Kā tiekat galā ar stresu – gan ar to, kas pirms uzstāšanās, gan ar to, kas pavada ikvienu publisku personu? 6
Kas attiecas uz stresu pirms izrādēm, esmu fiziska persona, meditācija tumšā istabiņā un Visuma apcere nav domāta man. Man vajag pasvīst sporta zālē, izgludināt Karelam kreklus vai uzrakt dobi un iestādīt puķes. Tāpēc abās mājās man ir dārzs, kur ar prieku darbojos. Rīgā mums ir divstāvu māja, pa trepēm sanāk simts reižu dienā uzskriet un noskriet. Pirms izrādēm, ja dzīvoju viesnīcā vai dzīvoklī, meklēju sporta studiju vai eju ārā skriet.
Pirms bērniem bija grūtāk, jo tu esi vienīgais savas pielūgsmes objekts, tu domā par sevi, uztraucies par sevi un savu balsi. Griezies pats ap savu asi. Patlaban tam neatliek laika, reālā dzīve tevi ieliek pavisam citās sliedēs. Tagad mēģinu skatuves satraukumu un adrenalīnu, kas no tā rodas, izmantot kā turbo dzinēju mirklim, kad esmu uz skatuves.
Sešus gadus jūs dzīvojāt Vīnē, tagad – Malagā. Kāpēc izvēlējāties Spāniju? Saules un privātuma dēļ?
Vīnē kļuva par šauru, jo tur mūs pazina vai atpazina arvien vairāk un vairāk cilvēku, un tas jau sāka apgrūtināt. Itālija mums šķita par haotisku, Parīze – pārāk iedomīga, Minhene ir skaista, taču ārprātīgi dārga, un tur grūti tikt uz lidostu. Bet Malagā ir ļoti laba lidosta, līdz kurai varam aizbraukt desmit vai piecpadsmit minūtēs. Un vēl tur ir saule, daudz gaismas un vienmēr labs laiks – gadā trīssimt divdesmit saulainas dienas un nekad nav sniega. Sniegs man ir neizprotama parādība, man patīk to redzēt uz Ziemsvētku atklātnītēm, bet ikdienā gan es to negribu. Tur nav lielpilsētas stresa, mūs tur neviens nepazīst. Daži vietējie draugi bija aizgājuši noskatīties kinoteātrī translāciju no Metropoles operas un beidzot sapratuši, ko īsti mēs darām. Viņiem tas bija liels atklājums.
Malagu esam izvēlējušies arī tādēļ, ka no turienes līdz Gibraltāram, kur dzīvo Karela mamma, ir simt kilometru. Viņa laiku pa laikam palīdz mums pieskatīt bērnus.
Tā es dzīvoju starp divām pasaulēm. Bet Latvija ir manas mājas, mans sapnis, te esmu vispatiesākā es. Man ir svarīgi, ka bērni mācās latviešu valodu, ka te ir mans tētis, mūsu kultūra un viss, ko tikai Latvijā var atrast, – ceriņu smarža, jasmīni un rupjmaize ar biezpienu. Bet es esmu nemiera gars, man visur pēc divām trim nedēļām ir gana, gribas doties kaut kur tālāk.
Vai mājās darāt arī kaut ko ārpus mūzikas un gatavošanās lomai, koncertam vai ierakstam?
Protams, kas tad cits to darīs! Meitenes, mazas būdamas, nekad nav barotas ar ēdienu no burciņām. Mēs arī tagad katru dienu gatavojam svaigu ēdienu, ļoti reti tiek uzsildīts kaut kas no iepriekšējās dienas. Esam iemācījušies gatavot tikai vienai reizei – tā, lai visi ir paēduši, bet nekas nepaliek pāri. Šajā ziņā esmu nedaudz “control freak”, man ir ļoti svarīgi zināt, ko mani bērni ēd. Turklāt man ļoti patīk gatavot. Mums, protams, ir palīdze, kas Rīgā reizi divās nedēļās nāk piekārtot māju un nomazgāt logus, ar to gan es vairs nenodarbojos. Spānijā mums ir mājas dāma, kas pieskata māju, kad divus mēnešus esam prom, rūpējas, lai ledusskapī, kad ielidosim sestdienas vakarā, būtu kas ēdams. Un vēl ir arī dārznieks, kas piepalīdz. Bet tētis un mani draugi zina, ka pusstundas laikā es varu uzklāt galdu bez jebkādām problēmām.
