Ko darīsiet rīt? 6
Reizēm mums tik ļoti pietrūkst bezrūpības un nesaplānotu brīžu.
Jā, reti tā sanāk. Taču esmu sapratusi, ka visu tik un tā pagūt nevar. Reizēm pēc garas un smagas dienas aizdomājos, ka kaut kas tajā milzīgajā skriešanā ir aplams. Taču dziedātājam laiks ir lielākais komplekss – mēs zinām, ka mums ir derīguma termiņš. Diriģents var diriģēt, kamēr zizlīti spēj pacelt, vijolnieks var muzicēt, kamēr instrumentu un lociņu spēj rokās noturēt, nemaz nerunājot par gleznotāju un rakstnieku. Bet dziedātājam ir laika limits. Vienam agrāk, citam nedaudz vēlāk, taču pienāk brīdis, kad balss vairs neklausa. Ir dažas fizioloģiskas lietas, ko ar prātu un gribu nevar kontrolēt. Un tāpēc galvā tikšķ pulkstenis. Jo vecāka kļūstu, jo vairāk dziedu tās partijas, par kurām kādreiz sapņoju, jo skaidrāk apzinos, ka tas datums tuvojas. Esmu iedomājusies, ka tas varētu notikt, kad man būs piecdesmit trīs un trīsdesmit gadi uz skatuves. Tas tāds labs skaitlis. Īstais brīdis, lai skaisti aizietu. Dziedātājam skaitās ļoti veiksmīga karjera, ja ir nodziedāti piecpadsmit vai divdesmit gadi, tas tā vidēji ir aprēķināts. Man tūdaļ būs divdesmit gadi, kuros diezgan daudz kas jau pagūts. Un, ja klāt nāks vēl kādi desmit, tad tā jau ir Dieva dāvana. Tam par godu varētu tā skaisti aiziet.
Ko pēc tam darīšu, vēl īsti nezinu. Varbūt atvēršu savu akadēmiju, kur mācīšu to, kas man netika mācīts, ko pašai caur dzīves pieredzi nācās apgūt.
Vēl man ir sapnis dramatiskā teātrī ko nospēlēt. Pat bija viens projekts, režisors un luga atrasta, taču sapratu, ka patlaban nevaru salikt kopā operu un dramatisko teātri ne vien laika ziņā, bet arī tādēļ, ka, nospēlējot četras piecas izrādēs pēc kārtas, īpaši ja pa starpām iegadās apslimt, tas nozīmē pazaudēt balsi uz vairākām nedēļām, ko šobrīd es nevaru atļauties. Bet gan jau vēlāk varēšu spēlēt mammas un raganas, un vecās karalienes.
Un varbūt uzrakstīšu vēl vienu grāmatu.
Jūsu pirmā grāmata Vācijā ir laista klajā nu jau divdesmit tūkstošos eksemplāru. Vai rakstījāt pati un uzreiz vāciski?
Jā, rakstīju pati un vāciski. Bet pēc tam ar to strādāja divi redaktori – viens literārais redaktors, otrs, kas uzrakstīja vēsturisko uzziņu par Latviju, lai lasītājiem būtu skaidrs, no kurienes nāku. Tā grāmata ir domāta Vācijas lasītājam, tāpēc tas bija svarīgi. Rakstīju reizēm no četriem līdz deviņiem rītā. Biju tolaik stāvoklī ar otru meitu, naktīs dažreiz bija jāskraida uz tualeti, pēc tam vairs nevarēju aizmigt, tad nu sēdos un rakstīju. Brīžiem spļaudījos un lamājos, ka esmu ļāvusies pierunājama, bet tagad zinu, ka tas bija labi un pareizi.
Reizēm, lai saprastu, kas ar mums noticis, tas ir jāuzraksta.
Tieši tā! Arī izdevējs teica, ka svarīgi ir rakstīt, kamēr jauns, jo vēlāk viss izskatīsies tāds smuks, gluds un rožains. Man sagādāja prieku mirklis, kad grāmata bija laista klajā, un cilvēki lasīja, un viņiem bija iespēja uzzināt, kas es esmu un no kurienes nāku, ko nozīmē izaugt okupētā Latvijā, kā ir veidojies mans ceļš mākslā. Karjeras sākumā, kad aizbraucu uz Vāciju, lasīju ārkārtīgi daudz biogrāfisku stāstu. Redzēju, ka visām lielajām personībām ir bijis jālaužas cauri grūtībām, bijuši kāpumi, kritumi un lūzuma punkti, taču pāri visam – nepieciešamība atrast un saprast sevi. Arī man bija svarīgi dalīties pieredzē, lai kāds, kas par mani jaunāks un mazāk pieredzējis, saprastu, ka nevienam ceļš mākslā nav gluds un līdzens, ka galvenais ir apzināties, kas tu esi, ko vari un kāpēc to dari. Vēlāk būs interesanti salīdzināt domas un izjūtas, kādas tās bija tolaik un kādas ir tagad. Un varbūt patiešām reiz uzrakstīšu arī otru daļu.
