Grūtniecības laikā sievietei tiek sniegta īpaša mediķu un piederīgo aprūpe, taču pēc dzemdībām visa uzmanība pievērsta bērnam. Vai esat novērojusi, ka sievietes šajā laikā jūtas pamestas? 0
Esmu. Piemēram, ja sieviete dzīvo piektajā stāvā un pati nevar nonest lejā ratiņus, viņa ir ieslēgta četrās sienās, tāpēc jūtas gluži kā cietumā.
Sabiedrība īsti neprot sniegt atbalstu jaunajām māmiņām. Ja gaidību laikā vismaz pieklājības pēc apjautājas, kā viņa jūtas, pēc tam tas tiek aizmirsts. Citreiz cilvēki domā – nezvanīsim, lai atpūšas. Bet mamma tajā pašā laikā nesaprot, kāpēc neviens nepiezvana.
Kādreiz latviešiem bija tāda tradīcija kā iešana raudzībās, šodien tā atstāta novārtā. Taču velti! Sievietei ir nepieciešama palīdzība, it īpaši pirmajā posmā, kad viņai nav laika uztaisīt ēst, sakopt māju vai aiziet uz veikalu. Ir labi, ja kāds palīdz un ļauj nedomāt par sadzīvi, lai jaunā māmiņa pilnvērtīgi apgūtu prasmes apkopt bērniņu.
Emocionālā ziņā reizēm ir svarīgi vienkārši uzklausīt un neuzbāzties ar saviem padomiem.
Vārds dūla grieķu valodā nozīmē – pieredzes bagāta sieviete, kas palīdz citai sievietei. Vai jūtaties kā pieredzes bagāta sieviete?
Kaut kādā ziņā jā, savu pieredzi esmu krājusi visu mūžu. Protams, ar gadiem jūtu, ka man tās ir vairāk, tomēr nevaru teikt, ka visu saprotu. Man ir uzkrāta diezgan liela pieredze dzemdībās. Taču vai man ir pieredze būt blakus mammai, kurai jādzemdē miris vai dzīvotnespējīgs bērniņš? Dzemdības ne vienmēr ir prieks. Esmu ar to sastapusies, taču šī pieredze nav liela.
Ar klientēm esat kopā noteiktu laika posmu. Vai beigās nav grūti atvadīties?
Jā, mēs sadarbojamies kādu mirkli dzīvē, un tam pienāk beigas. Tad arī saku, ka šī ir mūsu pēdējā tikšanās. Reizēm pat ir atvadu ceremonija, kurā savu darbu beidzam ar pirtīžām vai rebozo lakatu masāžu. Mēs nosvinam, ka tagad šī sieviete ir mamma, viņa ir gatava būt patstāvīga, daļa grūtību jau ir aiz muguras.
Protams, ir liela emocionālā saikne, tāpēc atvadīties ir grūti. Es savu darbu nevarētu darīt, ja šīs sievietes neiemīlētu. Vienmēr, pirms piekrītu sadarboties, sev pajautāju – vai es spēšu iemīlēt šo sievieti? Ja viņu nemīlēšu, nevarēšu nakts vidū piecelties un priecīga braukt uz dzemdībām. Tikai mīlestības dēļ to varu darīt.
Jūsu darbs prasa ne vien fiziskos, bet arī emocionālos resursus. Kā jūs sevi atjaunojat?
Manā darbā, tāpat kā jebkurā citā profesijā, ir svarīgi rūpēties par sevi. Mums, dūlām, ir supervīzijas, kurās izrunājam to, ko esam piedzīvojušas, un sniedzam atbalstu viena otrai. Tas palīdz. Ir ļoti liels risks izdegt, tāpēc pati regulāri apmeklēju psihoterapeitu. Gribu palikt vesela un nenest līdzi traumas. Esot klāt traumējošā procesā, arī es pati varu ievainot savu garīgo veselību.
Smeļos spēku dabā. Reizēm nevajag daudz – pietiek aizbraukt kaut kur pastaigāties, apsēsties zem ozola, sajust zemi, debesis. Vēl man patīk dziedāt. Lielākoties tās ir dainas, kas man sniedz enerģiju, spēku un sakārto domas. Tās bagātina mani.
Man palīdz arī saikne ar Dievu. Grūti izskaidrot – tā ir sajūta, ka staigāju pa zemes virsu un jūtu, ka viņš ir te, ar mani, manī. Arī dzemdībās, brīžos, kad ir pārāk grūti, es lūdzos. Nespēju iedomāties, kā būtu, ja es nejustu saikni ar Dievu.
