No pjedestāla… pie restarta? 6
– Kad “Kultūrzīmju” redakcijā viesojās “Spēlmaņu nakts” žūrija, teātra kritiķe Silvija Radzobe izvirzīja interesantu jautājumu: kā iespējams, ka par labāko režisoru sezonā atzīti mākslinieki, kā, piemēram, Laura Groza– Ķibere pagājušajā sezonā vai arī kā Viesturs Meikšāns pirms vairākiem gadiem, jau nākamajā sezonā iestudē izrādes, kuras ir uz robežas ar ļoti sliktu teātri?
Dž. Dž. Džilindžers: – Katram režisoram ir tiesības arī uz neveiksmi.
E. Sniedze: – Ir tikai normāli, ka reizēm kaut kas uz skatuves neizdodas. Mākslā nav garantiju.
– Bet vai šai parādībai tomēr nav dziļāki cēloņi?
Dž .Dž. Džilindžers: – Ir. Kritiķi ir ļoti ambiciozi cilvēki. Ja viņi kādu nosauc par Gada labāko režisoru, bet jau nākamajā sezonā bargi nokritizē, tad it kā ceļ savas akcijas. Jo vājākajiem uzbrukt taču nav interesanti. Un tad Normunds Akots raksta, ka jau pirms žūrijasprāt aplam neveiksmīgās Lauras Grozas-Ķiberes izrādes pamanījis, ka, režisorei jau agrāk bijušas problēmas. Tāds, lūk, viedums.
O. Rubenis: – Režisoram arī vajag brīdi sevis pārstartēšanai, lai pēc tam atgrieztos iepriekšējā un vēl labākā formā. Cik tad mums to režisoru ir, vienus un tos pašus visu laiku intensīvi izmantojam. Un kādā brīdī var rasties arī neveiksmīgākas izrādes. Pirmoreiz kritiķi par to pieklusē, jo režisors taču ir viņu mīlulis, bet, parādoties jaunai zvaigznītei, iepriekš uz pjedestāla uzceltajam tiek pamatīgi. Džilim pilnīga taisnība! Bet nevar vienam režisoram visu laiku visās izrādēs būt visaugstākais mākslinieciskais līmenis. Man ārkārtīgi patika filmā par Alvi Hermani viņa paša teiktais, ka režisoram jābūt labai gaumes sajūtai. Un, ja viņam tā ir, viņš “draņķi” neuztaisīs nevienā situācijā. Bet izrāde ne vienmēr iekritīs zvaigžņu stundā – ne pie publikas, ne pie kritiķiem un arī paši savā teātrī varbūt varam nenovērtēt… Bet tā ir normāla situācija. Tāpat kā tas, ka nevar viens teātris visu laiku dzīvot kā spožā raķetes šāvienā. Tas vienkārši nav iespējams.
A. Hermanis: – Ar to, ka režisoriem ir laba gaumes sajūta nepietiek. Vēlams, ka vismaz dažiem skatītājiem arī tā piemīt. Bieži vien režisori risina tādus profesionālus uzdevumus, kurus skatītāji nespēj nolasīt.
E. Sniedze: – Es, piemēram, šobrīd negribētu būt Elmāra Seņkova vietā. Jo tas, kas patlaban tiek likts uz viņa pleciem, ir ārkārtīgi smagi. Jābūt ārkārtīgi stiprai personībai, lai izturētu šo atrašanos viļņa virsotnē, to, ka tev veicas, veicas un veicas, taču … Jo tu taču nezini, kurā brīdī kaut kas var pārtrūkt. Piemēram, Viesturs Meikšāns šajā sezonā vispār neiestudē, jo grib sevī šo restartu.
O. Rubenis: – Ir jābūt stiprai personībai un turīgam cilvēkam, lai pieņemtu lēmumu sevis atjaunotnes un emocionālas uzlādēšanās vārdā aizbraukt uz Pēterburgu vai Indiju ar domu – šobrīd neko citu! Taču režisoram ir arī no kaut kā jādzīvo. Ja viņš neiestudē, nav no kā paēdināt bērnus.
Dž. Dž. Džilindžers: – Vai nopirkt grāmatu.
O. Rubenis: – Mēs esam aktieriem un arī režisoram kādreiz izbrīvējuši radošo gadu, bet to nevaram atļauties tik bieži kā varbūt vajadzētu. Un režisoram brīvajā konkurencē, un pat ja viņš ir štata režisors kā Nacionālajā teātrī, par tām aldziņām vien pat dzīvokļa īri nevar samaksāt. Atjaunoties vajag, bet atļauties to nevar, jo jāiestudē visu laiku. Un tā tas apburtais loks veidojas. Tikai man liekas, ka mēs, sabiedrība, teātra kritiķi un visi pārējie, esam diezgan nesaudzīgi pret saviem cilvēkiem kādā viņu jaunas elpas ievilkšanas brīdī.
O. Šapošņikovs: – Kritiķu vērtējumu arī nevajag uztvert kā absolūtu patiesību. Aizvadītās sezonas beigās izvērtējām piecu pēdējo sezonu finanšu rādītājus katrai izrādei. Visas tās izrādes, kuras atzīmēja kritiķi, finansiāli bija neveiksmīgas (ieguldījumi iestudējumā pārsniedz ieņēmumus no biļetēm), bet skatītāju atzinību pelnījušas un teātrim naudu nesošas bija izrādes, kuras kritiķi ignorēja. Tāpēc ja ticēsim visam teātra kritiķu teiktajam un slikto ņemsim pie sirds, strādāt vispār būs neiespējami.
– Kā izskaidrot situāciju, ka dažos teātros ir štata režisori, citos nav, citos ir mākslinieciskie vadītāji, citos arī teātra vīziju un programmu veido direktori?
E. Sniedze: – Tā ir ideāla situācija, ja teātrī ir režisori, kuri rūpējas par trupu un tās izaugsmi, bet ne vienmēr tas iespējams, jo viss atduras pret personību. Harizmātisku, spēcīgu, personību, kas būtu gatava dzīvot tikai teātrim. Tas, ka tikai trīs teātros ir mākslinieciskie vadītāji, raksturo šībrīža teātra kopējo situāciju – domāju, ka ir ļoti mainījies priekšstats, ko teātrim nozīmē štata režisors. Un es domāju, ka “Spēlmaņu nakts” kontekstā arī jādomā – kā jūtas un jutīsies teātra direktors un aktieri un cik tas ir objektīvi, kad viņu štatā esošs režisors dabū nomināciju par citā teātrī uztaisītu izrādi. Tā notiek un notiks, jo savā teātrī štata režisors pilda trupas audzināšanas vai kases piepildīšanas funkcijas, bet citā teātrī viņš ir brīvs teātra uzstādījumā (un, ja tas ir “topa” režisors, tad ieinteresētais teātris dara visu iespējamo, arī finansiāli saistoši bez robežām, lai būtu rezultāts un ārkārtīga interese).
H. Laukšteins: – Liepājai jau gadiem nav neviena štata režisora, un aktieriem ir interesanti sadarboties ar dažādiem režisoriem, tas neļauj iegrimt rutīnā un komforta zonā.
– Nav slikti, ja teātrī ir režisori, kuri rūpējas par trupu un tās izaugsmi, bet ne vienmēr tas iespējams.
A. Hermanis: – Bez manis kā mākslinieciskā vadītāja, teātrī ir divi štata režisori. Taču štata režisoram teātrī ir jēga tad, ja viņam veidojas ilgāka un izvērstāka saruna ar aktieriem nekā vienas izrādes garumā, sadarbībai vajadzīga garāka laika distance. Ir profesionāli uzdevumi, kurus režisors ar aktieriem var risināt vairāku sezonu vai desmit izrāžu garumā. Es to ļoti labi varu secināt pēc savas ārzemju pieredzes. Kad pirmo reizi tiec iemests svešā teātrī, pirmā izrāde ir tikai tāda režisora un aktieru apostīšanās vienam ar otru. Tikai pēc tam rodas uzticība un savstarpēja sapratne, rokot dziļāk smalkās lietās. Tikai šādu mērķu dēļ ir jēga štata režisoram. Ja šis dabiskais process beidzas, štata režisors paliek kā balasts, no kura atkal netiek vaļā, jo viņam ir beztermiņa līgumi, tad, protams, rodas problēma. Līdz ar to pieņemt kādu par štata režisoru ir riktīgi liela teātra atbildība.
O. Rubenis: – Nacionālajā teātrī ir četri štata režisori – Freibergs, Roga, Seņkovs un Sīlis. Un, tā kā es esmu beidzis citu, ar teātri nesaistītu augstskolu, man šie režisori ir kā zināma mākslinieciskā padome, ar kuriem kopā veidojam teātra programmu. Vienmēr esmu ļāvis strādāt arī citos teātros, jo uzskatu, ka tas ir svētīgi arī viņiem pašiem, gūstot citu garšu un sajūtu gammu.
