Starp sniegu, smiltīm un sāli Atakamas tuksnesī 0
Sanpedro de Atakama ir viens no sausākajiem tuksnešiem uz Zemes. Tā apskatei nepieciešamas vismaz piecas dienas. Tuksnesis atrodas Čīlē, Antofagastas reģionā. No Čīles galvaspilsētas Santjago uz Kalamas pilsētu Čīles ziemeļos izlidojam septembra sākumā.
Tālāk ar autobusu dodamies uz Sanpedro de Atakama pilsētiņu. Septembris Čīlē ir pavasara sākums. Vislabāk tuksnesi apskatīt pavasarī, kad to rotā krāšņi ziedi. Tuksneša ziedēšana ir novērojama no septembra līdz novembrim, kad sastopams aptuveni 200 dažādu ziedošu augu. Mēs ieradāmies nedaudz par agru. Bet ne jau veģetācijas krāšņums ir tas, kā dēļ doties uz tuksnesi. Galvenokārt te aug asa sausumizturīga zāle – Coiron a Paja Brava. Vienas vienīgas smiltis, kā arī sāls. Trīs simti gadu bez nokrišņiem padarījuši šo vietu par vienu no sausākajām uz planētas, vienīgi tuksneša ziemeļu daļā, pateicoties “Bolīvijas ziemai”, vasarā ir vērojami nelieli nokrišņi.
Tomēr dabas daudzveidība Sanpedro de Atakamas tuksnesī ir pārsteidzoša, un tieši tādēļ vērts šurp doties. Krāšņums, ko rada smilšu veidojumu krāsas saules staru atblāzmās, sāls puķu, geizeru un tuksnesī neiedomājamas parādības – sniega – eksistence. Arī brīnišķīga dzīvnieku valsts, kuras ievērojamākie pārstāvji ir dejojoši flamingo un tramīgas lamas. Nozīmīgākie apskates objekti tuksnesī ir Laguna de Chaxa – sāls ezeru sistēma, kurā var vērot dažādos putnus, arī flamingo, Valle de Luna (Mēness ieleja), kas līdzinās Mēness virsmai, Laguna Cejar ar augstas koncentrācijas sāls ezeriem, Salar de Tara ar gigantiskiem smilšakmens pīlāriem un sniega smailēm, geizeri el Tatio.
Nabadzības krāšņums
No Sanpedro de Atakama pilsētiņas sākas mūsu ceļojums pa tuksnesi. Pilsētiņa ir neliela, šaurām ieliņām, kurās rindojas viesnīcas, tūrisma aģentūras, restorāni un suvenīru veikaliņi. Visa dzīve balstās uz tūrismu. Viena nakts viesnīcā divām personām šeit izmaksā aptuveni 25 latus. Tā kā te valda sausums, tad vannas istabā sastapsieties ar rakstisku lūgumu taupīt ūdeni. Tuksnesīgs krāšņums te vērojams it visā. Kontrasti. Krāsu spilgtums apģērbā, māju interjerā. Un tajā pašā laikā smilšu pelēcība, nabadzība un vienkāršība, radot sajūtu, ka it viss ir smilšu piepūsts un aizputināts. Kaut arī te viss šķiet pakārtots naudas izvilināšanai no tūrista maka, paēst var labi, restorānā pusdienas – zupa, otrais ēdiens, deserts un dzēriens – izmaksā aptuveni piecus līdz septiņus latus (7000 Čīles peso). Piedāvājumā atradīsiet visdažādāko ēdienu klāstu, pat diezgan eiropeisku, ir vietas, kur varēsiet baudīt arī picas un hamburgerus. Protams, ieteicams nobaudīt vietējos labumus, kas šeit gan ne ar ko tuksnesīgi tipisku neizceļas. Ēdiens ir tāds pats kā pārējā Čīlē, un smilšu zupiņas neviens jums te nepasniegs. Tipiskākie Čīles ēdieni ir: pastel de choclo jeb kukurūzas kūka – sāļi salds sacepums ar vārītām olām, olīvām un gaļu, paila marina – izcili garda jūras velšu zupa, empanadas – tādi kā lieli pīrāgi ar gaļu, sīpoliem un olīvām, sopaipillas – ķirbju plācenīši. Vasarīgs dzēriens motte con huesillos, kas pagatavots no saulē kaltētiem persikiem, vārīts cukurūdenī ar dzeltenīgām grūbām.
No alkoholiskajiem dzērieniem, protams, vērts baudīt gardos Čīles sarkanvīnus, bet tipisks alkoholiskais kokteilis, kas Čīlē noteikti jānobauda, ir pisco sour, pagatavots no vīnogu kauliņu degvīna, putota olbaltuma ar citrona sulu.
Naudas izņemšanai ciematiņā atradīsiet arī divus bankomātus, tikai brīdinu, ka labāk jau iepriekš parūpēties par skaidrās naudas krājumu, jo lielā tūristu pieplūduma dēļ bankomātus mēdz izslaukt tukšus. Ciematā vērts apskatīt koloniālā laika baznīcu, celtu 18. gs. sākumam raksturīgā arhitektūras stilā. Tās jumta segumam izmantots koks un kaktuss, kā arī lamu ādas. Otra nozīmīgākā apskates vieta ciematā ir kapsēta, tuksnesīgi balta, smilšaina, lieliem krustiem, kapu kopiņas ir mākslīgiem ziediem rotātas. Un, protams, suvenīru veikali un tirdziņi, kuros var iegādāties vietējos izstrādājumus. Krāšņākie un rakstainākie ir no lamu vilnas darinātie džemperi, cepures, zeķes.
Trīs kilometru attālumā no pilsētiņas atrodas Pukara de quitor – 12. gs. cietokšņtipa ciemata drupas. To var apskatīt, dodoties kājām vai noīrējot velosipēdu. Te atradās atakamiešu administratīvais un aizsardzības centrs. Atakamieši vieni no pirmajiem apguva tuksneša kultivēšanu. Veidoja īpašas terases, kur dēstīja augus, galvenokārt kukurūzu. Tuksnesis ir arheologu paradīze, jo daudzas liecības saglabājušās, pateicoties lielajam sausumam. Atakamieši bija īsti dabas bērni un dzīvoja saskaņā ar kosmosu. 1536. gadā šīs teritorijas iekaroja spāņi, bet jau pirms tam te bija spēcīga Peru inku ietekme. Dzīvniekus, ko pieradināja – alpakas, lamas un vikuņas –, audzēja vilnai un gaļai.
Ceļojot pa tuksnesi, galvenokārt redzami mazapdzīvoti ciematiņi ar dažām mājām un baznīcu. Mājas celtas no ķieģeļiem, segtas ar savdabīgiem zāles jumtiem. Praktiski nav iespējams ielūkoties vietējo iedzīvotāju ikdienā un viņus fotografēt, jo šā tuksneša iemītniekiem ir īpaša attieksme pret fotografēšanos – viņi uzskata, ka tādā veidā jūs zogat ko ļoti personisku, neaizsargātu un svētu.
Tverot saulrieta mirkļu burvību
Sanpedro de Atakama atrodas vairākas tūrisma aģentūras, kurās var pieteikties ekskursijām pa tuksnesi. Parasti komplektē aptuveni 20 cilvēku grupu. Visas ekskursijas, kas norit ar auto gida pavadībā, ir dārgas, sākot no 25 līdz 50 latiem. Ekskursijās ir iekļauta arī ēdināšana, brokastis ar tēju, kafiju, uzkodas. Izbraukšana vienmēr ir agri no rīta, kad nav tik liels karstums. Piemēram, lai līdz geizeriem nokļūtu ap septiņiem, ir jāceļas četros, jo geizeru vērošana tieši rīta gaismā ir visiespaidīgākā, turklāt ir iespējama tikai noteiktās diennakts stundās. Lai dotos tuksnesī, jābūt gatavam uz visu. Tuksnesis nesaudzē, tas ir nežēlīgi skarbs. Geizeru vērotājam jāsaģērbjas kā īstā ziemā, jo temperatūra te ir ap 17 grādiem zem nulles. Var baudīt pārsteidzošus kontrastus. Ja vien nebiedē aukstums, kas, uzspīdot saulei, mazinās, vērts baudīt termisko ūdeņu burvību dabiskos lagūnezeros. Ūdens temperatūra tajos sasniedz aptuveni 40 grādu. Geizeri atrodas 4300 metrus virs jūras līmeņa. Ūdens no geizeriem izšļācas līdz pat četrus metrus augstu.
Pēc geizeru apskates dodamies uz Valle de Luna jeb Mēness ieleju. Šeit var novērot iespaidīgu smilšu dažādību un mainību, kādas fantastiskas formas vējš no tām veido. Ieleja patiešām ir līdzīga Mēness virsmai, šeit apskatāmas gadu tūkstošos spēcīgu vēju ietekmē veidojušās smilšu kāpas. Daba te ir radījusi dažus filigrānus smilšakmens veidojumus, tomēr Mēness ieleja vienlaikus ir arī viena no līdzenākajām vietām tuksnesī, varētu teikt, tā ir vieta, kur smiltis ir visdzīvākās, jo nepārtraukti notiek to veidošanās un mainīšanās process. Mēness ielejā smiltīm piepūstas acis ir normāla parādība. Te ir arī lieliska vieta nodarbēm ar ekstrēmiem sporta veidiem. Kas ir draugos ar sniega dēli, var izmēģināt šo sporta veidu, tikai atšķirībā no slidināšanās pa sniegu te to var darīt pa smiltīm.
Iespaidīga ir “skulptūra” Trīs Marijas – ļoti filigrāns dabas veidojums, kas līdzinās cilvēka roku darinājumam, taču nepārprotami formējies dabiskā ceļā, valdošo tuksneša vēju ietekmē. Tas ir intensīva erozijas procesa rezultāts un sastāv no grants, māliem, sāls un kvarca un ir aptuveni vienu miljonu gadu vecs. Par Trim Marijām šo dabas darinājumu sauc tādēļ, ka forma tiešām atgādina trīs sievietes apmetņos, kas piekļāvušās viena otrai.
Otrs iespaidīgākais veidojums Mēness ielejā ir tā saucamais amfiteātris (40 m augstumā) jeb sāls kalnu grēda, kas radusies, horizontāli uzkrājoties smilšu, māla un sāls kārtai. Grēdas mugura atgādina akordeonu.
Tālāk Mēness ielejas apskatē dodamies uz sāls raktuvēm, kas atrodas pazemes eju labirintā. Tajā var vērot sāls kristālus, kas veidojušies augsta spiediena un mitruma trūkuma apstākļos. Diena beidzas ar burvīgu saulrietu pie Cordillera del sal, ķerot neaizmirstamus fotomirkļus, rietošās saules stariem iekrāsojot smilšu veidojumus visās iespējamās nokrāsās – no rozā līdz violetam un no violeta līdz melnam. Katrs mirklis te nozīmīgs un tverams, jo saule tuksnesī noriet ļoti strauji. Šeit atrodas La piedra de la coyote, milzīga akmens pārkare virs aizas, viena no vairāk fotografētajām un filmētajām vietām tuksnesī.
Arī bez sāls nav dzīvības
Tālāk dodamies uz Laguna de Chaxa, kur izveidots nacionālais flamingo rezervāts. Aptuveni 62 km no Sanpedro de Atakama ciemata atrodas Sonkora ezers un mitrs apgabals 5016 hektāru platībā. Šeit zemes virsmu, kas līdzinās milzīgam sāls tuksnesim, klāj sāls garoza. Tā radusies no pastāvīgas kristālu uzkrāšanās, izgarojot pazemes ūdeņiem. Tie satur ļoti daudz sāls. Iztvaikošanas process rada dažādas morfoloģijas: veidojas līdz pat 70 cm augstas sāls puķes. Ūdens plūst no Andu kalniem, tas rada iespēju vairoties aļģēm un mikroorganismiem, no kā pārtiek flamingo. Sausumā un augstajā sāls koncentrācijā iespējama pavisam trūcīga veģetācija, kas sastopama sāls ezera austrumu daļā. Te var izdzīvot vienīgi Grama Salada – augs ar īpašiem dziedzeriem, lai izdalītu sāli, tāpēc to sauc par sāls zāli. Nelabvēlīgā vide radījusi efektīvu dabiskās izlases mehānismu, veicinot ļoti savdabīgu putnu sugu izplatīšanos. Visievērojamākie to pārstāvji ir flamingo. Sāļajos ūdeņos mītošie organismi ir lieliska flamingo barība, tāpēc arī krāšņie putni sastopami tieši šeit. La Artemia Brine Shrimp ir garneles, kuras spēj izdzīvot lielā sāls daudzumā, augstā temperatūrā un zemā skābekļa koncentrācijā. Tās ir flamingo un citu putnu barība, vienlaikus bagātinot ūdeņus ar fosforu un slāpekļa savienojumiem. Sāls ezerā dzīvo trīs dažāda veida flamingo sugu (andean flamingo, chilean flamingo un james flamingo) putni, kuru skaistums un dejas priecē apmeklētājus. Šie graciozie putni kaklus visu laiku noliekuši ūdenī, meklējot barību, bet to kājas tajā pašā laikā cilājas dīvainā dejā. Uzskata, ka flamingo barojas 24 stundas diennaktī. Laguna de Chaxa valda savdabīgs klusums, gaiss ir ļoti sauss, dzirdama vien sprakstoša sālskristālu skaņa zem kājām, kad pārvietojamies pa labi iezīmētām sāls takām. Laguna de Chaxa dziļumos esot apslēpts ezers, kurā ir lielākās litija atradnes pasaulē.
Tālāk dodamies uz lagūnezeriem. Sāls koncentrācija ūdenī ir ļoti augsta, tādēļ tos salīdzina ar Nāves jūru. Var gulēt ūdenī, nebaidoties nogrimt. Vienīgi aukstais ūdens un sāls, kas kož pat vismazākajās skrambiņās, neļauj pilnīgi izbaudīt šo prieku. Pēc peldes jāparūpējas par sevi, noskalojot ķermeni ar saldūdeni, citādi nožūstot visu miesu klāj balta sāls kārta.
Zem visskaidrākajām debesīm
Iespējams, visiespaidīgākā vieta tuksnesī ir Salar de Tara, te atrodas gigantiski smilšakmens pīlāri. Tos dēvē par Pakanas mūkiem. Augstu slejas Catedrales de cenizas – smilšakmens veidojumi, kuru formas atgādina katedrāles, tās veidojušās Vilama vulkāna darbības rezultātā. Te valda ļoti auksts, ledaini stindzinošs vējš. Neparasta parādība tuksnesī – sniegs. Sniega smailītes, kas ritmiski sakārtojušās viena pie otras, līdzinoties stingri sakultām olbaltuma putām, slejas pusmetra augstumā, izaugot it kā no nekurienes tuksneša smiltīs. Tuksnesī var atrast melnus vulkāniskas izcelsmes iežus.
Ar džipu šķērsojam smilšaino Bolīvijas un Čīles robežu, vērojot lamu barus, kas, mašīnas motora rūkoņas iztraucētas, tramīgi bēg.
Čīle ir vulkāniska zeme, tajā ir 150 aktīvu vulkānu – 10% no pasaules aktīvajiem vulkāniem. Visi šie vulkāni atrodas Andu kalnu grēdā.
Laskara vulkāns (5592 m) ir viens no aktīvākajiem Andu reģionā. Vislielākais datētais tā izvirdums reģistrēts 1993. gada aprīlī. Tas ilga 36 stundas, visvairāk cieta tuvējais Talabres ciemats.
Vulkāns Likankabūrs, kurš redzams gandrīz no jebkuras vietas tuksnesī, atrodas starp Čīli un Bolīviju, tas ir 5916 m augsts, un tā krāterī ir ezers. Ir iespējamas arī ekskursijas uz šo vulkānu, tā krātera apskate. Tas ir ļoti aktīvs, pēdējais izvirdums reģistrēts 2006. gadā.
Sanpedro de Atakama tuksnesī atrodas viena no lielākajām observatorijām pasaulē – ALMA. Šī ir vissausākā un vienlaikus augstākā vieta pasaulē ar ļoti skaidrām debesīm, tāpēc ideāli piemērota zvaigžņu vērošanai. Atakamieši vadījās pēc zvaigznēm, īpaši veidotos ūdens dīķīšos vēroja zvaigžņu atspulgus, ko izmantoja arī, lai noteiktu labāko sējas laiku.
Kas jāzina un kā jāgatavojas, dodoties uz tuksnesi?
Ekskursijas nav fiziski grūtas, jo pārgājieni kājām vai kāpšanas ir ļoti maz. Visnogurdinošāk ir ļoti agri celties, pēc tam visu dienu pavadot aktīvā objektu apskatē. Jāsagatavojas, ka būs nepieciešamas gan ziemas drēbes, gan vasaras drēbes, gan peldkostīms. Temperatūras maiņas ir neiedomājamas, aukstuma sajūtu pastiprina arī augstums, jo atrodamies 4000 m virs jūras līmeņa. Lai neciestu no augstuma slimības izraisītām galvassāpēm un nelabuma, jānodrošinās ar ūdens pudeli un kokas lapām vai saldumiem, kurus var nopirkt Sanpedro de Atakama tirdziņos. Noteikti nepieciešams pretapdeguma krēms, jo bālai ādai spēcīgā tuksneša saule var nodarīt lielu kaitējumu. Arī UV starojums Čīlē ir ļoti spēcīgs. Noteikti nepieciešama galvassega un saulesbrilles. No lielā karstuma nav pārāk jābaidās, jo gaiss ir sauss, tāpēc 30 grādu temperatūra ir salīdzinoši viegli panesama. Lietussargu noteikti var atstāt mājās. Ja jūs baida čūskas un dažādi reptiļi, tad varu jūs nomierināt – nevienu te nesastapām.
Derīgi zināt * Ekskursijām pa tuksnesi izvēlējāmies tūrisma aģentūru “Corvatsch” – www.corvatschchile.cl. Šī aģentūra piedāvā arī naktsmājas, mēs gan izvēlējāmies citas. * Naktsmājas – Ls 25 par nakti divām personām. * Ekskursiju izmaksas: Geizeri el Tatio: Ls 20 Mēnessieleja: Ls 9 Lagūnezeri: Ls 14 Salar de Tara: Ls 50
* Paēst restorānā var par Ls 7 – 10. * Lamas vilnas džemperis (kas gan, kā vēlāk izrādījās, nebija 100% no lamas vilnas) tirgū maksāja tikai Ls 7, īstie ir daudz dārgāki. * No Rīgas uz Čīli lētākās biļetes var atrast par Ls 600 turp un atpakaļ (32 stundas ceļā un divreiz jāpārsēžas). * 1000 Čīles peso atbilst Ls 1,14. |
