Ivars Ijabs: Starp riskiem un iespējām 1
Ir labi, ja politiķi neatlaidīgi seko kādam skaidri nospraustam mērķim un to konsekventi realizē. Tas ir krietnas un pareizas rīcības ideāls. Taču gadās arī, ka galamērķis nebūt nav skaidri redzams, nav arī zināms, ar ko tam visam būtu jābeidzas – taču jārīkojas ir, jo bezdarbība būtu vēl ļaunāka.
Rīcība neskaidrības apstākļos Eiropā arvien biežāk tiek sagaidīta no politiķiem, kad runa ir par tehnoloģiju ietekmi uz dažādām dzīves jomām.
Piemēram, pie kā novedīs kriptovalūtu izplatība, kad naudas vērtību vairs negarantē valsts, bet gan cilvēku savstarpēja mijiedarbe internetā?
Kā valstis iekasēs nodokļus, kad pakalpojuma sniedzējs un saņēmējs arvien biežāk viens otru sastop “pa tiešo” – izīrējot dzīvokļus un automašīnas, ņemot patēriņa kredītus? Kā mainīsies reklāmu raksturs un ietekme, kad to lielāko daļu reklāmu piesaistīs globālās platformas, kuras “zina” par katru no mums vairāk nekā mēs paši? Kā tiks pārvaldīti mūsu dati, kurus par katru no mums neuzkrītoši vāc lielie interneta giganti?
Uz šiem jautājumiem pilnīgi precīzu atbilžu šodien nav nevienam. Bet ir skaidrs, ka gudra kontrole un regulācija šeit būs vajadzīga. Pretējā gadījumā jaunās tehnoloģijas plaši pavērs durvis krāpniekiem un manipulatoriem.
Šādi noteikumiem būs jēga, ja tie tiks pieņemti un ievēroti iespējami plašā valstu lokā. Tāpēc pie tādiem strādā gan OECD ietvarā, gan Eiropas Savienībā, tajā skaitā arī Eiropas Parlamenta Vienotā tirgus un patērētāju tiesību aizsardzības (IMCO) komitejā, kurā piedalos digitālā vienotā tirgus darba grupā.
Par spīti dalībvalstu un politisko partiju domstarpībām detaļās, mums ir kopīga izpratne – Eiropai šajos jautājumos ir jābūt avangardā, nevis tikai jāseko citu valstu pieejām.
Eiropai nav pieņemama nedz gandrīz neregulētā pieeja ASV, kur “platformu ekonomikas” attīstību pilnībā nosaka tirgus, nedz arī Ķīnas totāli kontrolētais internets, kur valsts var bez bažām jaukties katra cilvēka privātajā dzīvē.
Eiropai ir jāveido tāda pieeja digitālajam tirgum, kura ļauj cilvēkiem radīt jaunus digitālus produktus un mūsu platformām konkurēt globāli, bet vienlaikus – arī aizsargātu Eiropas pamatvērtības.
Pie šādām vērtībām vispirms pieder demokrātija. Efektīva sabiedrības pašpārvalde ir nesaraujami saistīta ar piekļuvi uzticamai informācijai. Taču šodien situācija ir mainījusies. Līdzīgi, kā “Uber” platformā jebkurš var kļūt par taksistu, dažādās sociālajās platformās katram ir iespēja kļūt par “žurnālistu”, “redaktoru”, “režisoru” vai “ekspertu”.
Tas paver durvis ļoti atšķirīgas informācijas apritei, tajā skaitā melu ziņām, ļaunprātīgai dezinformācijai un propagandai. Ko varam darīt?
Visas melu ziņas neizķersim, un totāla specdienestu kontrole pār sociālajiem tīkliem varbūt pieklājas Ķīnai vai Krievijai, bet ne Eiropai.
Tādēļ izšķirīgi svarīgi ir stiprināt uzticamus, kritiskus un profesionālus sabiedriskos medijus, kuri dotu mums kādu atbalstu un orientācijas iespēju tīmekļa informācijas haosā. Īpaši svarīgi tas ir mums Latvijā, jo pieeju kvalitatīvai informācijai latviešu valodā mēs nevaram atstāt tikai tirgus ziņā.
Pagājušonedēļ pazīstamais sociālais tīkls “Twitter” paziņoja par atteikšanos no politiskajām reklāmām, pareizāk sakot, ka kādas politiskas ziņas sasniegtajam cilvēku daudzumam “ir jātiek nopelnītam, nevis nopirktam”. Diemžēl gan ir maldīgi domāt, ka šādi var atrisināt galveno problēmu – slēptu ietekmi uz politisko procesu, tajā skaitā no ārvalstīm.
Līdz ar sociālajiem tīkliem ir pavērusies iespēja arī nekontrolētai kampaņošanai.
Nezināmas izcelsmes nauda ļauj ātri izveidot “zombiju kandidātus” un “zombiju partijas”, kuras šādi saduļķotajā informācijas ūdenī ļauj zvejot vēlētāju balsis.
Kas notiek pēc tam, jau vairs nav svarīgi – arī viena šādi izblēdīta mandāta laikā var nodarīt daudz posta. Taču te īsti nespēs līdzēt tikai atteikšanās no politiskajām reklāmām – galu galā tā netraucēs cirkulēt nedeklarētai politiskai aģitācijai. Drīzāk, līdzīgi kā sabiedrisko mediju gadījumā, Eiropas demokrātijām ir jāstiprina kvalitatīvs un ilgtermiņa politiskais piedāvājums kā alternatīva nopirktiem populistiem.
Mūsu reālās politiskās partijas var pamatoti nepatikt.
Taču tās gandrīz visur Eiropā ir demokrātiskā procesa galvenie spēlētāji: pilsoņu interesēs ir lielas un stipras, nevis mazas un vājas partijas.
Partijām ir jāspēj efektīvi runāt ar sabiedrību, piesaistīt cilvēkus un idejas, izstrādāt pārdomātu politiku, strādājot ilgtermiņā – neatkarīgi no privātu sponsoru naudas un paslepus nolīgtiem interneta “botiem”. Īsi sakot, ar viltus ziņām un populismu internetā ir jācīnās nevis ar aizliegumiem, bet ar pozitīvu un profesionālu piedāvājumu.
