Vai mēdzat būt ass pret pacientiem? 1
Nerāju slimniekus, jo neticu, ka, pakratot ar pirkstu vīram, kurš daudzus gadus smēķējis, viņš to vairs nedarīs. Kļūstu neiecietīgs, ja pacients nav ievērojis manus norādījumus un slimība tāpēc saasinājusies. Tad mēdzu teikt arī stingrāku vārdu.
Man nav simpātiju pret ielu cilvēkiem, kuri medicīnas iestādes izmanto par savu dzīvesvietu, taču kādreiz, aprunājoties ar vienu otru klaidoni, atklāju viņā daudz interesanta un pārsteidzoša.
Vai pietiek laika uzklausīt pacientu dzīvesstāstus?
Protams, laiks ir ierobežots, tomēr slimnieka likteņstāsts jāzina, jo tas nereti palīdz noteikt diagnozi. Reizēm pat ar stundu par maz, lai visu varētu izrunāt.
Strādājot ar vecāko kursu studentiem, esmu novērojis, ka viņi uzreiz nosūta uz izmeklējumiem. Mācu, ka vispirms ar cilvēku jāiepazīstas un tikai tad var vērtēt viņa parametrus. Lai palīdzētu slimniekam, nevis tikai jāizraksta zāles, bet jāizskaidro, kāds ir viņa veselības stāvoklis un kā rīkoties. Ārstu mazrunības, aizņemtības vai citu iemeslu dēļ diemžēl cieš pacienti.
Būdams Vācijā, sākumā priecājos par datorizētajām klīnikām. Dakteris sēž pie monitora, kur septiņos ekrānos redzami slimnieku veselības rādītāji: asinsspiediens, pulss, temperatūra un citi parametri. Taču, izrādās, datorizācijai ir arī sliktā puse – kad māsiņa ziņo, ka kādam pacientam kļuvis slikti, ārsts nesteidzas pie slimnieka, tikai paskatās ekrānos un atzīst, ka viss ir kārtībā. Uzskatu, ka šāda mehāniska pieeja medicīnā nav pieņemama.
Kad strādāju hematoloģijā, daudzi slimnieki mani apmeklēja regulāri un kļuva par labiem paziņām. Zināju par viņu nodarbošanos, mājas dzīvi un bērniem. Ja es nestrādātu medicīnā, nebūtu sastapis tik daudz interesantu cilvēku un tādējādi sevi bagātinājis.
Kādreiz uznāk pagurums, šķiet, ka viss apnicis, taču tas ātri pāriet. Atvaļinājumā parasti pavadu visu mēnesi. Trešajā nedēļā, sēžot laivā vai staigājot pa mežu, sāk raisīties domas par medicīnu un esmu gatavs atgriezties darbā.
