Anda Līce: Starp kaunu un lepnumu 12
Mums katram, sākot jaunu gadu, ir kāda apņemšanās. Es šogad apzināti cenšos pēc iespējas mazāk sevī ielaist sliktās ziņas, kas gan nemaz nav tik viegli izdarāms. Tas nozīmē – retāk iet sabiedrībā, jo diemžēl tieši sliktais ir tas, ar ko mēs pēdējā laikā steidzamies apmainīties satiekoties. Rodas iespaids – sabiedrības vairākums pats rada to, ko sauc par melno ledu, kas apdraud dzīvību un izraisa avārijas citu pēc citas.
Iespējams, nevienos laikos nav pienācīgi novērtēti tie, kurus šodien nicīgi dēvē par margināliem. Viņi, vairākumaprāt, ir dīvaiņi, nepraktiski, ideālu un traku ideju vadīti gājēji pret straumi, kuri apgalvo – mēs visi varētu dzīvot daudz gudrāk un labāk, ja vien to patiešām gribētu. Šajā ziņā man viens no iedvesmojošākajiem notikumiem bija pagājušā gada noslēguma akords – svinīgā apbalvošanas ceremonija “Latvijas lepnums 2016”. Tādiem notikumiem vajadzētu iekustināt mūs, kuriem ir nesalīdzināmi lielākas iespējas pārsniegt savas reālās vai iedomātās robežas nekā vienam otram no apbalvotajiem. Mazākums – desmit apbalvoti cilvēki radīja ap sevi tik spēcīgu enerģētisko lauku, ka kļuva kauns par gaušanos un aizbildināšanos. Valsts un īstenībā visa cilvēce turas tieši uz šādiem cilvēkiem. Skatoties godināšanu, lepnums mijās ar kaunu. Ko mēs, sabiedrības vairākums, kuriem ir abas rokas un kājas, ar tām darām, turpinām maitāties vai, kaut arī vēl nemanāmi, tomēr sākam atlabt? Kāds labums Latvijai no simtos skaitāmiem miljonāriem, sastāvējušās politiskās elites un tukšas muldēšanas par nākotni?
Vesels gadsimta ceturksnis – trešdaļa mūža mums bija atvēlēta, lai savai valstij ieliktu stiprus pamatus un uzceltu vismaz pirmo stāvu. Latvijas vēsture liecina – to var izdarīt, ja vispirms par to deg mazākums un rada tik spēcīgu vilkmi, ka pievelk arī lielu daļu vairākuma. Patlaban ir sajūta, kā pamestā būvlaukumā stāvot – labie materiāli ir izvazāti, strādnieki sēž pīppauzē, bet priekšnieki nezina, ko darīt ar kļūdaino būvprojektu. Ko mēs esam salaiduši un turpinām laist dēlī, vai tikai ekonomiku, varbūt cēlonis slēpjas kaut kur pavisam citur? Vēstures doktors Harijs Tumans intervijā “Latvijas Avīzei” saka: “Manuprāt, šodienas pasaulē ne tik svarīgs ir cilvēku dalījums tautās, rasēs, reliģijās un civilizācijās, cik dalījums kultūras un bezkultūras cilvēkos.” Ja tā, tad nav grūti atrast atbildi uz jautājumu, kā pasaulē var notikt tas, kas tagad notiek. Ko mums darīt pēckultūras laikmetā, kad cilvēkam vairs nav pamata zem kājām? Nekaunēties no vārda “margināls” un turpināt iet pret straumi.
