Starp Homo Novus un Homo novus 0
Atbildam uz dažiem “Latvijas Avīzes” lasītāju pēdējā laikā uzdotiem jautājumiem par valodu. Skaidrojumus sniedz Latviešu valodas aģentūras (LVA) eksperti (https://www.valodaskonsultacijas.lv).
Pēc Latvijas simtgades programmā tapušās lielu skatītāju atsaucību guvušās Annas Vidulejas filmas “Homo novus”, kas veidota pēc Anšlava Eglīša tāda paša nosaukuma romāna motīviem – starp citu, šo filmu 4. maijā plkst. 21.25 varēs skatīt LTV1 –, ne reizi izskanējis vaicājums: “Kā pareizi rakstāms grāmatas un filmas nosaukums: Homo Novus vai Homo novus?”
LVA eksperti atbild, ka pareizi ir “Homo novus”. Jāņem vērā, ka latviešu valodā filmas vai grāmatas nosaukumā ar lielo sākumburtu rakstāms nosaukuma pirmais vārds, kā arī īpašvārdi. Pārējie vārdi rakstāmi ar mazo sākumburtu.
Lai gan rakstīts latīņu valodā, novus nedz grāmatas, nedz filmas, nedz teātra festivāla nosaukumā nav rakstāms ar lielo sākumburtu.
Vārdi homo novus latīņu valodā nozīmē “jauns cilvēks’ (vai ‘jaunais cilvēks’). Šādi Senajā Romā tika dēvēts politiķis ārpus senatoru elites, kurš bija ievēlēts maģistrātā, sevišķi par augstāko ordināro (vēlēto) maģistrātu. Latviešu valodā homo novus skaidrots kā iznirelis – ‘cilvēks, kas nepelnīti, ar negodīgiem līdzekļiem izvirzījies atbildīgā amatā, ieguvis ievērojamu sabiedrisko stāvokli u.tml.’.
Tiesa, apzīmējumu homo novus arī Romas politiskā elite lietoja pejoratīvā (nievājošā) nozīmē, taču tam atrodams arī neitrāls skaidrojums – ‘cilvēks, kas patstāvīgi sasniedzis augstu stāvokli’ (Svešvalodu izteicienu vārdnīcā) vai ‘nearistokrātiskas izcelsmes cilvēks, kas ticis senātā’ (Latīņu–latviešu vārdnīcā).
Lasītāji ir arī jautājuši: “Kā pareizi rakstīt – sertifikāts vai licence?”
Izrādās, ka pareizi ir abi vārdi: “licence” ir atļauja darboties, bet “sertifikāts” – apliecinājums kaut kam.Licence – 1. ‘valsts institūciju izdota atļauja uzsākt kādu nodarbošanos, piemēram, tirgoties ar noteiktām precēm, ievest no ārzemēm vai izvest uz ārzemēm preces’; 2. ‘dokumentāri apstiprināta atļauja realizēt un izmantot patentētu izgudrojumu’; 3. ‘dokumentāri apstiprināta atļauja (ko darīt), piemēram, medīt’.
Sertifikāts – 1. ‘valsts aizņēmuma zīme’; 2. ‘rakstisks apliecinājums par piešķirtām pilnvarām, kvalifikāciju, iegūto izglītību, tehnikas (lidmašīnas, kuģa u. c.) derīguma ekspluatācijai, pārtikas produktu un ārstniecības preparātu kvalitāti u. c.’ ; 3. ‘dokuments, kas apliecina dārgmetāla raudzi’.
Gadījies arī aizdomāties par to, kā kā pareizi rakstīt – viņš zina vai zin, kā bija atļauts agrāk?
Darbības vārda 3. personas pareizā forma ir zina. Darbības vārds zināt ir trešās konjugācijas 1. apakšgrupas darbības vārds tāpat kā lasīt, rakstīt, kur 3. personā ir galotne -a, tātad lasa, raksta. Tāpēc pašreizējā valodas norma ir zina. 20. gs. 80. gados par pieļaujamu tika atzīta arī darbības vārda saīsinātā forma zin – šāda forma ir fiksēta “Latviešu literārās valodas vārdnīcā”. Taču jaunākajos avotos, piemēram, “Mūsdienu latviešu valodas vārdnīcā”, tā vairs netiek minēta.
Gandrīz katram, kas saistīts ar skolu lietām, reiz nācies aizdomāties, kad jālieto vārds “skolēni” un kad – “skolnieki”?
LVA eksperti norāda, ka pareizi ir abi vārdi, tikai katram ir nozīmes nianses. Skolēni ir skolas audzēkņi un audzēknes. Skolnieki ir skolas audzēkņi (zēni). Skolnieces ir skolas audzēknes (meitenes).
Tātad, ja ir nepieciešams uzrunāt tādas klases audzēkņus, kurā mācās gan zēni, gan meitenes, ir jālieto vārds skolēni. Ja klasē būtu tikai meitenes, daudzskaitlī varētu lietot vārdu skolnieces, ja klasē būtu tikai zēni, attiecīgi varētu lietot vai nu vārdu skolnieki, vai skolēni.
Kādreiz nākas arī aizdomāties, kā pareizi rakstāms tāds it kā vienkāršs vārds kā plastilīns (varbūt tomēr “plastalīns”). LVA eksperti apstiprina, ka pareizi ir plastilīns. Šis vārds aizgūts no vācu valodas vārda Plastilin, kam pamatā grieķu vārds plastikos ar nozīmi ‘tēlniecisks’. Vārda kļūdainais rakstījums ar patskani a patskaņa i vietā droši vien radies tādēļ, ka zilbe ir neuzsvērta un patskanis nav skaidri saklausāms.
