Starp lauksaimnieka ikdienu un pasaules rekordiem ūdens motosportā. Slakteru dzimtas stāsts trijās paaudzēs 0
Ilmārs Stūriška, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Slakteru uzvārds ūdens motosportā Latvijā un aiz tās robežām izskan jau sesto desmitgadi – ekspolitiķis Atis Slakteris savulaik bija viens no labākajiem ātrumlaivu pilotiem Padomju Savienībā, pusaudža gados laivā ieprasījās dēls Uvis, nu jau tradīcijas turpina mazdēli Nils un Ardis.
Risks un sausiņi
Slakteri ir vieni no lielākajiem lauksaimniekiem Bauskas pusē, un viņu veidotie “Mālnieki” apsaimnieko ap 1700 hektāriem zemes.
Audzēti tiek pamatā ziemas un vasaras kvieši, rapsis un pupas.
Gada saspringtākajā – labības pļaušanas – periodā jautāju, vai drīkstu ierasties ciemos, un abi laipni izbrīvēja vairākas dārgas stundas, par ko Atis Slakteris beigās pateicas man – jo beidzot varējis ar dēlu mierīgākā atmosfērā parunāt.
Jo ikdienā darbs dzen darbu. Ik vakaru Uvis ar enduro motociklu apbraukā laukus, novērtē paveikto un ieskicē nākamās dienas aktualitātes, viņam kompāniju sastāda uzticīgā un labi audzinātā kucīte Šēra, kas par svešinieku no Rīgas neliekas ne zinis un arī paklausīgi turas nost no blakus esošā lielceļa Rīga–Bauska.
Slakteris seniors pasmejas – visi, kas dodas Lietuvas virzienā, brauc caur viņa īpašumu.
Šobrīd te paveras varens skats, bet pirms trim desmitgadēm sākuši tukšā vietā – ap māju, ko 1912. gadā uzcēla Ata vecvectēvs, un ģimene to atguvusi pēc neatkarības nosvinēšanas. Roka zemes darbos gan bija iesista jau pirms tam – audzētas tulpes, kāposti vesti uz Krieviju tirgot.
Slakteris gribējis ar vērienu, tehniku. Jau sen apjautis, ka šajā nozarē izdzīvot un arī nopelnīt varēs lielie, un ir neizpratnē par jauno politisko uzstādījumu veicināt mazo saimniecību veidošanos. Tas esot absurds ceļa rādītājs savai tautai, un to apliecinot piemēri pasaulē.
Vienā no nabadzīgākajām valstīm Etiopijā no 110 miljoniem iedzīvotāju 75 procenti nodarbojas ar lauksaimniecību, bet… Apvienoto Nāciju Organizācija spiesta regulāri dalīt pārtiku, lai cilvēki nemirtu badā.
“Kad sākām, aizņēmāmies no visiem radiem naudu, tētis ņēma kredītu, lai nopirktu kombainu, vajadzēja ieķīlāt pilnīgi visu. Vecāmāte raudāja, kā tagad būs. Sākumā grauzām sausiņus, gājām uz risku, lai augtu. Bet tagad saka – nē, atbalstīsim mazos,” valsts politika izbrīna Uvi.
Milzīga postaža
“Mālniekos” pastāvīgi nodarbināti 17 cilvēki, kredītsaistības mērāmas miljonos. Šovasar laikapstākļi visspēcīgāk iesita zemniekiem Bauskas pusē.
“Baisi trāpīja divas krusas, pirmā pirms Līgo svētkiem bija pavisam traka. Krusa bija uz 400 hektāriem un 250 trāpīja mums. Pusstundu pēc negaisa krusas graudi bija lielāki nekā divu eiro monēta.
Otra nebija tik traka, bet trāpīja vēl pa 250 hektāriem. Paldies Dievam, ka viss bija apdrošināts,” nosaka Uvis Slakteris.
Tēvs piebilst, ka tādu postažu līdz šim nebija pieredzējis. Viņi otro gadu sējumus apdrošinot. Ļoti dārgs prieks, bet, ņemot vērā riskus, tomēr esot nepieciešams. “Bez apdrošināšanas neizputētu, tomēr būtu ļoti smags gads,” spriež Atis.
Lai gan televīzijas ziņās ik vasaru var dzirdēt, ka zemnieki prasa kompensācijas no valsts un vismaz daļēji arī tiek uzklausīti, Slakteri neatceroties, kad šajā pusē būtu kas kompensēts. Reiz “Mālniekos” 88 procenti ziemāju aizgājuši bojā un zaudējumus sedza paši.
Kamēr labība nav nopļauta, Uvis nepriecājas par atlikušo ražu, lai gan izskatoties cerīga. Viņš pēc dabas esot māņticīgs un piesardzīgs. Norāda, ka tēvam tieši otrādi – pozitīvais tēls, kuram piemīt liels veiksmes koeficients. Atis Slakteris dzīvi uztver racionālāk un paļaujas uz zināšanām, lai gan norāda, ka risks nav tikai lauksaimniecības biznesā, bet jebkur, un šis gads to pierādījis īpaši – pat ja visu esi darījis pareizi, iestājas force majeur koronavīrusa dēļ: “Mums tas var patraucēt tad, ja slimības dēļ nevarēsim novākt ražu.”
Viņš skaidro, ka Latvijai ir ļoti piemērots klimats labības kultūru audzēšanai, neesot daudz valstu, kur būtu labāks. Izaug kvalitatīvs produkts, daudz var arī eksportēt: “Pasaulē vietas, kur izaudzēt labību pārtikai, vairāk nekļūst. Mazliet uzlabojas tehnoloģijas, bet iedzīvotāju skaits aug, līdz ar to mana biznesa cerība ir uz to, ka viņi ēst gribēs.”
Negodīga politika
Vidusskolas laikā Uvis Slakteris skatījies zobārstniecības virzienā, bet Latvijas Lauksaimniecības universitātē ar atestātu ticis budžeta grupā bez iestājeksāmeniem un uz Stomatoloģijas institūta pārbaudījumiem nemaz nav braucis. Jau trešajā kursā tēvs, pilnā sparā cīnoties politikas laukā, saimniecības grožus nodeva dēla rokās.
“Es neesmu kautrīgs, visiem saku – kautrīgie izmirst, to vajag kā īpašību izmest ārā, šausmīgi traucē dzīvot. Ja man ir labi, visa Latvija to zina, un tāpat arī, ja viss slikti. Ja man kāds grib kaut ko sliktu notirgot, saku, lai apdomājas, jo tā antireklāma pēc tam nāks atpakaļ kā bumerangs.
Nebaidos arī atzīt, ka esmu uzkāpis uz grābekļiem, ko latvieši bieži vien negrib,” stāsta Uvis Slakteris.
Sāpīga tēma Latvijas zemniekiem ir Eiropas Savienības platību maksājumi. Atis Slakteris zina, kā tie veidojušies, taču sarūgtināts, ka arī 16 gadus pēc iestāšanās organizācijā atšķirība saglabājas tik būtiska: “Mūs tiešām diskriminē un ar lielu atrāvienu.
Politiķi lielās, ka kaut ko panākuši, bet mēs joprojām esam pēdējā vietā. Ja nevar nodrošināt lielāku līmeni, būtu jāsamazina visiem uz vienu. Vienlīdzīgi spēles noteikumi, un tad ieraudzīsim, kurš ko spēj. Taču ļoti gribas politiski regulēt. Arī Latvijā iekšienē, lauksaimniecības organizācijas savā starpā strīdas, un tas ir slikti. Šī negodīgā politika piespiedusi mūs koncentrēties, kļūt lielākiem un stiprākiem.
Jāatzīst, ka sabiedrība grib redzēt zemnieku kā nabagu. Viņš nav nabags, nav arī bagāts, bet ir turīgs.”
Slakteru dzīvesveidu par izšķērdīgu nenosauksi – seniors dzīvo renovētā tā dēvētajā Līvānu tipa privātmājā, junioram ar ģimeni ir dzīvoklis.
Pasaules rekords
Aizraušanās gan nav no lētajām – ātrumlaivas ir asinīs trim Slakteru paaudzēm. Uvja vecākais dēls Nils šovasar pāraudzis tēvu un, iespējams, šonedēļ Aizkrauklē, kur tostarp paredzēts Eiropas čempionāts R-1000 klasē, viņi pirmo reizi kopā startēs F-4 klasē.
“Es ņemos pa saimniecību, tēvs organizē gan manu, gan dēlu sporta dzīvi. Viņam sapnis ir kopā ar mani un mazdēlu piedalīties slavenajā Ruānas 24 stundu sacīkstē, kas ir leģendāra tāpat kā Lemānas diennakts auto sacensības.
Iepriekš vairākus gadus es ar tēvu tajā braucu internacionālas ekipāžas sastāvā. Redzēsim, kā būs, tas ir diezgan dārgs pasākums,” stāsta Uvis Slakteris.
Atis Slakteris savulaik desmit gadus brauca PSRS izlases līmenī. Veiksmīgākā bija pagājušā gadsimta 80. gadu otrā puse. Groznijā interesantos apstākļos labojis pasaules rekordu desmit jūdžu braucienā S 500 klasē: “Trase bija sertificēta citai klasei un citam sportistam, speciāli ieradās televīzija no Maskavas, filmēja, bet viņam rekords neizdevās.
Brigāde savāca tehniku un aizbrauca, bet es, pirmo reizi startējot šajā klasē, laboju rekordu.
Vakarā ziņās stāstīja, ka Slakteris no Lietuvas labojis pasaules rekordu, un rādīja cita sportista braucienu.” Drīz pēc tam tika mainītas klases, un Slakteris uz visiem laikiem paliks rekorda īpašnieks. Pēc gada uzvarējis Sociālistisko valstu kausā, balvā iegūstot iespēju bez rindas nopirkt automašīnu. Šāda privilēģija tolaik tika arī olimpiskajiem čempioniem.
Pēc valstiskās neatkarības atgūšanas Atis Slakteris no ūdensmotosporta bija pilnībā pagājis nost un pats spriež, ka nebūtu atgriezies, bet 16 gadu vecumā dēls pienāca un prasīja – tu esi slavens ūdens motosportists, kāpēc es neesmu?
Pirmajās sacensībās pirmajā taisnē jaunietis uzmeta nāves cilpu… Tobrīd drošības prasības bija visai minimālas, sportisti pat nebija piesprādzēti.
Viņu izrāva ārā no laivas, ar kājām pa priekšu trāpīja ūdenī, trieciens bija tik liels, ka ķiveres siksniņa kaklā ievilka melnu strīpu. Labi, ka tā nebija jauna… Mamma stipri pārdzīvojusi un kopš tā laika uz sacensībām cenšas nedoties un braucienus neskatīties.
Drauga nāve
Ata Slaktera skatījumā labākais veids, kā neiegūt psiholoģisku traumu pēc šādas avārijas, ir uzreiz braukt vēlreiz. “Man ar savu dēlu bija līdzīgi. Visi teica, ka ar to laivu nevar aizlidot, bet viņš aizlidoja pirmajā braucienā septiņu gadu vecumā.
Laiva uzkrita uz galvas, palika apakšā. Visi bija pārbijušies. Tēvs uzreiz lika otrā laivā braukt,” atminas Uvis.
Dienas vakarā puika jau meitenes vizinājis un viss bija kārtībā. Uvis Slakteris nāves cilpas metis vairāk nekā desmit reizes. Viena no tām bija 2008. gadā Daugavā, kad starp Akmens un Vanšu tiltu pēdējo reizi Rīgā notika F-2 pasaules čempionāta posms.
No straujās brīzes aizlidoja ne tikai viņa laiva, bet arī VIP telts. “Ja notiek šādi sūdi, ļoti svarīgi, lai to vismaz nofilmē,” pasmejas Uvis. Par spīti skarbajam nosaukumam lidojums pats par sevi neesot pārāk bīstams, bet risks ir, ka nākamā laiva var uztriekties tev virsū. 2001. gadā Abū Dabī no šāda trieciena bojā gāja Latvijas komandu F-1 sacensībās pārstāvošais krievu pilots Viktors Kuničs.
“Senos laikos nebija kapsulas un līķu skaits bija milzīgs. No PSRS izlases puse sportistu aizgāja bojā, tajā skaitā mans istabas biedrs.
Skaitļi bija briesmīgi, bet tagad ir pavisam cits drošības prasību līmenis,” uzsver Atis Slakteris. Viņš pats karjeras laikā izticis bez nevienas traumas.
Arī Uvim veiksme stāvējusi līdzās, bet vienas sacensības letāli beidzās viņa draugam Paolo Zantelli, turklāt – liktenīga izrādījās savstarpējā cīņā pieļautā kļūda. “No viņa nopirkām pirmo formulu, ar kuru sākām braukt F-2. Labi ģimenes draugi, ļoti jauki cilvēki, tos mačus klātienē skatījās arī viņa sieva ar bērniem,” skumji teic Atis.
“Viņi cīnījās par otro vietu Eiropas čempionātā, Uvim padevās mazliet labāks starts, Zantelli nošūpojās, piegāja klāt, un tā ir standarta kļūda, jo tad laivas tā kā savienojas, laukums kļūst divreiz lielāks un ir lidojums. Šķita, ka nekas traks, būs vienkārši atkārtots starts, tomēr izrādījās, ka cilvēks aizgājis bojā.”
Lai dabūtu superlicenci, katru gadu F-1 un F-2 pilotiem jāiziet speciāls tests divos veidos – laivas imitāciju baseinā apgāž ar kājām gaisā, pa caurumiņiem tek ūdens, un glābēji skatās, kā tu noteiktā secībā tiec ārā. Itāliešu sportistam par spīti sporta veida izvēlei bijušas paniskas bailes no ūdens, testu gājis trīcošām rokām.
Uvis reiz šādā situācijā nevarējis atsprādzēt drošības jostas, un jau licies, ka būs beigas. Viņš spriež, ka Zantelli, baidoties no iesprūšanas, lidojuma laikā atrāvis vaļā drošības jostas, jo ekspertīzē secināts, ka nāves iemesls ir spēcīgs trieciens pa krūškurvi.
Grib titulu
Kādā senākā intervijā Uvis teicis, ka ir vienīgais ģimenē, kurš draudzējas ar galvu. “Pēc tam kad Liepājā ar Kurcinovski aizlidoju, šos vārdus ņemu atpakaļ. Toreiz bijām vienīgās F-2 laivas, startā aizgājām kopā. Tuvojamies bojai, viņš man nāk tuvāk un nelaiž nost.
Domāju – tu ko, te taču ir manas mājas! Abi pieredzējuši piloti, profesionāļi un – kājas pa gaisu. Draugi pēc tam lasīja morāli – Uvi, tu taču esi pilnīgs idiots!” izteiksmīgi žestikulē Uvis un smejoties saka – tā notiek, ja domā ar neīsto vietu.
“Es ļoti mīlu ātrumu. Nelietoju alkoholu, un laivas ir veids, kā izlādējos.”
“Ātrāks par tēvu vēl neesmu. Jāgaida 18, kad varēšu sēsties pie F-2 stūres,” Nils Slakteris paskaidro, ka neskrien laikam pa priekšu. Viņš trenējas arī basketbolā, bet laivas ir galvenais sports – patīk un padodas labāk.
Pastarītis Ardis pirmajās starptautiskajās sacensībās tika finālā un izcīnīja ceturto vietu, par ko gan esot pārdzīvojis tik stipri, ka gribējis visu mest pie malas. Vecāki nomierinājuši, ka brālis savulaik sācis pieticīgāk un tikai vēlāk varējis priecāties par pjedestālu.
Uvja dzīvesbiedre Sanita pieņēmusi savu ģimenes vīriešu aizraušanos: “Necentos uzlikt veto, ka dēlus laivā nesēdināsim.
Reizēm domāju, kā ir vieglāk – palikt mājās un saņemt īsziņu par rezultātu vai būt krastā, redzēt visas intrigas, cīņas. Otrais variants ir psiholoģiski grūtāks, tomēr gribas braukt līdzi un redzēt.”
Uvja Slaktera mērķis ir kļūt par pasaules čempionu F-2. “Šajā klasē sāku braukt 2002. gadā, biju jaunākais, no tiem laikiem vēl brauc divi piloti, bet viņiem ir bijusi arī pauze, es neesmu izlaidis nevienu gadu. Daudzreiz esmu bijis pasaulē otrais, trešais.
Atsevišķās sacensībās izcīnītas uzvaras un rezultāti kopumā ir ļoti labi, bet kopvērtējumā katru reizi kaut kā pietrūcis. Starptautiskā ūdens motosporta federācija katru gadu izdod noteikumu grāmatu, kurā pirmajās lapās ir katras klases pasaules čempioni. Mana vārda tur nav. Gribu, lai būtu!”
Tēvs gan uzsit pa plecu, ka Eiropas čempiona tituls 2016. gadā iegūts ļoti skaisti – pēc sestās vietas kvalifikācijā skarbos apstākļos izcīnīta pārliecinoša uzvara. Uz pjedestāla līdzās stāvējuši ļoti titulēti cilvēki, atzīstot, ka latvietim neko neesot varējuši izdarīt.
Augot dēliem, arvien lielāku uzmanību prasa viņu karjeras, turklāt ražas novākšanas laikā uz pasaules čempionāta posmiem Uvis nebrauc. Šogad, iespējams, čempions tiks noskaidrots vienā posmā un tur varētu pakauties, spriež Atis Slakteris.
Tradīciju spēks
Atis Slakteris. 63 gadi
* Bijušais politiķis, ievēlēts 7., 8. un 9. Saeimā, bijis zemkopības, aizsardzības un finanšu ministrs
* Ūdensmotosportā kopš 1970. gada, lielākie panākumi kā sportistam: pasaules rekords 10 jūdžu braucienā S-500 klasē (1987. gadā Groznijā), 1. vieta Sociālistisko valstu kausā PSRS izlases sastāvā (1988)
* Latvijas Ūdens motosporta federācijas prezidents
Uvis Slakteris. 40 gadi
* Zemnieku saimniecības “Mālnieki” vadītājs
* Ūdens motosportā kopš 1996. gada, lielākie panākumi F-2 klasē: Eiropas čempions (2016), Eiropas vicečempions (2019), pasaules vicečempions (2009)
Nils Slakteris. 15 gadi
* Pasaules un Eiropas čempions “Formula Future-3” (2017)
Ardis Slakteris. 11 gadi
* 4. v. Eiropas čempionātā “Formula Future-1” (2018)
