Starp snobu un mākslas mīļotāju ir liela atšķirība, saruna ar Siguldas Opermūzikas svētku rīkotājiem 6
Šīs nedēļas nogalē no 29. jūlija līdz 31. jūlijam notiks XXIV Siguldas Opermūzikas svētki, kuru rīkotājam Dainim Kalnam allaž līdzās viņa dzīvesbiedre Nacionālā teātra aktrise Lolita Cauka. Šajā sarunā ar abiem – par šī aizsākuma misiju, sasniegto, aizkulisēm un sarežģījumiem, ar kuriem saskāries festivāls, kuram teju jau gadsimta ceturksnis.
– Pirmais jautājums Lolitai Caukai. Dainis Kalns nesen atklāja, ka jūs pēdējos divus gadus arvien cītīgāk viņu atrunājot no festivāla rīkošanas, un, ja tas tomēr, kā redzams, nav izdevies, nākas atteikties pat no filmēšanās un daudz kā cita…
Lolita Cauka: – Jā, tā ir. Negribētos teikt, ka vienmēr jāatsakās no filmēšanās vai kādas citas izrādīšanās, bet no atvaļinājuma gan. Jau labu laiku dusmojos uz Daini, ka viņš joprojām turpina organizēt šos operas svētkus, kuros iesaistīti vairāk nekā divsimt cilvēku, jo redzu, ko tas no viņa prasa. Un es sev līdzās vēlos dzīvu cilvēku, nevis kapa pieminekli.
– Kalna kungs, kas īsti jums liek šo smago vezumu, ar kuru brīžiem iet kā pa viļņiem, joprojām vilkt?
Dainis Kalns: – Uz ielas, tramvajā, iepērkoties man nāk klāt sveši cilvēki, saka, paldies, dakter, par svētkiem, tikai nepametiet mūs… Ja svētki izdodas, ir milzu gandarījums, un tas arī, nav ko liegties, ievelk, lai gan prasa ārkārtīgu koncentrēšanos. Galvenais ir tikt pie mākslinieciskās koncepcijas, atrast kodolu. Man vienmēr bijis vajadzīgs augsta līmeņa profesionāls pasākums, kas nopelna arī naudu. Valsts dod minimāli – šiem svētkiem ar lielām grūtībām un pierādīšanu no Valsts Kultūrkapitāla fonda (VKKF) izdevās dabūt 17 tūkstošus eiro. Ir mazliet skumīgi, zinot, ka dažam citam festivālam, kas izmanto gatavu produkciju, no valsts tiek teju četrreiz lielāks atbalsts nekā Siguldas Opermūzikas svētkiem, kur viss gatavots tieši tiem. Reizēm pats brīnos, kā vienā gadā man izdevās iestudēt trīs operas vienpadsmit dienās, divas ar Annu Netrebko un vienu ar Elīnu Garanču galvenajā lomā un vēl citiem pasaules grandiem. Anna Netrebko toreiz gulēja kopmītnēs Dauderos, bijušajā Ulmaņa vasaras rezidencē, pati gatavoja ēdienu, visvisādi mums ir gājis. Man ir viens princips. Ja Galā koncertā kāds solists apžilbina publiku un paņem to savā varā, tad zinu, ka nākamajā gadā man jāiestudē viņam opera. Tā bija ar Bellīni “Somnambulu” Irīdei Martinesai 2006. gadā, tā ar “Karmenu” Klementīnei Margēnai 2014. gadā. Klementīne Margēna kā īpašā viese pirmoreiz atbrauca uz Siguldu 2012. gadā un ārkārtīgi skaisti nodziedāja Galā koncertā. Viņas balss ietilpst tajā pašā grupā, kur Elīnas Garančas soprāns. Kad 2013. gadā Margēna burtiski apbūra publiku ar Habanēru no “Karmenas”, bija skaidrs, ka 2014. gadā jāiestudē “Karmena” ar Margēnu titullomā. Atsaucās arī divi izcili franču dziedātāji Hosē un Eskamiljo lomām. Septembrī viss bija sakārtots. Bet novembra beigās pēkšņi ziņa no Vīnes – Daini, nepatikšanas, Klementīne Margēna aizmuguriski, pašai nezinot, iekļauta Zalcburgas festivāla programmā, kur jau iespiests viņas vārds. Viss brūk, jūtos kā “Purva bridējā”, kad Kristīne atteica Akmentiņam (rūgti pasmaida).
