Starp senču ticību un politiku dalītā dvēsele 0
Vecticībnieki ir īpaša etnokonfesionāla grupa Latvijas sabiedrībā . Kad augustā notikušajā 5. Krievijas “tautiešu” konferencē dzirdēju Latvijas vecticībnieku Pomoras baznīcas centrālās padomes priekšsēdētāja vietnieka Joanna Žilko spriedelējumus, ka “demokrātijas principi te ir ar kājām gaisā”, ka krievu valoda šeit esot “vajāta”, nodomāju – kā tad tā?
Viņa tēvs Aleksijs Žilko, Latvijas vecticībnieku Pomoras baznīcas centrālās padomes priekšsēdētājs, ir pieņēmis Latvijas augsto apbalvojumu – Triju Zvaigžņu ordeni, un, ja jau to pieņēmis, tātad uzskata par pagodinājumu. Bet dēls kādu politisku ambīciju dēļ (jo konferencē vairākums bija “PCTVL” piekritēju) valsti apvaino par “nedemokrātiskumu”?
Turklāt nekrietni no runātāja puses izskanēja arī vārds “goņimij” (“vajāta”), attiecinot to uz krievu valodas statusu šeit. Vecticībnieku vēsturiskajā izpratnē šis vārds “vajāts” saistās ar patiesi smagu likteni, kad viņu priekštečiem 17. gadsimtā bija jābēg no Krievijas, lai saglabātu ne vien savu senticību, bet arī dzīvību.
“Kristus dēļ, piedodiet!”
Kad Latvijas Valsts prezidenta dibinātās mazākumtautību konsultatīvās padomes dalībniekam Latvijas Vecticībnieku biedrības priekšsēdētājam Illarionam Ivanovam, kurš arī bija Maskavas nama konferences delegātu vidū, vaicāju, kā viņš vērtē J. Žilko sacīto, I. Ivanovs diplomātiski atteica, ka Joanns esot vēl jauns….
Ieskatoties J. Žilko pieminētajā interneta vietnē www.staroverec.lv, kas vēsta par Daugavpils vecticībnieku draudzi, redzams, ka sadaļā par “Par dzimto krievu valodu” gan par Dievu un kristīgajām vērtībām ir ļoti maz. Tās saturs drīzāk atgādina kādas politiskas partijas mājas lapu. Tajā lasāms no avīzes “Čas” 9. februāra numura pārpublicēts Saeimas deputāta Rēzeknes Vecticībnieku kapu draudzes padomes priekšsēdētāja, Latvijas Saeimas “Saskaņas centra” deputāta Vladimira Nikonova raksts, kurā viņš pirms referenduma mudinājis balsot par krievu valodu kā otro valsts valodu. Vēl vietnē “staroverec” ir Vladimira Nikonova, Aleksija Žilko, Ņikanora Zubkova, Vladimira Ivanova un Illariona Ivanova šogad pavasarī Saeimas priekšsēdētājai Solvitai Āboltiņai adresētā vēstule, kurā ir žēlošanās par krievu valodas kā svešvalodas “pazemojošo” statusu un priekšlikums vietās, kur iedzīvotāju skaitā ir 20 procentu krievu, to lietot kā reģionālo valodu (formulēts: “kā dzimto maztautību valodu”). Ir arī Saeimas spīkeres atbilde. Taču tā ir Latvijas valsts valodas politiku skaidrojoša un nav vēstules autoru viedokli atbalstoša, tāpēc to dēvē par “birokrātisku” un “neieinteresētu”.
“Ja politiskajām partijām ir izdevīga etniska pretstāvēšana, tad sabiedrībai tā ir kopumā neizdevīga, tā maitā cilvēkos kristīgo sākotni,” rakstījuši vēstules autori. Te nu jāteic – bet kurš gan cits, ja ne valodas referenduma rosinātāji un tā idejas atbalstītāji, toskait vecticībnieks un “SC” deputāts V. Nikonovs, ir veicinājuši šo etnisko pretstāvēšanu un līdz ar to “maitājuši kristīgo sākotni”?
“Piedodiet mums, Kristus dēļ!” raksta politiskās sadaļas “Par dzimto krievu valodu” ieviesēji vietnē “staroverec”. Kam un par kādiem grēkiem tiek lūgta piedošana, nav teikts. Varbūt arī par šo jaukšanos pretlatviski noskaņotā politikā?
Pirms diviem gadiem, kad Rīgā notika starptautiska zinātniska konference “Rīgas vecticībnieki; kultūrvēsturiskās pieredzes 250 gadi”, vēstures profesore Inese Runce, kas ir pētījusi valsts un šīs baznīcas attiecības Latvijā, vērtēja: “Vecticībnieku kopienas attiecības ar Latvijas valsti vienmēr ir bijušas balstītas uz savstarpēju uzticību, sapratni un cieņu vienam pret otru.”
Diemžēl tagad dažas personas no vecticībnieku amatpersonu vidus politisko ambīciju dēļ mēģina šo savstarpējo sapratni apšaubīt un savu viedokli pasniegt kā vecticībnieku kopienas viedokli. Vēsturisku iemeslu dēļ vecticībniekiem nav savas garīdznieku hierarhijas un neviens nevar paust viedokli visu vecticībnieku vārdā.
Saglabāt seno ticību
Vecticībnieki uzskata, ka viņu identitāte veidojusies, apzinoties, ka dzimtene ir Latvija, bet Krievija ir senču tēvzeme. Rīgā atrodas pasaulē lielākais vecticībnieku dievnams – Grebenščikova kopienas lūgšanu nams, kur var saiet pieci tūkstoši cilvēku, un augstos svētkos ap trim tūkstošiem cilvēku tajā ierodas.
Lai izprastu krievu vecticībnieku kā Latvijas sabiedrības etnokonfesionālas grupas raksturīgākās iezīmes, ir jāieskatās vēsturē. 17. gadsimta otrajā pusē vecticībnieki, bēgdami, glābdamies no pareizticīgo baznīcas un valdības nežēlīgajām represijām pret patriarha Nikona baznīcas reformu pretiniekiem, nonāca Polijai piederošajā Latgalē un Kurzemes hercogistē. Par vecticības sākumu šeit uzskatāms 1659. gads, rakstīja filozofijas doktors Arnolds Podmazovs izdevumā “Vecticība Latvijā”. Profesors Vladislavs Volkovs grāmatā “Mazākumtautības Latvijā. Vēsture un tagadne” piemin, ka vēl 19. gadsimtā un 20. gadsimta sākumā Latgalē bija plaši saglabājušies tādi etnogrāfiskie elementi kā vecticībniekiem raksturīgais mājokļa tips ar zemes vai māla klonu un apģērba īpatnības – sievietēm sarafāni un galvas lakati ar kokošņiku, vīriešiem – krekli ar sānos pogājamu apkakli. Joprojām ieskatu vecticībnieku dzīves veidā var gūt, apmeklējot etnogrāfisko muzeju – Slutišķu sādžu Naujenes pagastā.
Saglabāt savu kultūru un cienīt citu kultūru ir bijis vecticībnieku princips gadsimtu garumā. I. Ivanovs spriež, ka “tolerance vecticībniekiem ir asinīs, jo viņi savulaik nokļuva svešā zemē. Kā gan citādi viņi būtu uzvedušies, jo viņi nebija iekarotāji, bet ieradās, glābdamies no vajāšanām. Viņi centās iekļauties šajā vidē, bet nezaudējot savu ticību, kultūru un tradīcijas.
Vecticībnieki saglabājas tāpēc, ka stipra ir senā ticība. Ja cilvēkam atņems šo ticību, viņš vairs nebūs vecticībnieks”. Vecticībnieki uzsver: “Nevaram vienlaikus lūgties kā vecticībnieki un kā pareizticīgie.”
Kad 1905. gadā, revolucionāro notikumu spiesta, cara valdība ļāva vecticībniekiem celt dievnamus, dibināt draudzes un biedrības, viņi sāka izmantot iegūtās tiesības. Latvijas Vecticībnieku biedrība dibināta 1908. gadā kā Rīgas Vecticībnieku savstarpējās palīdzības, labdarības un izglītošanas biedrība (darbojās 1908. – 1915. gadā, 1923. – 1940. gadā, kopš 1994. gada – līdz šim laikam).
Pagājušā gadsimta sākumā Rīgā bija daudz krievu tirgotāju vecticībnieku, par viņu doto naudu kopiena uzturēja patversmi un slimnīcu. I. Ivanovs stāsta: “Ģimenēs tradicionāli ir bijis daudz bērnu, un bērniem bija jārūpējas par vecākiem vecumdienās. Ja kāds dēls savu tēvu vestu uz patversmi, uz viņu kopiena raudzītos kā uz nekur nederīgu cilvēku! Bet, ja nebija bērnu, tad cilvēks kopienai atdeva savus īpašumus un viņu iemitināja patversmē.”
Vecticībnieki lepojas, ka viņu pārstāvis M. Kaļistratovs ir bijis Latvijas pirmo četru Saeimu deputāts. Analizējot krievu politisko dzīvi un apziņu Latvijas Republikā, profesors V. Volkovs raksta: “Saeimās darbojās vairākas krievu frakcijas: Krievu vecticībnieku darbatautas frakcija, Pareizticīgo un vecticībnieku vēlētāju un apvienoto krievu organizāciju frakcija, Krievu nacionāli demokrātiskās partijas frakcija, Latvijas pagastu un apriņķu pašvaldību un krievu sabiedrisko darbinieku frakcija u. c. (..) Parlamentā tām bija tikai dažas (3 – 6) vietas. Par krievu partijām balsoja 2 – 6 procenti Latvijas vēlētāju.” Autors piemin, ka 1930. gadā 97,6 procenti vietējo krievu bija LR pilsoņi un aptuveni 10 procenti no vēlētājiem un ka daudzi krievi balsoja par spēcīgo Latvijas Sociāldemokrātisko strādnieku partiju.
I. Ivanovs uzsver, ka “1935. gada Latvijas tautas skaitīšanā 98 procenti vecticībnieku uzskatīja sevi par krieviem, tagad mūsu vidū ir arī latvieši. 1935. gadā Latvijas tautskaite parādīja 105 000 vecticībnieku – tie bija 46 procenti no visiem krieviem Latvijā.”
Sadzīve un kultūra
Stoļerovas pusē, kur piecdesmitajos gados aizritējusi rakstnieces Monikas Zīles bērnība, blakus latviešu apdzīvotajam ciemam atradās liela vecticībnieku sādža Osinovka. “Reliģijas nozīmē viņu klātbūtne bija neuzkrītoša. Tie bija strādīgi cilvēki ar lielām ģimenēm,” atceras Monika Zīle. Katoļi un vecticībnieki sadzīvoja draudzīgi. 15. augustā, kad katoļi negāja kolhoza darbos un devās uz Aglonu, visi vecticībnieki cītīgi strādāja. Savukārt, kad vecticībnieki svinēja kapu- svētkus, kaimiņi strādāja arī par viņiem.
Vecticībniekiem pieņemts, ka, ieejot mājā, vispirms jāmet krusts ikonas virzienā un tikai pēc tam ienācējs sasveicinās ar mājiniekiem. Zīles kundze atminas, ka reizēm “kaimiņi, bārdaini vīri, ienāca mūsmājās aizņemties kādu saimniecības lietu un vispirms meta krustus pret istabas kaktu. Viņi runāja latviski literāri pareizi, jo skolā bija gājuši Ulmaņa laikā un valodu prata”.
Par kultūru stāstot, Vecticībnieku biedrības priekšsēdētājs I. Ivanovs uzsver, ka tās pamatā ir krievu pareizticības kultūra, taču, ietekmējoties no ilgstošas atrašanās citas kultūras vidē, ir izveidojušās vairākas savdabīgas iezīmes, ko apzīmē kā vecticībnieku kultūru un tradīcijas.
Preiļu vecticībnieks Ivans Ivanovs ir Latvijā labi pazīstamais komponists Jānis Ivanovs. Gleznotājs Boriss Bērziņš bērnībā esot pa “Maskavas forštati” skraidījis, klausījies Grebenščikova dievnama zvanu skaņas; viņa tēvs ir latvietis, mamma – vecticībniece. I. Ivanovs piemetina: “Kad Daugavpilī tikāmies ar toreizējo Valsts prezidentu Valdi Zatleru, viņš stāstīja, ka vecmmama ir vecticībniece. Esmu pārliecināts, ka latviešu vidū atradīsit daudzus, kam ir vecticībnieku saknes.”
Uzziņa Vecticībnieki – reliģisks grupējums, ko 1667. gadā izslēdza no Krievijas pareizticīgās baznīcas, jo tas atteicās pieņemt jauno dievlūdzēju pārkrustīšanās veidu un citas Maskavas patriarha Nikona liturģiskās reformas. (Pareizticībā ieviesa trīspirkstu krusta zīmi, tika normatīvi nostiprināta vārda “Jēzus” izruna un rakstība, divkārtēja “aleluja” vietā sāka teikt trīskāršu “aleluja”; krusta gājiena laikā virzīšanās Saules kustības virzienā tika nomainīta ar iešanu pretējā virzienā u. c.) Tiem, kas reformai nepakļāvās, vajāšanu dēļ nācās bēgt. Sibīrija un Baltija bija divi galvenie virzieni, kurp vecticībnieki devās. Latvijas vecticībnieki pārstāv bezpriesterības novirzienu, t. i., viņiem nav garīdzniecības. Latvijas vecticībnieki mūsdienās ir pomorieši. Nosaukums “pomorieši” radies no Krievijas ziemeļu nosacītā apzīmējuma – Pomorje (teritorija no Ziemeļurāliem līdz Baltās jūras un Karas jūras krastiem). Taču sākumā Latvijas teritorijā dzīvoja arī vecticībnieki fedosejevieši (jeb bezpriesterības vecticībnieki, kuri neatzīst laulību iesvētīšanu baznīcā). Latvijas vecticībnieku Pomoras baznīcas (LVPB) tiesiskais statuss ir apstiprināts Latvijas vecticībnieku Pomoras baznīcas likumā, kas ir spēkā kopš 2008. gada 1. maija. Vecticībnieki uzskata, ka viņu ticības piekritēju skaits Latvijā esot apmēram 70 000 – 80 000 cilvēku. |
