Pārslodze un pārprodukcija…? 6
O. Rubenis: – Ar valsts atbalstu mēģinām sakārtot lietas, lai gan nopelnītu naudu, kam teātrī patiesībā jābūt pakārtotam jēdzienam, gan radītu māksliniecisku vērtību, ar kuru teātris varētu iet uz priekšu. Es patiesībā esmu ļoti gandarīts par Latvijas teātriem kopumā, absolūti visiem. Diezgan daudz skatos izrādes ārpus Latvijas – Krievijā, Vācijā, Francijā – un esmu pārliecinājies, ka mums ir absolūti lielisks teātris ar dažādām tendencēm, ar plašu spektru, māksliniecisku uzdrīkstēšanos. Kad pirms desmit gadiem pārņēmu Nacionālā teātra vadību, mēs spēlējām 360 izrādes gadā, respektīvi, deviņos mēnešos. Krīzes laikā, lai noturētos virs ūdens, jaudu palielinājām līdz 500 izrādēm sezonā. Un tā tas turpinās joprojām. Un tad ir tā, kā Alvis saka, ka aktieriem vairs teksti neturas galvā. Iedomājieties, piemēram, Gundars Grasbergs ar Maiju Doveiku vakarā spēlē “Antigoni”, kas ir ļoti sarežģīta un nopietna izrāde, no rīta viņiem mēģinājums jaunajā uzvedumā, vakarā vēlreiz “Antigone”, tad nākamajās dienās četras jaunās izrādes caurlaides, pēc tam četras pirmizrādes un vēl pa starpu mēģinu iekārtot, lai Aktieru vai Jaunajā zālē varētu nospēlēt kādu pieprasītu izrādi ar abu minēto aktieru piedalīšanos. Un tā ir arī atbilde uz skatītāju jautājumu – kādēļ lieliskākās mazo zāļu izrādes netiek spēlētas pietiekami bieži? Aktieri vienkārši aizņemti lielajās zālēs.
Patiesībā tas ir pat ne Kultūras ministrijas, bet valstisks jautājums: kas nepieciešams Latvijai? Eksistē Nacionālais attīstības plāns un ilgtspējīgas attīstības plāns “Latvija – 2030”, bet realitātē tie nestrādā. Nodefinējiet reāli, cik liela loma ir kultūrai Latvijas valstī! Un, izejot no šīs pozīcijas, arī mēs teātrī mēģināsim visu riktēt. Bet, atbildot uz Alvja iepriekš izteikto jautājumu, varu pateikt, ka Kultūras ministrijas uzstādījums nav strikts, ka mums būtu jāiestudē tik un tik izrādes. Patiesībā paši ierakstām savos plānos noteiktu izrāžu skaitu, lai dabūtu finansējumu.
A. Hermanis: – Un ja cipars netiek sasniegts, tad nākamajā gadā finansējums kļūst mazāks? Šādu praksi Kultūras ministrijai vajadzētu atcelt. Lai katrs teātris pats pēc situācijas skatās, cik jauniestudējumu var iestudēt. Ministrijas ierēdņi nav profesionāļi, iestudējumu skaits nav viņu darīšana.
E. Sniedze: – Bet valsts kapitālsabiedrībām dotāciju var dot par rezultatīviem rādītājiem, ministrija nevar piešķirt naudu algām.
A. Hermanis: – Bet ne jau iestudējumu skaits un temps ir rezultatīvs rādītājs! Tu vari aiziet uz visdārgāko restorānu, bet, ja pateiksi, ka tev ir desmit minūtes laika, nevari cerēt ne uz ko labāku par ceptu olu.
O. Rubenis: – Problēma ir tā, ka teātris tiek uztverts par tādu pašu valsts kapitālsabiedrību kā “Latvijas gāze” vai “Latvenergo”, un tāpēc peļņu, to mazumiņu, ko ar sviedriem esam nopelnījuši, mums ņem nost. Bet runāt par naudas lietām man sen apnicis, jo nekas nemainīsies.
H. Laukšteins: – Tomēr nauda ir pamatproblēma. Liepājas teātris ir Latvijā vienīgais, kurš pieder pašvaldībai un nepieder pie kopējā valsts naudas sadales katla. Mēs gadu vai divus uz priekšu sastādām plānu ar jauniestudējumiem, vēlamajiem režisoriem, scenogrāfiem, horeogrāfiem, tā veidojas cipars, cik viss varētu maksāt. Bet, sadalot dotāciju, mūs neuzklausa, bet teātra vajadzībām iedod kontrolciparu – tā tas arī saucas – tā ir naudas summa, kas atrauta no teātra tāmes plāniem. Un tad sākas riņķa dancis. Teātris klauvē pie pilsētas domes – vēlētos izpildīt savus plānus, mutiskās norunas ar režisoriem… Kad pašvaldība pie kārtējiem budžeta grozījumiem piešķir teātrim papildus naudu, prese tūlīt paziņo – teātris saņem papildu finansējumu! Tā vienreiz, otrreiz, trešoreiz, un sabiedrība sāk šūmēties, ka teātris galīgi neprot strādāt, visu laiku vajagot vēl papildus, papildus un papildus… Taču vaina tajā, ka vajadzīgo nevar piešķirt uzreiz. Mums ir viena skatuve, bet katru mēneši “jāražo” jauna izrāde, kuru atbilstoši Liepājas mērogiem var izrādīt desmit vai piecpadsmit reizes. Jo vairāk vienkārši nav skatītāju. Nospēlē izrādi piecpadsmit reizes, un Liepāja ir “paēdusi”. Kopš pērnā gada beigām priekš teātra Liepājā parādījies ļoti spēcīgs konkurents “Lielais dzintars”, kur notiek vienreizēji pasākumi ar talantīgu un populāru cilvēku piedalīšanos. Un mēs zaudējam arī to mazo skatītāju skaitu, kas mums bija līdz koncertzāles atklāšanai. Un parādās vēl lielākas problēmas skatītāju skaita ziņā.
E. Sniedze: – Tikai naudas trūkums cilvēku makos ir iemesls, kādēļ jāizvēlas starp teātri un koncertu, kaut droši vien gribētu abus. Tāpēc jau arī valsts dotē teātrus, jo cilvēki nespēj maksāt tik, cik tas produkts – teātra izrāde – patiesībā izmaksā. Un skatītāju skaits ir pārāk mazs, lai tas atmaksātos.
H. Laukšteins: – Igaunija ir daudz mazāka valsts nekā Latvija, arī iedzīvotāju skaita ziņā. Taču Igaunijā ir divas reizes vairāk valsts vai pašvaldības atbalstītu teātru un šis mākslas veids ir ļoti populārs. Tikai viens piemērs. Nuku teātrī Tallinā pērn tapa mūzikls “Pavasara atmoda”. To zinot, skolās jau krietni iepriekš jauniešiem, izrādes mērķauditorijai, izdalīja burtnīcas ar ļoti daudziem aprakstiem gan par Austriju 19.gs. beigās, gan lugas autoru Franku Vedekindu (1864-1918), gan tā laika, gan arī pusaudžu problēmām pubertātes vecumā. Veiksmīga Kultūras ministrijas un Izglītības ministrijas sadarbība. Veselu mēnesi autobusi ar skolēniem tika vesti uz izrādi, teātris bija pilns. Tā Igaunijā audzina jaunos teātra skatītājus. Un tas nav tikai teātra, tas ir valstisks uzdevums.
– Bet, atgriežoties pie intensitātes teātrī, kas sev līdzi nes arī kvalitātes kritumu, gribas salīdzināt ar situāciju Lietuvā. Mūsu Nacionālajā teātrī ik vakaru notiek izrādes gan Lielajā zālē, gan Jaunajā zālē, gan Aktieru zālē. Teātra režisori man teikuši, ka strādā nemitīgā pelnīšanas režīmā. Turpretim Lietuvā tiek pieņemts, ka Nacionālais teātris strādā pilnā sparā, ja vakarā notiek izrāde kaut vai tikai vienā zālē.
O. Šapošņikovs: – Lietuvas teātri, atšķirībā no Latvijas, nav komercsabiedrības un tāpēc šo to var atļauties arī citādāk. Taču piekrītu Ojāram, ka valstij reiz ir jādefinē, kāds īsti teātris tai vajadzīgs.
