Teātris pie skatītāja vai tomēr otrādi? 6
– Gadu desmitiem izveidojusies situācija, ka Liepājas, Valmieras vai Daugavpils teātris noņem no sava repertuāra izrādi, bet daudzi skatītāji, it īpaši Rīgā nopūšas, ka tā arī nav paguvuši to redzēt. Ko varētu mainīt?
E. Sniedze: – Problēma tā, ka Rīgā nav pastāvīgu telpu Valmieras, Daugavpils un Liepājas teātru izrādēm, lai tie sezonas laikā varētu Rīgā viesoties biežāk. Viesizrādēm augustā īrējam telpas no Dailes un Nacionālā teātra, kas sezonas laikā viņiem nav visai izdevīgi. Labi, ka ir LKA Teātra māja “Zirgu pasts”, kur varam spēlēt arī sezonas laikā. Ceram, ka nākotnē spēles vieta pēc restaurācijas varētu kļūt Tabakas fabrika, kad Jaunais Rīgas teātris atgriezīsies Lāčplēša ielā. Taču tur būs zāle ar divsimt vietām, kas piemērota vien mazās formas izrādēm. Bet viesošanās Rīgā ir dārga – komandējumi, dekorāciju transports, viesnīcas, īres maksa!
H. Laukšteins: – Izbraucot no sava teātra rodas daudz lielākas izmaksas un valsts neatbalsta viesizrāžu braucienus uz Rīgu, savukārt Rīgas teātri ir ieinteresēti celt īres maksu. Uz mazākām vietām– Talsiem vai jebkuru citu novada pilsētu – lūdzu! Bet uz Rīgu – neatbalsta, līdz ar to izbraukumi kļūst nerentabli.
E. Sniedze: – Rīgā ir maksātspējīgāki cilvēki, var likt lielākas biļešu cenas, droši vien tāda ir tā valsts politika.
– Bet vai ar vienu šāvienu nevarētu nošaut divus zaķus: Lai Rīgas teātri dodas biežāk viesizrādēs uz Liepāju, Daugavpili un Valmieru, tajā laikā atbrīvojot savas telpas šo pilsētu teātru viesizrādēm?
O. Šapošņikovs: – Rīdziniekiem iespēju ir daudz, un viņus varbūt tik ļoti neietekmēs tas, ka neredzēs vienu vai otru mūsu izrādi. Bet otrādi gan – Daugavpils, Liepājas un Valmieras skatītāji būtu ļoti iepriecināti redzēt Rīgas teātru izrādes. Taču tā ir vēl lielāka problēma – lai galvaspilsētas teātri atbrauktu uz mazāku pilsētu, vajadzīga vēl lielāka nauda nekā mums aizbraukt uz Rīgu.
– Kāpēc?
O. Šapošņikovs: – Daugavpilī nevaram uzlikt lielākas biļešu cenas par astoņiem vai desmit eiro.
E. Sniedze: – Rīgas teātriem viesizrādēm Valsts Kultūrkapitāla fonds taču dod naudu.
O. Šapošņikovs: – Nepietiekami.
E. Sniedze: Mēs pie jums Daugavpilī bijām ar brīnišķīgu izrādi, bet nebija pilna zāle.
O. Šapošņikovs: – Tāpēc, ka jums bija diezgan augstas cenas, par ko jau runāju. Ja cena būtu četri līdz seši eiro, zāle būtu skatītāju pilna.
E.Sniedze: – Bet cik maksā kino Daugavpilī? Četri eiro ir tas pats, ko cilvēki atstāj “Hesburgerā”.
O. Šapošņikovs: – Nē, nav tas pats. Ko, mēs tagad pāraudzināsim cilvēkus? Varam tikai pieradināt.
E. Sniedze: – Jā, pie tā, ka māksla kaut ko maksā.
H. Laukšteins: – Un es jau minēju piemēru par politikas, kultūras ministrijas un Izglītības ministrijas sadarbību skatītāju audzināšanā Igaunijā.
E. Sniedze: – Lietuvā, piemēram, režisora Oskara Koršunova izrādēs tūkstošvietīga zāle ir pilna ar skatītājiem, kuru vidējais skatītāju vecums ir astoņpadsmit ar pusi gadu un nevis tikai pusmūža publika. Jo Koršunovs ir audzinājis savu skatītāju. Valmieras teātra izrādes jauniešiem diemžēl dzīvo ārkārtīgi īsu mūžu tieši skatītāju trūkuma dēļ. Tā ir reāla problēma. Tik, cik skolotāji bērnus atved, tik viņu teātra zālē arī ir. Nospēlē izrādi piecpadsmit reizes un jāņem nost no repertuāra. Ja ar izrādi atbrauc uz Rīgu, nospēlē vēl dažas reizes.
H. Laukšteins: – Ir skolotāji, ar kuriem var runāt par teātri, bet ir arī tādi, kuriem šai sarunai vēl ilgi jāgatavojas.
E. Sniedze: – Par Raini man tā arī pateica – lūdzu, nē! Mums ir iestudētas Raiņa un Aspazijas dzejas izrādes, īsti uz skolām vedami darbi, bet varējām nospēlēt tikai desmit izrādes, jo skolotāji nebija gatavi tās ņemt pretī. Esot pārāk sarežģīts tas Rainis.
O. Rubenis: – Nacionālais teātris brauc viesizrādēs mums uzliktās normas robežās. Godīgi sakot, reizēm ar lielām zobu sāpēm, visu laiku domājot, kā konkrēto izrādi piemērot konkrētai vietai. Tā ir milzīga problēma. Un, ja kultūras funkcionāri uzbūvē trīs vai četras jaunas koncertzāles tikai mūzikai, bet teātri tajās tikpat kā nevar spēlēt, tas ir gauži bēdīgi. Rēzeknē ir uzbūvēta absolūti lieliska koncertzāle “Gors”, kurā mēs diemžēl varam spēlēt tikai mazās formas izrādes. Bet divtūkstošvietīgā zālē spēlēt intīmu izrādi ir vienkārši apgrēcība pret publiku, aktieriem, pret visu, ko radām. Un mēs nevedīsim, piemēram, “Ezeriņu”, kas ir viena no pieprasītākajām izrādēm, ārā no teātra, jo šis iestudējums tur vienkārši nav uzliekams! Bet lielās formas savukārt tur nav uzliekamas izrādes scenogrāfijas, skatuves tehnoloģiju dēļ, jo koncertzālēs vienkārši nav skatuves ripas. Izņēmums varbūt ir vienīgi Valmiera. Patiesībā nav vērts par to diskutēt, jo cilvēki, kuri vēlas izrādi redzēt, paši atbrauks uz Rīgu. Un, ja rīdzinieks vēlas redzēt Valmieras teātra izrādi, viņam nav obligāti jāgaida, kamēr to atvedīs uz Rīgu. Tā ir tāda uzpūsta problēma un valsts kultūrpolitika, ka mums obligāti jābrauc uz reģioniem.
E. Sniedze: – Piemēram, šībrīža situācija ir tāda, ka ir Cēsu vidusskolu bērni ar klasēm nebrauc Valmieras teātri. Viņi brauc uz Rīgu, uz Nacionālo teātri – tātad attālums nav noteicošs. Iespējams, ka sajūta, ka viss Rīgā labāks…
O. Rubenis: – Tas tikai liecina par kvalitāti.
E. Sniedze: – Bet viņi nezina, kas ir Kroders. Ceru, ka viņi zina, kas ir Seņkovs.
O. Rubenis: Daugavpilī ir teātris, Liepājā koncertzāle un teātris, Rēzeknē un Cēsīs koncertzāle, Valmierā teātris – kultūras iestāžu visā valstī tik daudz, ka, dod Dievs, ka katrs cilvēks vismaz reizi gadā kādu no tām apmeklētu. Plus vēl širpotreba pasākumi, kuri vazājas apkārt pa estrādēm ar mūsu aktieru piedalīšanos, kuri tur pelna naudu…
E. Sniedze: – Un ar mūsu dekorācijām.
O. Rubenis: – Kauns un negods.
H. Laukšteins: – Latvijā ir astoņi, Igaunijā – sešpadsmit valsts atbalstīti teātri.
E. Sniedze: – Un vēl daudzi pilsētas teātri, vasaras teātri, nevalstiskie, un aktieriem pēc Kultūras akadēmijas absolvēšanas divus gadus maksā stipendiju, kamēr viņi meklē darbu…
H. Laukšteins: – Latvijā ir četri golfa laukumi, kuri visi atrodas pie Rīgas. Igaunijā ir deviņi golfa laukumi, izmētāti pa visu valsti, kas liecina par valsts harmonisku attīstību.
O. Rubenis: – Tad kāpēc jau sen neesat Igaunijā?!
E. Sniedze: – Igaunijai arī olimpiādē ir bronza un sudrabs, kamēr mums nekā…
A. Hermanis: – Runājam, ka latviešiem teātris bijis mūžu mūžiem, bet izskatās, ka uz priekšu tā varētu arī nebūt. Eiropā nupat redzams, ka repertuāra teātra ideja tiek drupināta laukā. Tāda riktīga sarkanā spuldzīte iedegās nupat Vācijā. Pašu galveno flagmani, varbūt pašu labāko teātri visā valstī – “Volksbuehne” Berlīnes politiķi atdevuši cilvēkiem, kuri dramatisko teātri nomainīs ar mediju performanču mākslām. Un, ja tas notiek Vācijā ar tās senajām dramatiskās mākslas tradīcijām, valstī, kur ikvienā pilsētā kopš 19. gadsimta bija tradīcija, ka ik svētdienā pusdienas kopā ēda pilsētas mērs, mācītājs, skolas direktors un teātra direktors, tad tā ir nejauka zīme. Mēs jau arī repertuāra teātra tradīcijas neesam pārņēmuši no Padomju Savienības kā savulaik domāja Baņuta Rubesa (latviešu režisore no Kanādas – V.K.) bet gan no daudz senākiem laikiem. Tā ir Eiropas civilizācijas tradīcija – repertuārteātris kā viens no svarīgākajiem nacionālas valsts kultūras pamatiem. Un šobrīd tie tiek drupināti ārā, īpaši Rietumeiropā. Un, ja tas šķobās Vācijā, skaidrs, ka agri vai vēlu šī tendence atvelsies arī līdz mums. Krievijā repertuārteātri lielajās pilsētās jau tagad kļuvuši visnotaļ apšaubāmi, tur gan vairāk komerciālu iemeslu dēļ.
Repertuārteātris savā būtībā vēsturiski bija buržuāziskās sabiedrības, šī jēdziena vispozitīvākajā nozīmē – vidusslāņa, pilsētas pilsoņu izpratnē – simbols, bet tagad pie šprices kultūrpolitikā visā pasaulē nonāk tā dēvētā hipsteru paaudze, kurai estētiskās vērtības ir pilnīgi citas. Viņi ir ārkārtīgi kosmopolītiski, skaitliski viņi pārstāv ļoti nelielu sabiedrības daļu, un dramatiskais teātris kā mākslas veids viņiem liekas apšaubāms, jo tas viss tomēr ir ideoloģiski saistīts. Un mūsu lielākā atbildība šobrīd ir ne tik daudz latviešu dramaturģija, bet latviešu valoda. Padomju laikos teātris bija galvenā vieta, kur caur latviešu valodu tika uzturēta latviešu kultūra. Domāju, tie laiki drīz atgriezīsies. Un varam būt laimīgi, ka Latvijā joprojām ir repertuārteātris, kas uztur latviešu valodas kanonu un standartus. Bet mums nav nekādas garantijas, ka neesam pēdējā paaudze, kas to piedzīvo.
O. Rubenis: – Un arī tādēļ man gribas, lai teiktais par naudas trūkumu neizklausītos kā vaidēšana, bet gan rosinājums meklēt atbildi uz jautājumu: uz kurieni ejam un ko gribam atstāt aiz sevis? Var jau pateikt – atlaidiet pusi trupas, strādājiet savādāk, iztieciet ar to, kas ir… Bet tā atbildība – kas aiz mums šajā valstī paliek? – ir visiem kopīga. Teātris ir viena no lietām, kas latviešiem ir ar stabilām tradīcijām, jo teātris vienmēr bijis cilvēkiem nepieciešams. Ja mūsu teātru struktūra tiks sagrauta, tas būs bēdīgi. Jo – k āda tad visam jēga?
