Starp gadsimta literatūras klasiķiem – intervija ar Amandu Aizpurieti 1
Aija Kaukule, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Dzejniece, prozaiķe, tulkotāja un atdzejotāja Amanda Aizpuriete ir 11 dzejoļu krājumu un romāna “Nakts peldētāja” autore. Viņa tulkojusi 40 romānus no angļu, vācu un krievu valodas, atdzejojusi no vācu, krievu, ukraiņu un angļu valodas. Dzejniece ir saņēmusi Ojāra Vācieša literāro prēmiju par 2013. gada krājumu “Turp” un speciālbalvu par 2011. gada krājumu “Ledusskapja šūpuļdziesma”.
Ieguvusi arī Dzejas dienu balvu par 2000. gada dzejas krājumu “Bābeles nomalē” un citus apbalvojumus. 2021. gadā A. Aizpuriete saņēma Latvijas Literatūras gada balvu kategorijā “Dzeja” par krājumu “Pirms izvākšanās”. Pagājušā gada septembrī saņemtā Vilenicas starptautiskā festivāla galvenā balva uz Latvijas Rakstnieku savienību atceļojusi tikai decembrī, pašai autorei masīvā balva, Vilenicas kristāls, pēc tā saņemšanas Ļubļanā izrādījusies pārāk smaga lidmašīnas bagāža. Dzejniece smej, ka, lai tiktu pie balvas, nācies ceļot no viņas jaunās dzīvesvietas Liepājā uz Rīgu.
Amanda, ko jutāt, domājāt, uzzinot par balvu?
A. Aizpuriete: Absolūta nerealitātes sajūta brīdī, kad aizbraucu uz Ļubļanu un festivāla almanahā, kurā slovēniski tulkoti visi dalībnieku darbi, ieraudzīju arī pārējo 36 laureātu sarakstu. Kaut kā nevarēju pieļaut, ka esmu vienā sarakstā kopā ar šādiem autoriem – daudziem no viņiem ir Latvijā iznākušas tulkotas un atdzejotas grāmatas un daudzus uzskatu par pagājušā un šā gadsimta literatūras klasiķiem, bet pēkšņi – arī es esmu starp viņiem. Starp citu, otrais laureāts pēc kārtas bija austriešu rakstnieks Pēteris Handke (1942), kura lugas ir iestudētas Latvijas teātrī.
Kādi pūliņi jāpieliek rakstniekam, lai viņa darbu ievērotu aiz Latvijas robežām?
Manā gadījumā – esmu diezgan labi zināma vācvalodīgajā auditorijā. Ļoti neparasts gadījums ar mani notika pirms trim gadiem, kad bija pagājuši 30 gadi, kopš iznākusi mana pirmā grāmata vācu valodā (“Die Untiefen des Verrats” (“Nodevības dziļumi”), 1993, izdevniecība “Reinbek bei Hamburg: Rowohlt”. – A. K.), un Šveices izdevniecība (“Ink Press”) bija nolēmusi, ka grib to izdot no jauna (2017). Dzeju vispār ne pārāk bieži izdod atkārtoti, bet atdzejojumus gandrīz nekad, tāpēc tas bija pārsteigums. Domāju, ka lielā mērā tiku pamanīta, pateicoties šim izdevumam, lai arī tā dzejoļus rakstīju diezgan sen. Protams, svarīgi ir tulkojumi, atdzejojumi svešvalodās – manas grāmatas ir iznākušas arī zviedriski, somiski, lietuviski…
Starptautiska atzinība dod radošu impulsu?
Laikam būšu nepieklājīga, tā sakot, bet nevaru teikt, ka balvas vai prēmijas mani kaut kā īpaši ietekmētu. Negaidītā nozīmē samulsināja tas, ka pagāja četri mēneši kopš brīža, kad saņēmu balvu, līdz kāds to vispār pamanīja.
Modernās pasaules “satiksmes notikumi” ienāk arī tik introvertā jomā kā dzeja un rakstniecība – vai ir tā, ka pamana skaļāko?
Pati nekad neesmu taisījusi sev nekādu “pīāru” – neprotu to darīt un, godīgi sakot, neredzu vajadzību. Protams, biju cerējusi, ka kāds to pamanīs. Par pagājušā gada festivāla laureātiem jau kopš 1. augusta internetā bija atrodamas ziņas gan angliski, gan slovēniski. No otras puses – labi, ka to pamanīja pēc četriem mēnešiem, nevis četriem gadiem (smejas).
Vai šobrīd top dzeja?
Pagaidām ir iestājusies pauze – adaptējos jaunā vidē Liepājā, kur līdz šim esmu bijusi pāris reižu dzīvē. Jūtu, ka gaiss smaržo pēc jūras, gar logiem lido kaijas, bet pašlaik vēl neesmu īsti iejutusies.
Varbūt balva rosinājusi atkal ko tulkot, atdzejot?
Man liekas, ka savu tulkojamo jau esmu iztulkojusi. Par atdzeju gan domāju, ik pa brīdim kaut ko atdzejoju joprojām. Ļoti gribētu izdot vienu no mazāk zināmām Nobela prēmijas laureātēm, vāciski rakstošo dzejnieci Nelliju Zaksu. Viņas tēma man ir tuvu saprotama – Zaksa bija ebrejiete, un viņas dzejoļos ir viss holokausta smagums, lai gan viņai pašai izdevās veiksmīgi emigrēt uz Zviedriju, taču tas, kas notika ar Vācijas ebrejiem, apzīmogoja visu viņas dzīvi. Tas sasaucas ar šo laiku.
Cik notiekošais pasaulē šobrīd atstāj iespaidu uz jums kā autori?
Tas mani ietekmē kā cilvēku. Patiesībā kari ir notikuši visu laiku, bet ir citādi, ja tas ir tik tuvu pie mūsu robežām. Kad mani dēli savulaik tuvojās iesaukšanas vecumam, tad atcēla obligāto dienestu, un es kā mamma biju bezgala priecīga par to, ņemot vērā visu, kas notika padomju armijā. Es gan ticu, ka Latvijas armija ir citāda. Tagad man ir jādomā par maniem mazdēliem, viņiem vēl 11 un astoņi gadi, un man ir sajūta, ka notikumi atkārtojas. Nevajadzētu tik ilgi dzīvot. Manai paaudzei ir pārāk daudz notikumu un pārmaiņu mūža laikā.
