Izcilā Krista Ludviga, kas līdzīgi jums savā repertuārā iekļāva ne tikai mecosoprāna, bet arī dramatiskā soprāna partijas, savulaik bija jums īpaši nozīmīga. Viņai patlaban jau tuvu pie deviņdesmit. Vai esat tikušās? 6
Esat uzstājusies gandrīz uz visām slavenāko opernamu skatuvēm. Vai ir kāda, kas īpaši mīļā? Un kāda, uz kuras vēl gribētos kāpt?
Gribētos pabūt uz “Teatro Colón” skatuves Buenosairesā, Argentīnā, izjust tās akustiku. Uz Austrāliju gribētos aizbraukt, dziedāt Sidnejas un varbūt arī Melburnas opernamā.
Mīļi teātri kļūst ar to, ka turp esi ticis aicināts vairākkārt, ka tur bijusi lielāka piekrišana, jo tad ar tiem saistās īpašas atmiņas.
Man ir līgums ar ierakstu kompāniju “Deutsche Grammophon”, viņu marketinga pasākumi parasti notiek Vācijā, Austrijā, Šveicē, reizēm arī Parīzē. Sirdī esmu eiropiete, tāpēc prieks, ka disku atklāšanas koncertos man lielākoties nākas Eiropā muzicēt. Man ļoti patīk dziedāt Metropoles operā, taču nepatīk dzīvot Ņujorkā, nepatīk laika zonu atšķirība, traucē tas, ka esmu iespīlēta tajos divos mēnešos, nevaru sagaidīt, kad varēšu braukt atpakaļ uz Eiropu.
Un vēl, kļūstot vecāka, esmu sapratusi, ka tagad vairāk domāju ne vairs par debijām kādā slavenā vietā, bet par konkrētām lomām, ko es vēlētos izdzīvot kopā ar konkrētiem partneriem un diriģentiem. Tāpēc ļoti rūpīgi izvērtēju katru piedāvājumu, jo vairs negribas būt prom no mājām, būt situācijā, kurā tev nav prieka un gandarījuma.
Vai Amnerisa Verdi “Aīdā” ir jau iezīmēta nākotnes metos?
Ir sācies jauna repertuāra periods. Decembrī pirmo reizi dziedāju Santucu no “Zemnieku goda”. Tagad gatavoju Eboli Verdi “Donā Karlosā” un Dalilu Sen-Sansa “Samsonā un Dalilā”. Amnerisa man vienmēr ir bijusi kā tāds Everests. Tagad arī šai lomai ir jau iezīmēts konkrēts gads. Tikai nezinu, kas būs pēc tam. Vienmēr šķita, ka visa mana karjera tiek būvēta kā ceļš uz šo augstāko virsotni. Protams, dzīve jau ar to nebeigsies. Nodziedāšu šo lomu vienā teātrī, tad, visticamāk, arī kādā citā teātrī. Un tad jau redzēs, kādas būs sajūtas. Vienmēr esmu teikusi, ka centīšos aiziet no skatuves, kad šķiet, ka galīgi vēl nevajadzētu. Man tā gribētos. Nopietni skatoties, man ir palikuši vēl desmit, labākajā gadījumā piecpadsmit spoži gadi. Un tad arī, domāju, man pietiks.
