Starp grāmatām un digitālo pasauli 1
Valsts prezidents Andris Bērziņš, viesojoties Krāslavā un piedaloties Krāslavas un Dagdas novadu 12. Grāmatu svētkos, atzinīgi novērtēja šā reģiona attīstību un viesa ticību, ka Latgales nozīmīgums arvien pieaugs.
A. Bērziņš: – Pirms 20 gadiem mana dzīve bija diezgan cieši saistīta arī ar jūsu pilsētu, jo Krāslavā bija nolemts izveidot Unibanku. Sāka būvēt lielu banku, uzskatot, ka dzīve ies tikai uz priekšu un ka nepietiks vietas, kur naudu nolikt.
Pēdējos gados neesmu bijis Krāslavā, un tas, ko šodien ieraudzīju, mani patīkami pārsteidza – te viss vēl ir zaļš, lopi ganās, un grūti noticēt, ka ir jau 1. novembris. Pie jums valda izcila sakoptība. Jūs salīdzinājumā ar daudzām citām Latvijas vietām esat spējuši izveidot līdzenus ceļus, bet tas nenozīmē, ka nevajag pielikt pūles, lai ceļu stāvoklis uzlabotos, lai pagasti un mazās skolas saglabātos.
Gan Rietumos, bet it sevišķi Austrumos ļoti strauji pieaug interese par Latviju. Daudzas valstis redz Latviju kā vietu, kur ieiešana Rietumos ir visvieglāk iespējama un saprotama. Pagājušajā nedēļā tikos ar Mongolijas vēstnieku. No šīs varenās zemes ir palikuši tikai trīs miljoni cilvēku, un to skaits arvien samazinās, bet šī valsts ir bagāta un tīri cilvēcīgi meklē pasaules atskaites punktus. Tas pats ir arī ar Centrālās Āzijas valstīm, Kazahstānu un citām, kas cīnās, lai tās paliktu uz kartes kā brīvas zemes.
Esmu gandarīts, cik darbīgi un saprātīgi jūs cenšaties izmantot savas priekšrocības, nevis meklējat kaut kur vainīgos. Ir ielikts ļoti pareizs virziens, cilvēki saprot savu nākotni un attiecīgi arī darbojas. Latvijas politiķi vairāk nekā 20 gadu ir pierādījuši, ka daudz var iegūt ar naudu un agresīvu rīcību. Nu ir pienācis laiks tomēr paskatīties no cilvēciskās loģikas viedokļa un necerēt, ka kaut kas nokritīs no debesīm, novērtēt tos cilvēkus, kas mums ir apkārt un kas ir reāli kaut ko izdarījuši, bet nav to skaļi pauduši, tad arī būs iznākums. Skaļums parasti ir tas, ar ko aizsedz savu nespēju strādāt.
Ir pilnīgi skaidrs, ka Latvijas pamats ir izglītība. Lai notiktu pārvērtības, Latvijai vajag gudrus cilvēkus. Neviens nešaubās, ka skolotājiem jāpalielina algas. Ne tikai pedagogiem, bet visiem, kas saprātīgi veic savu darbu. Izglītības sistēmā ir jāmaina daudz kas. Viens no sāpīgākajiem jautājumiem ir skolotāju izglītība, bet tas prasīs laiku.
– Izglītības un zinātnes ministrijas plānos ir līdz 2015. gadam vidusskolu skaitu samazināt. Ne tik sen jūs nācāt klajā ar priekšlikumu, ka vidusskola tomēr būtu jābeidz 18 gados. Kā jūs reaģēsiet, kad sāksies skolu samazināšana, un kur pazuda ideja, ka skola būtu jābeidz 18 gados?
– Šī ideja, ka skola būtu jābeidz 18 gados, nav jauna un nav arī mana personīgā, es to tikai esmu aktualizējis. Mani par to rosināja runāt savas mazmeitas izlaidumā redzētais. Ieraugot, ka ne vienai vien vidusskolas beidzējai jau ir bērnu ratiņi, man šķiet cilvēcīgi muļķīgi, ka mēs cenšamies tos vidusskolēnus noturēt skolā, lai acīmredzot būtu mazāk ar viņiem jānodarbojas ģimenēs. Piemēram, Īrijā, kādas skolas direktore latviete stāstīja, ka vidēji skolēns skolu pabeidz 17 gados, apgūstot to pašu kursu, ko Latvijā.
Jautājums uz priekšu nevirzās tāpēc, ka bieži mainās izglītības ministri – raža vēl nav nobriedusi, kad jau ir nākamais ministrs. Jāatzīst, ka skolotāji un izglītības darbinieki ir stiprāki par Izglītības ministriju – izglītība iet uz priekšu, bet ministrija paliek arvien tālāk aizmugurē.
Runājot par vidusskolām, es domāju, ka tur nav traģēdijas. Kad mācījos skolā, katrā vietā, kur bija desmit mājas, bija arī pamatskola. Ja katrā pagastā būtu pamatskola, tad pārējo var vērtēt, kas būtu saprātīgāk un labāk no bērnu viedokļa.
Mums tomēr ir jādabū no jebkuras skolas, sevišķi no lauku skolas, lai tas cilvēkbērns, skolu beidzot, varētu iet uz priekšu. Latvijai būs grūti izdzīvot, ja jaunieši neies pasaulē un nepaņems labāko. Atcerēsimies, ka jaunlatvieši aizgāja pasaulē uz Austrumiem un Rietumiem, lai atgrieztos daudz stiprāki. Tagad tas ir vēl būtiskāk, jo Latvijai ir jāattīsta eksporta spējas, ir jāsadarbojas ar pasauli, un tam būs vajadzīgi izglītoti cilvēki. Tāpēc izglītības jautājums ir ļoti komplekss un vairāk nekā būtisks.
Pārmaiņas izglītībā nevis ar varu, bet saprātu, ir ļoti grūts process. Šis jautājums ir ļoti sarežģīts, bet pie tā jāķeras nekavējoties. Diemžēl baidās pateikt to, ka skolotājus pārmaiņas skars sāpīgi. Bet tā ir reālā dzīves situācija. Piemēram, Vācija, kur ir 200 tūkstoši skolotāju, ir paziņojusi, ka pedagogu skaitu samazinās. Tiem skolotājiem, kuriem vairs nebūs darba izglītības iestādēs, izmaksāt konkrētu naudas summu, lai viņi varētu atrast turpmāko dzīves ceļu. Latvijai tādas iespējas īsti nav, jo nespējam samaksāt pienācīgu algu pat tiem pedagogiem, kas strādā. Diemžēl Latvijai nav cita varianta kā iet Vācijas ceļu, ja mēs gribam palikt pasaules apritē. Es uzskatu, ka līdz šim brīdim mēs esam tomēr noturējuši izglītības līmeni, izņemot arodizglītību. Informātikā, matemātikā, bioloģijā, ķīmijā, fizikā skolēni sasniedz augstus rezultātus starptautiskajā līmenī. Man bija iespēja tikties ar tiem jauniešiem, kuri ieguvuši pirmās trīs vietas pasaulē.
Taču vienlaikus jāatzīst, ka vidējās izglītības līmenis tomēr krītas. Datorizācija rada cilvēkus, kas ir fenomenāli kaut kādā virzienā, bet viņi ir tik tālu no reālās dzīves. Uz visa šā fona pesimismam tomēr nav pamata, jo ir ļoti laba skolotāju bāze. Tomēr jāņem vērā, ka pastāv problēmas ar skolotāju izglītību. Pamatskolas skolotājam ir jābūt vissvarīgākajam cilvēkam sabiedrībā – es ceru, ka mēs spēsim to panākt.
Veneranda Iesalniece: – Man ir 78 gadi, un es mācījos tādā skolā, kur skolotāji bija pabeiguši tikai septiņas klases un spēja mums visiem iemācīt.
– Tas tomēr bija cits laiks, un pieeja bija nesalīdzināmi savādāka un atbilstoša tam laikam. Būtu aplam secināt, ka tad skolotājs bija slikts, bet tagad labs. Mana skolas laika pieredze, mācoties Nītaures pamatskolā un Siguldas vidusskolā, rāda, ka skolotāji bija perfekti.
Tagad situācija ir strauji mainījusies, sevišķi ņemot vērā jaunās tehnoloģijas. Skatoties, kā pirmklasnieks māca savu skolotāju rīkoties ar jaunajiem rīkiem, jāatzīst, ka tas nav normāli. Skolotājam tagad ir daudz grūtāk būt par skolotāju nekā jūsu laikā.
Ērika Gabrusāne, Robežnieku, Indras un Piedrujas pagastu pārvaldes vadītāja: – Bet ir vēl viena problēma, ko jūs neminējāt. Tie, kas Izglītības ministrijā raksta eksāmenu uzdevumus, ne vienmēr to izdara kvalitatīvi. Ja šis speciālists vienā gadā ir kļūdījies, tad otrā gadā viņam nedrīkstētu uzticēt šo pienākumu. Eksāmenu uzdevumos kļūdu ir ne mazums.
Izdevniecības “Avots” vadītājs Jānis Leja: –Prezidenta kungs, kā jūs uzskatāt, kādā virzienā Latvijas izglītība ies – vai mācīs vairāk no grāmatām vai digitālās pasaules?
– Tas nav atdalāms viens no otra, taču, nenoliedzami, jaunajiem cilvēkiem viss digitālais ir daudz saistošāks. Tāpēc bērnu jau agrā bērnībā vajadzētu piespiest ar visiem līdzekļiem, lai viņš iemācītos kārtīgi lasīt un rakstīt, un tad var iet uz priekšu. Jo pretējā gadījumā viņš tā arī paliks tajā spēļu pasaulē. Tāpēc ir jāatrod balanss, lai situācija nekļūtu bīstama. Un ir ļoti svarīgi ielikt bērnā cilvēcisko pamatu, lai viņš nekļūtu kā dators.
Līdz ar to pieaugs ģimenes loma, jo skolotājs, kuram klasē ir 30 skolēnu, nespēj šo procesu ietekmēt. Ja puisim viens ipods ir kabatā, bet otrs – padusē un vēl ir arī mobilais telefons, tas kļūst bīstami, jo var pazaudēt realitātes sajūtu. Bet, no otras puses, bez tehnoloģijām tomēr nav iespējams iztikt. Uzņēmumi pieprasa tādus speciālistus, kuri pārzina informācijas tehnoloģijas, spēj programmēt.
– Kādas informatīvi tehnoloģiskās ierīces jūs esat iegādājies savam dēlam skolniekam?
– Es jau daļēji stāstu no savas pieredzes. Arī es meklēju balansu, un tas nav vienkārši. Skolotājam jāiet straujiem soļiem uz priekšu, jo skolēni ar savām zināšanām digitālajā pasaulē viņu krietni apsteidz.
No zāles: – Kā jūs redzat Latgales darba tirgu – kurās nozarēs būs nepieciešami darbinieki?
– Man ir pārliecība, ka šīs teritorijas nozīmīgums pieaugs tik milzīgi, ka tas jums liksies pat kā apgrūtinājums un jūs to sāksiet bremzēt. Ja mēs nemeklēsim vainīgos vai ienaidniekus, ieguldīsim darbu loģistikā, tad būs gan attīstība, gan darba vietas. Galvenais ir Latvijas jauniešiem dot izglītošanās iespējas, jo laimīgi ir tie vecāki, kuru bērni ir gudrāki par vecākiem. Ja gribēs nolikt sev blakus pēc savas līdzības, mēs nekur netiksim, mēs izplēnēsim kopā ar tiem bērniem.
Ināra Dzalbe, Krāslavas novada domes darbiniece: – Pavisam drīz Latvija svinēs skaistu jubileju – 95 gadus kopš valsts dibināšanas. Kāda, jūsuprāt, būtu lielākā dāvana, ko mēs vēl varētu paspēt sagatavot savai valstij?
– Es atbildēšu netieši. Mani uztrauc un kaitina, ka mēs savu nākotni būvējam uz butaforiskām domām. Biju spiests aicināt premjeru Valdi Dombrovski tomēr paskatīties uz ministrijām, kuras aktīvi šogad cenšas svinēt ministriju 95 gadu jubileju. Diemžēl tas ir saistīts ar naudas tērēšanu. Ja līdz valsts simt gadu jubilejai jūs būsiet izdarījuši lielas lietas, tad ar prieku visi sanāksiet kopā un pavadīsiet vienu vakaru, priecājoties par sasniegto. Varbūt es muļķīgi un vecmodīgi redzu tās lietas, bet man butaforiskā darbība nav īsti pieņemama. Uzskatu, ka arī Latvijas prezidentūra Eiropas Savienībā ir nevajadzīga naudas tērēšana. Neviens man nav spējis pateikt kaut ko loģisku un reālu, kāda jēga no tās būs Latvijai.
Ja mums būtu lieka nauda, ko uz valsts simtgadi iedot katrai pašvaldībai, lai tās visas kopā izdara kaut ko labu un sabiedrībai vērtīgu, tad es uz to nelūkotos skeptiski (aplausi).
Atbalstītāji: Latvijas Valsts prezidents Andris Bērziņš, Zemkopības ministrija, Finanšu ministrija, Jelgavas tipogrāfija, Latvijas Bērnu fonds, “Lattelecom”, Nacionālie bruņotie spēki, EPIB, Reformu partija, SIA “Balta Eko”, SIA “Drukātava”, SIA “VESTA–LK”, Fonds “Mammām un Tētiem”, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera, Inese Vaidere, Krišjānis Kariņš, dr. Pāvils Vasariņš, Mārtiņš Lasmanis, Jānis Lancers, Vilhelms Mihailovskis, Aleksandrs Kiršteins, Krāslavas novada dome.
Informatīvie atbalstītāji: “Latvijas Avīze”, “Krāslavas Vēstis”, “www.kraslava.lv”, “www.bibliotekakraslava.lv”.
