”. Šajā stāstā par mīlestību un nodevību vienā pašā trešā cēliena Renato ārijā ir gan kaisle, gan smeldze un galvenais – dvēsele. Tā ir ļoti melodiska un reizē dinamiska opera, īstākā belcanto virsotne. Un Kiradžijeva, kā jau bulgāru izcelsmes diriģenta, temps kā radīts “Masku ballei”, viņš visu allaž diriģē vienu sekundi par ātru… Bet man jau patīk, jo opera nav nekāda šūpuļdziesma. Andrim Ludvigam liels pārbaudījums būs Gustavo loma, mākslinieks patlaban veidojas par īstu dramatisko tenoru, kuru, atšķirībā no liriskajiem, pasaulē ir ļoti maz.
