Pavisam nesen skolotāji devās streikot. Kad jācīnās par izdzīvošanu, grūti būt radošam. 0
Es piekrītu. Streiki bijuši vienmēr, arī tad, kad vēl strādāju skolā. Tomēr jau tad es piedzīvoju, ka no tā nekas nemainās. Studējot domāju, ka būs citādi – skolotājs būs labi apmaksāta profesija, tāpēc ir vērts tajā ieguldīt savu laiku, radošumu un citus resursus. Godīgi sakot, es vīlos. Nereti jutos kā viena pret sistēmu, kas negrasās mainīties. Ko līdz būt garīgi bagātam, ja fiziski knapi vari sevi pavilkt? Tāpēc es saprotu skolotājus, taču man nav viņiem padoma. Tas jārisina valsts līmenī. Ja tolaik nebūtu vīra, es būtu uz nabadzības robežas.
Tas taču nebija galvenais iemesls, kāpēc kļuvāt par dūlu?
Nē, par dūlu kļuvu, pateicoties savām otrajām dzemdībām, kas notika mājās. Pirmās dzemdības bija slimnīcā, un tās neapmierināja manas gaidas. Domāju, ka vecmāte man palīdzēs, sniegs atbalstu, taču to es nesaņēmu.
Otro gaidību laikā satiku vecmāti, kura mainīja manu dzīvi. No viņas saņēmu atbalstu visā grūtniecības periodā. Tas ne vienmēr bija medicīniski, vienkārši man blakus bija sieviete, kura saprot, kam eju cauri, atbalsta, klausās un sadzird mani. Toreiz biju pārsteigta, ka kādam patiesi interesē, kā jūtos, ko domāju, no kā baidos. To es nekad nebiju piedzīvojusi.
Pirmajās dzemdībās gribēju, lai kāds man ir blakus un ļoti palīdz, bet, tuvojoties otrajām, kad vecmāte man jautāja, kur es viņu redzu bērna dzimšanas laikā, es atbildēju, ka blakusistabā. It kā es viņu pieņēmu, jo viņa ļoti atbalstīja un bija gudra, tomēr beigās gribēju būt pati, just pati, darīt pati. Apzināti vai neapzināti biju izaugusi un no nedrošās mammas, kurai vajadzēja palīdzību, tikusi līdz stāvoklim, kurā pati biju gatava uzņemties atbildību.
Jūs sakāt, ka garīgi izaugāt. Kā tas izpaudās dzemdībās?
Tā, ka man nebija bail ļauties šim procesam, nevajadzēja, lai kāds masē sāpošo muguru, tur roku un saka, ka man labi sanāk, vai atgādina, ka jāelpo. Iekšēji bija ļoti liela pārliecība, ka ar mani un bērnu viss ir kārtībā. Biju ar viņu nepārraujamā saitītē.
Bērniņš nāca ar muguriņu pa priekšu, skatoties zvaigznēs. Vecmātes zina, ka tādi mazuļi dzimst daudz ilgāk, tāpēc slimnīcā bieži taisa ķeizargriezienu – nevienam nav pacietības gaidīt. Jā, process bija visas dienas garumā, taču mani nesteidzināja un ļāva visam notikt dabiski.
Vecmāte pēc tam teica – tu, Līga, izdarīji to pati un izdarīji tik brīnišķīgi, ka tev mani nemaz nevajadzēja.
Viņa arī minēja, ka es varētu būt dūla citām sievietēm un iemācīt to, kā es nonācu līdz šādam stāvoklim. Tas mainīja manu dzīvi – sāku lasīt, ko dara dūlas, kā atšķiras no vecmātēm. Interese pamazām auga, un pēc pāris gadiem Latvijā sākās pirmās mācības, tajās piedalījos arī es.
