Edvards Lūkass: Laiks atspēkot mītus, ko izplata Krievija 15
Uzklausiet Somiju. Un Igauniju, Latviju, Lietuvu un Poliju; čehus un slovākus; baltkrievus, ungārus, ukraiņus, tatārus un citus. Tā rietumniekiem vajadzētu pieminēt nacistu kapitulācijas 70. gadskārtu. Šīs valstis – zemes, ko Jeilas universitātes vēstures profesors Timotijs Snaiders sauc par “asinszemēm”, – bija agresijas un masu slepkavību upuri. Dažas no tām cieta nacionālu izdzēšanu un desmitiem gadu ilgu ārvalstu okupāciju.
Šīs valstis un tautas nesāka karu. Tās neignorēja un nemierināja vācu revanšismu. Tās neievēlēja diktatorus, neslēdza darījumus ar Staļinu, taču tām nācās visvairāk ciest no sekām.
To balsis ir reti dzirdamas diskusijā par Otrā pasaules kara nozīmi mūsdienās. Stāstā par karu joprojām dominē lielo valstu viedoklis. Vācijā izvēršas diskusija par to, vai valsts cieta sakāvi vai tika atbrīvota 1945. gada maijā. Mūsdienu Krievija apgalvo, ka “padomju tautas” (dīvains apzīmējums) varonība un upuri Hitlera sagrāvē dod Kremlim īpašu lomu Eiropas apsargāšanā pret jebko, ko tas uzskata par “fašismu”.
[wrapintext][/wrapintext]
Abi šie pieņēmumi ir apšaubāmi. Pret nacismu noskaņoto vāciešu mazākums patiešām tika atbrīvots. Vēlāk Rietumu okupācijas zonas Vācijā kļuva (ne bez deguna aizspiešanas sākumā) par parauga demokrātiju. Mūsdienu vācieši var būt priecīgi, ka tā notika. Taču vāciešu vairākums 1945. gadā nebija antinacisti. Pat ja viņi nezināja (vai nevēlējās zināt), cik zvērīgi īstenībā bija nacisti, viņi būtu vēlējušies Vācijas uzvaru karā. Šie vācieši tika sakauti. Jebkura nevēlēšanās to atzīt skaidri liecina par liekulību un izvairīšanos.
Krievijas mītu veidošana par karu ir pat vēl riebīgāka. Padomijas vadība rīkojās pretīgi pirms kara, tā laikā un pēc tā.
Staļins bija sazvērestībā ar Hitleru un būtu labprāt turpinājis savienību, ja vien vācu vadonis nebūtu uzbrucis 1941. gadā. Kad sākās karš, Krievijai tika aiztaupīta lielākā ciešanu un zaudējumu cena, ko pārcieta nekrievu tautas. Pēc kara padomju režīms paverdzināja tautas, ko teicās atbrīvojis.
(Te man jāpiebilst, ka britu izlases atmiņa par karu joprojām ir apkaunojoši selektīva: starp daudzajiem noklusējumiem ir poļu virsnieku slaktiņš Katiņā un pēc kara veiktā kazaku un dienvidslāvu antikomunistu izdošana Staļina režīmam.)
Tā vietā, lai kara gadskārtā atkal nodotos apsēstībai ar pašu vēsturi, lielajām valstīm vajadzētu izmantot šo iespēju, lai apdomātu karu no to tautu skatpunkta, ko lielvaras nolēma mokām starp nacistu āmuru un padomju laktu. Šādas domas ir nomācošas. Stāsts par “labo karu” ir mierinošs un vienkāršs. Taču patiesībā Otrais pasaules karš nebija vienkārša cīņa starp labo un ļauno. Tajā bija daudz nostāju, un šajās nostājās daudz sarežģītību. Cik daudz mūsdienu britu spētu izskaidrot (nemaz nerunājot par attaisnošanu), kāpēc Apvienotā Karaliste pieteica karu Somijai 1941. gadā, bet ASV to nedarīja?
Apjomīga kompensācija joprojām nav izmaksāta (piemēram, Vācijas izspiestais un nekad neatdotais aizdevums no okupētās Grieķijas un padomju kara laupījums, kas nekad nav ticis atdots tādām valstīm kā Igaunija). Taču vārdiem ir pat lielāka nozīme. Gadskārta ir iespēja apvienot pūliņus, lai atspēkotu mītus, ko izplata Krievija (ka ikviens, kas cīnījās pret Padomju Savienību, bija “fašists”), un izdomājums, ka vācu pārraudzītie cietumi un nāves nometnes okupētajā teritorijā bija “poļu nometnes”. Pirmām kārtām vāciešiem būtu jārunā par šīm lietām un jādara tas skaļi un skaidri.
(Tulkojis Valdis Bērziņš)
