Jautāts, vai šā brīža vienam no visvairāk filmētajiem latviešu aktieriem pēc filmas “Es esmu šeit” grandiozajiem panākumiem Berlīnē nav padomā arī jauni kino projekti, Edgars samulst un pieticīgi teic: “Man jau šķiet, ka man nav nekāda lielā kino pieredze, varbūt uz kopējā fona tas kaut kā ievērojami izskatās. Šobrīd jaunu spēlfilmu Latvijā ir ļoti maz – četras spēles filmas gadā jau uzskatāmas par diezgan lielu skaitli – pagājušajā gadā bija tikai viena. Atzīstos, ka pats aktīvi nemeklēju iespēju filmēties, gaidu, kad mani aicinās (smejas). Man nav aģenta, un piedāvājumi, protams, nebirst kā no pārpilnības raga. Nav arī tādas uzņēmības, lai mēģinātu pamatīgi nodarboties ar sevis piedāvāšanu kādiem ārzemju projektiem. Un gribas jau strādāt tādos darbos, kur tu esi patiesi pastrādājis, nevis tikai naudu pelnījis. Latvijas mērogā tāda sevis piedāvāšana arī nemaz nav vajadzīga – parasti tevi kāds vienkārši paaicina. Tu vienkārši kaut ko dari teātrī, un tevi atrod.” 5
Edgars pasmīn – šobrīd teātris viņa dzīvē esot “nospiedošā vairākumā” – un atzīst, ka priecājas par katru iespēju piedalīties labā kino. “Teātris un kino – abās lietās ir savi plusi un mīnusi. Teātrī izrāde ir dzīva, tā mainās katru reizi, un arī tu vienmēr vari kaut ko pamainīt, uzlabot. Bieži pirmizrādē pati izrāde nav līdz galam gatava. Man patiktu, ja kritiķi nāktu uz kādu desmito izrādi, kad viss ir sakārtojies. Savukārt kino tevi “nofiksē”, un tu tur neko mainīt nevari. Var palīdzēt montāža – bet aktierim tur vairs nekādas ietekmes nav. “Es esmu šeit” gadījumā ar iznākumu esmu diezgan apmierināts. Protams, vienmēr būs lietas, kas, pēc tam skatoties, man īsti nepatīk. Redzu, ko būtu varējis darīt citādi. Laikā, kamēr filma nonāk uz ekrāniem, tu esi atkal mainījies, domā jau kaut kā mazliet savādāk. Tu skaties uz lietām, kuras toreiz neesi līdz galam sapratis, rīkojies intuīcijas vadīts. Bet kurš aktieris tad ir līdz galam apmierināts ar savu darbu?”
Filmas pirmizrādi Edgars noskatījies kopā ar meitu. “Pagaidām viņa nav samierinājusies ar manām lomām, jo uztver kino kā tādu objektīvu realitāti. Viņai nepatīk, ja kontaktējos ar svešām sievietēm, arī tad, ja mani, piemēram, nogalina. Vienmēr cenšamies šīs lietas izrunāt pirms tam. Joprojām īsti nezinu, kādu iespaidu tas atstāj viņas prātā.”
