Starp kadiķiem zied orhidejas. “Drubazu” saimnieki dalās bioloģisko zālāju kopšanas pieredzē 1
“Lauku atbalsta dienesta un Dabas aizsardzības pārvaldes izpratnes par bioloģiski vērtīgajiem zālājiem bieži vien atšķiras, un šajās domstarpībās cieš zālāju apsaimniekotāji,” secinājuši Ģirts un Andris Dzērves, “Drubazu” saimnieki. Viņi jau gandrīz 25 gadus apsaimnieko 22,7 ha bioloģiski vērtīgos zālājus Abavas ielejā pie Sabiles.
Lielākie pārpratumi rodas atšķirīgo izpratņu dēļ: Abavas senlejas pļavās ar tradicionālo lauksaimniecību neatmaksājas nodarboties – Dzērves, kuriem pieder zemnieku saimniecība “Drubazas”, nodarbojas ar lauku tūrismu un vīnogulāju audzēšanu. Lai izceltu Abavas ielejas dabas vērtības, Pie Drubazu mājām izveidota botānikas taka, kuru izstaigājot iespējams ieraudzīt ne tikai daudzus īpaši aizsargājamus augus, bet arī iepazīties ar pļavu apsaimniekošanas pieredzi. Pie Drubazām apskatāmi Latvijā īpaši aizsargājami biotopi, kas apdraudēti visā Eiropā – Abavas ielejas nogāzes un terašu pļavas, kaļķains avoksnāju purvs, kā arī kadiķu audzes.
Savulaik cīņā par kadiķiem nācies izcirst ne tikai krūmus (kadiķi mīl gaismu, tie mežā noēnoti nokalst), bet arī cīnīties ar LAD inspektoriem, kuri uzskatīja, ka bioloģiski vērtīgajos zālājos kadiķi augt nedrīkst, vai nu tie jācērt ārā, vai arī jāatsakās no atbalsta maksājuma. “2003. gadā mums piešķīra Sējēja balvu kā labākajai vides saimniecībai, pēc balvas pasniegšanas atbrauca Lauku atbalsta dienesta kontrole, izstaigāja kalnu, kur terases nogāzē avoti izveidojuši unikālu zāļu purvu, tajā aug ļoti retais Devela grīslis, un pateica, ka par purvu atbalstu nemaksās. Uzlika sodu par pārdeklarāciju, un dabūju samaksāt Sējēja balvu,” savā pieredzē dalās Andris. Tiesa, pēdējā laikā Eiropas naudas administrētāju zināšanas par bioloģiski vērtīgajiem zālājiem ir kļuvušas pilnīgākas, atzīst saimnieks.
Ar siena smalkumiem atjauno pļavu
Lai atjaunotos dabiskā pļava, vajag vismaz 10 – 15 gadus, liecina “Drubazu” saimnieku pieredze. Laukā, kur savulaik sēti graudi un audzēti kartupeļi, tagad zied aizsargājamās bezdelīgactiņas, dzegužpirkstītes un kalnu āboliņš, smaržīgā orhideja odu gimnadēnija un Dānijas tragantzirnis. Mitrākās vietās sastopama krūmu cietpiene.
Kā tas panākts? Izrādās, vācot sienu palieņu pļavās ar veco “Siguldu”, veidojušās lielas siena smalkumu kaudzes. Ar tām Ģirts vairākus gadus kaisījis vietas, kurās vēlējies atjaunot dabisko zālāju. Tagad atšķirības starp atjaunoto pļavu un pļavu, kas nekad nav arta, ir pamanāmas tikai biologiem.
Ja kādreiz upmalā parādās kāds latvānis, to saimnieki ar lāpstu izdurot, lai apturētu kaitīgā auga tālāku izplatīšanos. “Interesanti, ka latvāņu vietās iesējās topinambūri, kuri saauga tādā blīvumā, ka latvānis bija spiests kapitulēt.” Topinambūri aug atsevišķās vietās pie upes, kur skalojās plūdu sanesas. Topinambūrs ir garšīgs, saknes var taisīt salātos un no ziediem vārīt tēju. Savukārt latvāņus pat govis neēdot.
Pakalnu pļavas, kur aug kadiķi, tiek pļautas ar rokām, tur ar tehniku piekļūt nav iespējams. Ģirts katru gadu vismaz mēnesi augustā pavada terasēs ar trimmeri rokās. Īpašu uzmanību prasa kadiķu appļaušana, lai asais trimmera zobs neķertu jaunās kadiķīšu atvases. “Bioloģiski vērtīgie zālāji jānopļauj līdz 15. septembrim. Lai gan kadiķu pļavās vislietderīgāk pļaušanu būtu veikt oktobrī, novembrī, kad uznācis pirmais sals, tad garo zāli viegli izpļaut un var labi redzēt jaunos kadiķus,” spriež Ģirts. Viņš uzsver, ka atbalsts par pļavu uzturēšanu nesedz izdevumus. Savulaik “Drubazās” bijušas arī dažas gaļas govis, tās palikušas vecas, tāpēc likvidētas. Ienākumi no gaļas govīm nav bijuši, tikai izdevumi, jo sausākos gados tās bijušas jāpiebaro arī vasarā. Lai varētu pelnīt ar gaļas liellopiem, būtu nepieciešamas vismaz 20 – 30 zīdītājgovis, taču tik liela ganāmpulka uzturēšanai “Drubazu” pļavas ir pārāk mazas.
Bez Eiropas atbalsta neiztikt
Andris un Ģirts nenoliedz saimniecības budžeta atkarību no Eiropas maksājumiem. Ienākumi no vīna darīšanas un tūrisma nav lieli, ja atbalsta maksājumu vairs nebūs, tad būs jāmeklē darbs ārpus saimniecības. To Ģirtam savulaik nācies pamest, lai varētu apsaimniekot “Drubazu” pļavas. Algot darbinieku saimniecībā neatmaksājas. “Pēdējos gados pārdevām mežu un tagad koku naudu ieguldām pļavu atjaunošanā. Bet, ja nebūs līdzekļu, protams, būs jāmeklē darbs un jāiet strādāt citur,” spriež Ģirts. Šobrīd sešos mēnešos – no maija līdz septembrim – ir jāmēģina nopelnīt iztiku arī ziemas mēnešiem, kad ir tikai darbs un izdevumi.
“Drubazu” vīns tiek gatavots no pašu izaudzētiem augļiem un ogām. Saimniecībā ir vīnogulāju dārzs, kura platības tiek paplašinātas. Tiek izaudzētas arī avenes, upenes, plūmes, ābeles, taču lielu augļu dārzu ierīkošanai palienes augsnes nav piemērotas – “upes paliene ir ļoti dažāda, vienā vietā var būt saskalots māls, otrā grants, smilts, tūlīt atkal kūdra. Nav tādas vietas, kur varētu stādīt plašu augļudārzu”.
Pastaiga pa botānikas taku apmeklētājiem ir bez maksas. Savulaik bija simboliska samaksa, taču taka nekādu peļņu nav atnesusi. “Ir kāds otrais gads, kad pa takām ļaujam iet par velti. No dažādu projektu naudām finansēta takas izveide un atjaunošana, tagad lai cilvēki staigā un bauda dabu,” spriež jaunais saimnieks, kura atbildībā ir regulāra takas izpļaušana.
Pagaidām no Drubazu pļavām pārkartēta ir tikai neliela daļa.
