Māris Zanders: Nobriedusi nācija nesirgst ar mazvērtības kompleksiem 3
Māris Zanders, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Politiski nobriedušas nācijas pazīme, manuprāt, ir tā, ka cilvēki spēj novērtēt un priecāties par sasniegto arī bez vēstures sagrozīšanas un vienkāršošanas.
No šī viedokļa novembris ir īstais laiks, lai pārdomātu, cik tālu mēs šajā briedumā esam tikuši, un tas nebūt nav triviāls jautājums.
Ja Juris Alunāns “Mājas Viesī” 1857. gada 7. oktobrī apgalvoja, ka latvieši “pēc grieķiem un romniekiem bijuši pirmā tauta Eiropā, kas ar lauku darbiem pūlēdamās, līdumus līduse”, tad šāds patriotisms ir faktos nebalstīts, tomēr vienlaikus arī saprotams. Topošai nācijai dažkārt nepieciešama šāda pašiedvesmošana.
Ja vairāk nekā pusgadsimtu vēlāk, 1938. gadā, tiek izdots rīkojums par to Rīgas ielu un rajonu pārdēvēšanu, kuru nosaukumos ir vārds “muiža”, tad šādam bērnišķīgumam, pēc manām domām, attaisnojuma īsti vairs nav.
Interesanti, ka “pa vidu” ir situācijas, kad latviešu nācija tomēr parāda briedumu, proti, mierīgu pašpaļāvību.
Piemēram, kad pēc visai, teiksim tā, sarežģītajām attiecībām ar vācbaltiešu kopienu 1927. gada decembrī toreizējais Valsts prezidents Gustavs Zemgals aicina vācbaltiešu politiķi Paulu Šīmani uzņemties jaunas valdības sastādīšanu, turklāt Šīmanim izdodas panākt 51 Saeimas deputāta atbalstu, ko gan viņš pats pamatoti uzskata par nepietiekamu stabilam darbam. Nevēlēdamies lasītāju nogurdināt ar dažādu vēstures faktu uzskaitīšanu, rezumēšu ar sajūtu, ka, lai kā kādam gribētos lamāt parlamentārisma pieredzi starpkaru Latvijā, šajā posmā parādījās jēdzīga, ne safantazēta patriotisma pazīmes.
Pēc tam sekoja tas, kas nu sekoja, pēc tam okupācija, un man šķistu interesanti saprast, kādā patriotisma veidošanās posmā mēs esam tagad, 2020. gadā.
Nedaudz ironiski izsakoties, piedāvāju testu “iekšējai lietošanai”. Vai 21. gadsimta patriots latvietis spēj bez klaigāšanas par zaimošanu lasīt pētnieku tekstu izdevuma “Letonica” 37. numurā (2018. gads), kas saka, ka latviešu dziesmu svētki “būtībā ir Vācijas un arī vācbaltiešu tradīcijas lokalizācija”? (Faktoloģija: pirmie Vācu dziesmu svētki notika Lībekā 1847. gada 26.–29.jūlijā. Pirmie Baltijas Dziesmu svētki Rēvelē 1857. gadā, otrie Rīgā 1861. gadā. Latvieši savus pirmos sarīkoja 1873. gadā.)
Šajā valstiskuma un patriotisma veidošanās kontekstā man šķiet būtiski minēt vēl kādu aspektu. Saprotamu iemeslu dēļ mēs lielāko uzmanību pievēršam militārajiem aspektiem, tomēr nācija nebūtu pieaugusi, ja tās pārstāvji nebūtu ieguvuši saimnieciskās prasmes un pamatus.
Citēšu vēsturnieku Mārtiņu Mintauru: “Saskaņā ar Iekšlietu ministrijas 1913. gadā apkopotajiem statistikas datiem, Rīgā nekustamo īpašumu augstāko kategoriju grupā, t.i., sākot ar īpašumiem, kuru vērtība atbilda pilsētas vēlēšanu cenza minimumam (1500 rubļu), latviešu īpašnieki bija 37,9%, vācu – 35,2%, krievu – 11,2% no kopējā namīpašnieku skaita. Latvieši dominēja Rīgas tirdzniecības uzņēmumu īpašnieku (42,18%) vidū, kā arī starp vidējās un sīkās rūpniecības uzņēmumu īpašniekiem (41,56%)”.
Ja tu vēlies būt neatkarīgs, tev jāiemācās arī gādāt par sevi un savējiem. Tāds, lūk, piezemēts patriotisms.
Interesanti, ka te domas, šķiet, sakrīt vēsturniekam un dzejniekam. “Latvijai, pirmās 100 klases jeb pamatskolu beidzot / Gaidāmas labas un teicamas atzīmes / Dziedāšanā un mūzikā / Tēlotājmākslā un sportā / Kā arī glītrakstīšanā / Tāpat uzvedībā / Vidusskolā lielāka uzmanība jāpievērš / Mājturībai” (Eduards Aivars).
Nobriedusi nācija nesirgst ar mazvērtības kompleksiem, ko slēpj, piedēvējot sev īpašu vēsturisko likteni, īpaši lielus pārbaudījumus, īpašu varonību.
Filozofe Inese Runce pirms dažiem gadiem trāpīgi raksturoja perifērijas priekšrocības: “Pretēji perifērijām, impērijas un to izlolotie projekti vienmēr sabrūk, bet robežzemes pārtop jaunā kvalitātē. 20. gadsimta Eiropā, arī mūsdienās nacionālajās valstīs, robežzemes izaicina visus “ismus”: imperiālismu, nacionālismu, kapitālismu, šovinismu un citus, rāda atšķirīgu vēsturisko naratīvu, perspektīvu un kontekstu un attīsta kritisko domāšanu. Tās testē katras ideoloģijas autentiskumu, mērķus, ideālus un atklāj sistēmas vājās vietas.” Ja dzīvošana robežzemē Latvijā attīstītu mūsu kritisko domāšanu, tas būtu lielisks iemesls patriotismam.
