Uldis Šmits: Krievijas “melnajā sarakstā” īpaši daudz austrumeiropiešu un baltiešu 5
Plaši apspriestajā Krievijas sastādītajā “melnajā sarakstā” ir iekļauti ne vien Eiropas politiķi, bet, cik noprotams, arī cilvēki, kuri savu valstu politiku nemaz neiespaido. Saraksts ir atbilde uz ES sankcijām, apgalvo Maskava, tas sastādīts jau vairāk nekā pirms gada, un tajā esošie, Krievijas ārlietu ministra Sergeja Lavrova vārdiem, “atbalstīja valsts apvērsumu Ukrainā” un “krievu vajāšanas apstākļu izveidošanu”. Ministrija arī norādījusi, ka saraksts veidots “ļoti rūpīgi” un “par katru kandidātu pieņemts atsevišķs lēmums ar konkrētu formulējumu, kāpēc šī persona tikusi iekļauta”. Būtu interesanti iepazīties ar minētajiem “konkrētajiem formulējumiem”, bet tie diez vai kādreiz nonāks atklātībā.
Publiskajā telpā klīstošajā sarakstā nosaukts, piemēram, franču filozofs Bernārs Anrī Levī – viens no Rietumeiropā redzamākajiem intelektuāļiem, kuram būtu absurdi piedēvēt jel kādas naida runas vai graujošu darbību. Viņš pats uzskata savu nokļūšanu Kremļa nevēlamo listē par “ļoti zīmīgu” (citēts pēc “Le Figaro”): “Eiropa sankcionē Putina augstmaņus, kas militāri un politiski atbildīgi par agresīvo karu Ukrainā, kurā mirst tūkstošiem cilvēku. Putins atbild, sankcionēdams demokrātus, šā drausmīgā kara pretiniekus…” Tiesa, filozofs ir kritizējis gan iebrukumu Gruzijā, gan tagad Krievijā notiekošo pilsoniskās sabiedrības iznīcināšanu, tāpēc Kremļa režīma nepatika konkrēti pret viņu saistāma arī ar nupat pieņemto likumu par “nevēlamajām organizācijām” un agrāk pieņemto likumu par “ārvalstu aģentiem”. No šā viedokļa raugoties, saraksta sastādītāju apsvērumus var saprast, bet citos gadījumos, kuri attiecas uz atsevišķiem Vakareiropas politiķiem, tie šķietami ir grūti tverami. Iespējams, Francijas Nacionālās asamblejas sociālistu frakcijas vadītāja Bruno Lerū iekļaušana bija mājiens Fransuā Olandam “Mistral” sakarā, un varbūt lādzīgais Bundestāga deputāts kristīgais demokrāts Karls Georgs Velmans tika ierindots pie kraupainajām avīm un nesen patriekts no Maskavas, lai dotu mājienu Angelai Merkelei. Uz šā fona nepaliek nepamanīts, ka Eiropas neofašistu partiju aktīvisti ir laipni gaidīti – vairāki martā savācās uz saietu Sanktpēterburgā – un nekādā melnajā sarakstā nefigurē.
Tajā ievērotās proporcijas liek noprast Putina režīma nodomu īpaši ieriebt Eiropas Parlamentam un austrumeiropiešiem, vispirms poļiem, kam sarakstā atvēlētas 18 vietas no 89, un baltiešiem. Arī Latvija, kā zināms, pārstāvēta ar četriem eiroparlamentāriešiem, kuriem pieķerta klāt bijusī Saeimas priekšsēdētāja. Protams, nav lieki jāskaidro, kādēļ izraudzīti, sacīsim, Vaidere un Pabriks, nevis Ždanoka un Mamikins. Vienīgi varētu rasties maza neizpratne, salīdzinot mūsējo “pārstāvniecību” ar igauņiem (kopumā 8 cilvēki). Varētu arī vaicāt, kāpēc melnajā sarakstā jāiekļauj nepolitiskas, nekādos starptautiskos pārkāpumos nesasmērējušās militārpersonas, kā, piemēram, Igaunijas aizsardzības spēku pavēlnieks, pavēlnieka vietnieks un zemessardzes komandieris. Taču starp rindām ir salasāms Kremļa vēstījums – jūs tur Tallinā par daudz nopūlaties ar valsts aizsardzību… Varbūt līdzīga veida signāls tiek raidīts Viļņai, ierakstot melnajā sarakstā (kopumā 7 cilvēki) Lietuvas Radio un TV komisijas vadītāju – Krievijas propagandai jāver plašāki vārti, nevis jāliek šķēršļi… Ja paraugāmies uz šo lietu drusku nenopietni, tad jāsecina, ka Igaunija un Lietuva atkal ir Latviju pārspējušas, toties mūsu piecīši atrodas nudien cienījamā kompānijā, kas būtu ielāgojama, lai biežāk aicinātu Putinam nevēlamos uz Latvijā rīkotām konferencēm un diskusijām.
