Monika Zīle: Starp pavēli, izvēli un sadzīves ēveli. Krīze nebeigsies ierobežojumu atcelšanas dienā 4
“Beidzamajā laikā šausmīgi nogurstu, pats ar sevi runādams,” pacients stāsta psihiatram. “Jūs, dakter, nespējat iedomāties, kāds nūģis es esmu!…” Anekdote
Kopš pandēmijas laikam noteikto saskarsmes ierobežojumu izsludināšanas Francijā novērots straujš vardarbības pieaugums ģimenēs. Tās līkne pilsētās palēkusies augšup par 32%, un dažviet vietējās pašpārvaldes spiestas organizēt īpašas kārtībnieku vienības tuvinieku sadursmju novēršanai.
Latvijā pagaidām nav valsts mēroga statistikas par šā veida konfliktiem pašizolācijas periodā. Rīgā policija ģimenes ķildu risinājumā pēdējās divās nedēļās iesaistīta 75 reizes. Vēl grūti saprast, kā šis cipars vērtējams.
Taču psihologi neslēpj bažas: kaut gan pašizolācija ir neizbēgams vīrusa ierobežošanas pasākums, ilgtermiņā uzturēts, tas izārdīs ģimenes, kur iepriekš laika trūkuma dēļ bijusi atlikta konfliktu risināšana, un strauji pieaudzēs ar depresiju sirgstošo skaitu. Jo daudzi cilvēki nav mācīti sadzīvot paši ar sevi.
Sociālo tīklu diskusijās valdības noteiktā ārkārtas stāvokļa izbeigšanas termiņa prognožu barometra šautra lēkā starp optimisma un pesimisma poliem. Vienisprātis pretējo viedokļu paudēji tikai par to, ka pēc šīs krīzes dzīve būs mainījusies. Bet uz kuru pusi?…
Romantiķi bažījas, ka varbūt negribēsim vairs satikt vecos draugus. Asprāši savu redzējumu pasniedz humora mērcē. Bet reālisti visiem debašu dalībniekiem uzlej pamatīgu šalti ledusauksta ūdens: iespējams, pēc gara sociālā izolācijā pavadīta laika daļa sabiedrības būs psiholoģiski tik smagi traumēta, ka nespēs iekļauties valsts ekonomikas atdzimšanas procesā.
Par to domāt šobrīd laika nav ne veselības ministrei, ne valdībai kopumā. Jādzēš lokālākie sērgas uguns perēkļi, pirms pandēmijas liesma nevaldāmi ierūcas valsts jumtā. Uzmanības un rūpju centrā – vīrusa trāpītie. Viss, kas notiek mazos cietumos pārtapušajos mājokļos, ir pašu iemītnieku ziņā.
Ar dienišķo maizi sociālais dienests iespēju robežās palīdzēs. Bet ar trauksmi, skumjām, dusmām, bailēm par nākotni un citām emocijām ikvienam jātiek galā pašam. Nav brīnums, ka daudzi apjūk, no pierastā dienas ritma laivas iemesti okeānā, kur pēkšņi jāizlemj – klausīt varas iestāžu diktētās uzvedības pavēlēm vai šos noteikumus pildīt pa pusei, ja reiz tiek uzsvērta izvēles iespēja.
Turklāt sevi nemitīgi atgādina sadzīve, ar pēkšņām vajadzībām dzenot izmisumā. Piedevām šobrīd daudzi palikuši bez darba. Neviens jau īsti nezina, cik daudzām ģimenēm trūkst iemaņu izrunāt problēmas tuvinieku lokā un balstīt citam citu. Ka situācija bēdīga, liecina vardarbība skolās, kurp bērni aiznes un atdarina vecāku starpā vēroto. Pedagogi neko lielu tur labot nespēj. Nu, mācības pārtraucot, arī šī mazumiņa nav.
Visus resursus metot cīņā ar pandēmiju, malā atbīdījies fakts, ka Latvija jau krietnu laiku ir Eiropas “izcilniece” sirds un asinsvadu saslimšanas jomā. Šīs kaites skartajiem patlaban valdošais stress ir ne mazāk bīstams kā vīruss, un kardiologi prognozē infarktu un insultu vilni jau tuvākajā laikā, ja valdība kavēsies sniegt finansiālu atbalstu sociālā optimisma programmu veidošanai masu medijos.
