Pats esat slimojis? 1
Slimības mani pārāk nav mocījušas, taču ir nācies iejusties pacienta lomā. Ne jau visi ārsti mani pazīst, un tad iespējams pavērot veselības aprūpes sistēmu no otras puses. Būt slimniekam ir pavisam citādi, nekā būt ārstam. Parasti nedaudz uztraucos, kas ar mani notiks, vai kolēģis mani sapratīs un spēs palīdzēt. Zinu, ka daži izmeklējumi ir nepatīkami, turklāt kopš bērnības esmu baidījies no injekcijām.
Esat strādājis gandrīz tikai vadošos amatos. Jums patīk pārredzēt spēles laukumu?
Priekšnieks esmu bijis tikai sagadīšanās pēc. Vīrietim konkrētā vecumā mēdz piedāvāt vadītāja amatu. Kad pierod, tas kļūst mazliet kā narkotika.
Kāds kolēģis jokojot teica, ka būt nodaļas vadītājam nozīmē desmit gadus īsāku dzīvi, jo viņš pastāvīgi atrodas starp diviem dzirnakmeņiem – starp kolektīvu un priekšniecību.
Sākot strādāt pašreizējā amatā – lielā nodaļā lielā slimnīcā –, bija diezgan grūti adaptēties. Pirmās trīs dienas tikai sēdēju kabinetā, mēģināju saprast sistēmu, izskatīt dokumentus. Toties kāda bauda bija beidzot aiziet pie slimnieka un sākt ar viņu runāt! Administratīvie pienākumi nav tas, kas man patīk vislabāk, tomēr, kad esmu ticis galā, jūtu gandarījumu.
Kad bijis pats lielākais gandarījums?
Vislielākais emocionālais pārdzīvojums ir tad, ja esmu izārstējis smagu slimnieku vai pat izglābis viņa dzīvību. Jau gadus desmit glabāju rožu pušķi, ko man uzdāvināja jauns vīrietis ar neskaidru diagnozi. Viņam bija nopietni vairāku orgānu bojājumi, ļoti sliktas analīzes, pastāvēja aizdomas par nezināmu infekciju. Pusotra mēneša veicām dažādus izmeklējumus un kopīgi ar kolēģiem viņu izglābām.
Reiz vienā nedēļā man nācās sniegt neatliekamo palīdzību trim klīniskajā nāvē esošiem pacientiem. Visas trīs reizes bija veiksmīgas. Tajā brīdī šķita, ka spārniņi būtu pieauguši.
Patīkami ir arī tad, ja varu izdarīt kaut ko labu kolēģiem. Kādreiz, kad bija iespējas, organizēju nodaļas kolektīvam ekskursijas, kam bija liela piekrišana.
Mēdz teikt, ka cilvēks mūža pirmajā pusē savu veselību bojā, bet otrā – ārstējas. Kā visvairāk nodarām sev pāri ?
Vislielākā nelaime ir psiholoģiskā spriedze, kuras mazināšanai viens uzsmēķē, cits nododas alkohola vai pārmērīgai ēdiena baudīšanai vai arī lieto pārāk daudz medikamentu, tādējādi bojājot veselību.
Vai arī pats sev esat kaitējis?
Kad bērnībā pamēģināju uzsmēķēt, palika slikta dūša un interese neradās. Līdz 24 gadu vecumam biju pilnīgs atturībnieks. Tagad grādīgos dzērienus mēreni lietoju saviesīgos pasākumos. Kādreiz esmu sev kaitējis neizguļoties un dusmojoties. Vakaros nevajadzētu ēst tik daudz saldumu, bet, tā kā man nerodas lieki svara kilogrami, ļaujos šai vājībai. Derētu vairāk fizisku aktivitāšu.
Kāpēc pievērsāties cigunam?
Aptuveni pirms 15 gadiem televīzijā redzēju raidījumu, kurā demonstrēja ķīniešu vingrojumus. Man patika skatīties, kā dažāda vecuma cilvēki neparasti kustas. Šķita, tajā slēpjas kāda sena gudrība. Tēvs par to bija atnesis materiālu, un es, īsti nesaprazdams, pārrakstīju. Vēlāk, kad radio dzirdēju aicinājumu uz ciguna vingrošanu, aizgāju. Izrādījās, to vada mans kursabiedrs Igors Kudrjavcevs. Man iepatikās, tāpēc ar to nodarbojos līdz pat šim laikam un pēdējo pusgadu pats esmu skolotājs.
Nodarbības rada prieku un pozitīvu enerģiju. Man patīk strādāt medicīnā, taču brīžiem uz darbu dodos ar satraukumu un smaguma sajūtu. Reizēm aizeju mājās ar sarūgtinājumu, negatīvām emocijām un galīgi izsīcis. Ciguna nodarbībās viss sliktais pazūd un pārņem miers. Tas ir, kā ieiet pirtī un iznākt laukā tīram. Tagad, kad esmu skolotājs, šīs izjūtas ir vēl spēcīgākas.
Cenšos būt līdzsvarā, un to panākt palīdz vingrošana. Nevaru apgalvot, ka vairs nekad nedusmojos, taču, ja nenodarbotos ar cigunu, iespējams, būtu daudz nesavaldīgāks.
Savus skolniekus uzskatu par draugiem. Nereti viņi atnāk noguruši, sliktā garastāvoklī un ar galvassāpēm, bet pēc stundas tās ir pārgājušas. Tiek iegūts līdzsvars, kura cilvēkiem ļoti bieži pietrūkst.
