Vai aktieru valstī par daudz? 6
– Iepriekš teicāt, ka aktieriem pārslodzes dēļ jau grūti atcerēties tekstus, bet tajā pašā laikā nāk prātā, kā aiz teātru durvīm palika vai viss Mihaila Gruzdova un Ingas Rogas Dailes teātrim skolotais kurss, nupat M. Čehova Rīgas krievu teātra režisors Igors Koņajevs sarūgtināts atklāja, ka arī viņa skolotie un teātrim gatavotie jaunieši, no kuriem daudzi bija ņēmuši studijām kredītus, nav teātrī uzņemti. Kā īsti ir ar aktieru piedāvājumu un teātru pieprasījumu?
E. Sniedze: – Neviens izcils aktieris nav palicis ārpus teātra.
Dž. Dž. Džilindžers: – Mums ir dotācija noteiktam aktieru daudzumam teātrī. Nevaram trupā uzņemt vairāk aktieru, jo kopš padomju laikiem nav atrisināts jautājums par beztermiņa līgumiem, kas ir pilnīgs absurds. Aktieris var atrasties teātrī, neko nespēlēt un tu viņam nevari juridiski pateikt paldies. Un līdz ar to mēs nevaram pieņemt vietā kādu, kurš varētu talantīgi spēlēt. Tiesa, jaunie līgumi vairs tā netiek slēgti, tomēr iepriekšējo nasta ir smaga.
O. Rubenis: – Turklāt pēc trim ar kādu aktieri noslēgtiem terminētiem darba līgumiem viņš automātiski nokļūst beztermiņa līguma attiecībās ar teātri.
O. Šapošņikovs: – Tas attiecas uz jebkuru iestādi.
– Ja jaunu aktiera uzņemšanai trupā ir jātiek vaļā no kāda cita, vai tas tomēr neliek secināt, ka valstī skatuves mākslinieku ir par daudz?
O. Rubenis: – Trupas palielināt nevaram finansiālu apsvērumu dēļ. Taču man diskusija par aktieru sagatavošanu liekas diezgan smieklīga. Lai augstskola uzņem kaut vai katru gadu! Cilvēks, kurš iet uz Teātra fakultāti, protams, iedomājas, ka viņš būs slavenība un zvaigzne kā Lilita Bērziņa vai Uldis Dumpis. Bet dzīvē viss notiek krietni savādāk. Taču tā ir jaunieša paša izvēle, tāpat kā studēt juristos, mediķos vai polittehnologos. Ja jaunietis izvēlējies konkrētu specialitāti, pats par studijām maksājis, viņa nodarbinātība profesijā nav teātra vadības atbildība. Mēs mēģinām tikai izkristalizēt talantīgākos. Jā, protams, tā ir mūsu problēma, ka nevaram vienā brīdī tikt vaļā no nevajadzīgajiem un traucē Džilindžera jau minētais liekais balasts, kas, godīgi sakot, ir mūsu pašu mazdūšība. Es Džili apbrīnoju, ka viņš spēj kādu “izsviest” ārā, bet es ne. Ja esi izvēlējies aktiera profesiju, rēķinies, ka vari uzreiz netikt uzņemts teātrī, bet, kādam citam māksliniekam aizejot no teātra veselības dēļ vai aktrisei dodoties dekrētā, apstākļi var mainīties, tev var atvērties teātra durvis un vari kļūt par zvaigzni. Tas ir normāls, dabisks process.
A. Hermanis: – Mēs, režisori, atrodamies nepārtrauktā, absolūtā konkurencē, bet aktieriem, kuri nonāk teātra štatā, kapitālisms vēl nemaz nav sācies. Viņi dzīvo kā pilnīgā sociālismā. Un tas principā ir nepareizi. Arī tas, ka Kultūras akadēmija grib saviem pasniedzējiem katru gadu nodrošināt algu, tā ir augstskolas darīšana. Tā var skolot kaut vai simts jaunus aktierus katru gadu, bet teātrim par to nevar uzkraut nekādu atbildību.
O. Rubenis: – Taču nedrīkst pārmest, ka teātris neņem jaunus aktierus.
– Taču drīkst aicināt teātri darīt zināmu sabiedrībai un valstij savu nepieciešamību pēc aktieru skaita. Ir, kas studē arī par valsts naudu, un, ja cilvēks pēc tam nestrādā savā profesijā un profesori par velti algu saņēmuši, tā ir valsts līdzekļu izšķērdēšana. Un tas, ka iegūtās zināšanas var izmantot citā profesijā, nez vai ir pietiekams arguments augstskolas absolūtai brīvībai…
Dž. Dž. Džilindžers: – Man šķiet, nav racionāli vienā grupā uzņemt divdesmit topošos aktierus. Tad nav iespējams pievērsties katram individuāli tik daudz, cik vajadzētu. Divdesmit topošie skatuves mākslinieki kaut ko apgrābsta un nesasniedz vajadzīgo māksliniecisko briedumu. Manā grupā, kad savulaik mācījos aktieros, bija deviņi aktieri. Un tāpēc teātrī tagad ir Arturs Skrastiņš, Kaspars Znotiņš, Andris Keišs, Baiba Broka…
No otras puses, jo vairāk aktieru absolvē augstskolu, jo ir cerības, ka var rasties nevalstiskas teātru trupas, projektu teātri. Un tas atkal palielina konkurenci. Ir plusi un mīnusi šajā situācijā. Bet es uzskatu – ja grupā ir divdesmit cilvēku, viņiem netiek pietiekami daudz pasniedzēju uzmanības un rezultātā mākslinieciskais līmenis nebūs tik augsts.
H. Laukšteins: – Un tad nav arī īsta mērķa. Liepājas teātris pārsvarā sastāv tikai no diviem kursiem – 90. gadu sākumā Liepājā apmācītiem skatuves māksliniekiem un tā dēvētā Klaipēdas kursa, kas visi, izņemot vienu meiteni, joprojām ir Liepājas teātra trupā, un šobrīd mums ir iecere nākamgad uzņemt jaunu aktieru kursu. Turklāt teātris zina, kādus aktierus vajag, lai trupa pilnveidotos un aizpildītu patlaban tukšos robus. Un ir skaidrs, ka viņi netiks apmācīti Kultūras akadēmijā, jo tad neviens līdz Liepājai netiks.
