Starp futbola spozmi un postu. Latvijas izlases vadītājs Slaviša Stojanovičs 0
Iemācījies spēlēt ģitāru pēc dzirdes, kolekcionē akmeņus un minerāļus, vīrs, kuru Serbijā uzskata par slovēni, bet Slovēnijā – par serbu, lielāko vilšanos cilvēkos piedzīvojis būdams savas valsts izlases vadītājs, pēc kā sarakstījis divas grāmatas. Latvijas futbola izlases galvenais treneris Slaviša Stojanovičs ir ļoti interesanta personība un intervijā “LA” dod ieskatu savas dzīves un futbola gaitās.
Kad pirmo reizi iepazināt futbolu?
Sāku ar džudo. Reiz treneris trīs reizes pēc kārtas neieradās uz treniņu, gaidījām pie skolas un garām gāja futbola treneris, paaicināja uz savām nodarbībām un tā es sāku spēlēt futbolu, vairs pie džudo neatgriežoties, lai gan biju ieguvis zilo jostu. Man tad bija tikai septiņi gadi.
Prasmes kādreiz ir nācies pielietot?
Jā, futbolā, fiziskās spēlēs, īpaši pie standartsituācijām, kad soda laukumā ir liela cīņa. Uz ielas? Nē, man nepatīk kauties. Aizsargājis gan esmu sevi vairākkārt, arī futbolā pirms un pēc spēlēm, kā trenerim gadījušās situācijas, kad fani pārtrauc spēli, mums izbraukumā ģērbtuvē jāpaliek četras, piecas stundas.
Kāda bija jūsu bērnība?
Biju liels indiāņu fans, skatījos filmas, ar draugiem izveidojām indiāņu grupiņu, atkārtojām to, ko viņi dara filmās, devām sev vārdus, arī iegriezām pirkstā, lai kļūtu par asins brāļiem. Dzīvojām ļoti muzikālā un sportiskā Ļubļanas daļā, no turienes nākuši daudzi pazīstami mūziķi un futbola izlases spēlētāji. Vēlāk jokojām, ka, apvienojot visus tā kvartāla puišus, noteikti būtu Slovēnijas čempioni.
Vai tur jūs arī iemācījāties spēlēt ģitāru?
Jā, blakus stadionam daudzi spēlēja ģitāru, es darīju abas lietas. Mūzikas skolā negāju, iemācījos pašmācības ceļā. Tagad to var izdarīt ar “Youtube” palīdzību, es tolaik klausījos kasetes un mēģināju dzirdēto izspēlēt uz ģitāras. Neizvēlējos vienkāršas dziesmas, jo patika smagāki ritmi – alternatīvā mūzika, smagais metāls.
Arī tas droši vien ir talants.
Jā. Piedzimu mājās, nevis slimnīcā, mazā kalnu ciematiņā Gornidejanā. Interesanti, ka no turienes nāk daudzi labi mūziķi. Viena gada vecumā tēvs dabūja darbu Ļubļanā un mēs pārcēlāmies uz Slovēniju. Biju vidusmēra skolnieks, lielu problēmu nebija.
Pēc pamatskolas iestājos prestižā vidusskolā, bet tas bija tāpēc, ka uz turieni aizgāja meitene, kurā biju iemīlējies (smejas).
Taču mācības iepatikās, pabeidzu ģeologu skolu, iemīlēju vulkānus, minerāļus. Mans pagrabs ir pilns ar interesantiem akmeņiem no dažādām pasaules malām. Kad mācījos sporta akadēmijā, gājām desmit dienu pārgājienos kalnos, jābūt ļoti uzmanīgiem, jāievēro noteikumi, jo laiks var mainīties ļoti ātri.
Un kā beidzās mīlas stāsts ar meiteni?
Bez panākumiem (smejas). Par savu ģimeni gan intervijās nerunāju, jo trenera karjerā esmu pieredzējis dažādas situācijas un labāk ir šādu informāciju paturēt pie sevis. Spiediens ir ne tikai pret tevi, bet arī tuviniekiem, nākas dzirdēt un lasīt nepatīkamas lietas. Man ir dzīvesbiedre, bērnu – pagaidām nav, esmu sevi visu veltījis darbam.
Esat teicis, ka Slovēnijā jūs uztver kā serbu, bet Serbijā – kā slovēni. Kas esat sirdī?
Tā notiek visu laiku, savāda un ne pārāk patīkama situācija, bet es cilvēkus nešķiroju pēc tautības, ādas krāsas. Mani vecāki ir serbi, tur esmu dzimis, līdz ar to – skaidra situācija. Protams, visu mūžu esmu nodzīvojis Slovēnijā, kur veidojusies mentalitāte, cienu šo zemi.
Vai bijāt talantīgs futbolists?
Spēlēju specifisku futbolu, bija dotības, bet mentāli es nebiju simtprocentīgi futbolā. Gribēju spēlēt ģitāru, izbaudīt arī dzīvi ārpus sporta. Biju uzaicināts uz Slovēnijas izlasi, sauca lieli Dienvidslāvijas klubi, bet sākās savainojumi, trīs reizes izmežģīju plecu, salauzu roku un kāju, sapratu, ka ir jābeidz. Slovēnijas izlasē neuzspēlēju, jo pēdējā spēle pirms došanās uz izlasi man beidzās slimnīcā ar traumu.
Neveiksme.
Jā, bet pēc karjeras beigām ļoti ātri pārslēdzos uz trenēšanu un tas iznāca negaidīti. Spēlēju otrajā līgā, rakstīju diplomdarbu.
Bijušais treneris uzaicināja uz treniņu, it kā gribot kaut ko pajautāt, viņam bija U-14 puišu grupu, pasauca mani laukumā un pateica: zēni, šis ir jūsu jaunais treneris. Biju šokā.
Pirmo treniņu noskatījos, nedēļas nogalē man bija jāvada spēle, nezināju, ko teikt. Sāku kaut ko runāt, treneris pateica: nē, ir jādara tā, un sāka bļaut, lamāties. No tās grupas Samirs Handanovičs šobrīd ir Milānas “Inter” vārtsargs.
Cik saprotu, jūs neesat no tiem, kas lamājas.
Atkarīgs no situācijas. Pēc tāda puslaika, kāds Latvijas izlasei bija manā pirmajā spēlē Maķedonijā, varētu dzirdēt citas atsauksmes. Jāsaprot, ko un kad teikt. Principā man nepatīk daudz runāt laukumā, jo tas jādara sagatavošanās posmā. Ar pieredzi saproti, kuros brīžos tavai bļaušanai ir nulles vērtība. Mani pirmie soļi trenera karjerā bija strauji, jau 35 gadu vecumā ar “Domžale” klubu cīnījāmies UEFA kausā.
“Domžale” no otrās līgas aizvedāt līdz diviem Slovēnijas čempionu tituliem, bet tad pārgājāt uz citu līgas komandu “Celje”. Kādēļ tā?
“Domžale” notika reorganizācija, biju pavadījis tur sešus gadus. Pārgāju uz Celji, jo biju tur spēlējis, aizvadījām ļoti labu sezonu, viņi pirms tam bija autsaideri, bet mēs līdz beigām cīnījāmies par titulu, finišējot trešajā vietā. Pēc tam jutos ļoti noguris, pieņēmu piedāvājumu strādāt par Srečko Kataņeca asistentu Apvienoto Arābu Emirātu izlasē. Interesanta pieredze, pirmo reizi citā valstī, pirmo reizi – izlasē, arī mentalitāte pavisam cita. Kas mums ir balts, viņiem – melns, un nemaz nemēģini pārliecināt par pretējo. Tev jāpieņem viņu noteikumi.
Vai sekojošā kļūšana par Slovēnijas izlases galveno treneri bija lielākais izaicinājums dzīvē?
Tobrīd – jā. Daudzi spēlētāji, kurus biju vadījis klubos, spēlēja arī izlasē. Tā bija liela iespēja, bet jau no pirmās dienas man bija ļoti grūti strādāt.
Viņi mani nepieņēma, bet tas nebija saistīts ar futbolu. Man joprojām ir skumji un nepatīk atcerēties šo dzīves posmu.
Viņi uzbruka man visos iespējamos veidos, es nezinu, kāpēc tā notika. Izdarīja spiedienu uz federācijas prezidentu – Aleksanderu Čeferinu, kurš tagad ir UEFA prezidents. Vienā brīdī sapratu, ka tā nevar turpināt, aizgāju pie Čeferina un pēc sarunas es atkāpos. Tādos apstākļos nav iespējams strādāt. Man pēc tam bija vajadzīgi vairāki mēneši, lai morāli atgūtos un turpinātu dzīvot.
Jūs sakāt – viņi. Futbolisti?
Reizēm zini šos puišus kopš bērnības, kad viņiem nebija naudas, varas. Viņi ir mainījušies, bet tā tas ir visur. Bija citas lietas aizkulisēs, mēģinājumi mani salauzt un no tā cietu gan es, gan ģimene. Saņēmu daudz e-pastus, kuros man draudēja. Pēc tā mainīju savu dzīves uztveri, domāšanu.
Šī situācija mani pamudināja uzrakstīt divas grāmatas, jo tajā brīdī es nepateicu to, ko vajadzēja pateikt, noklusēju.
Pasargāju visus, ko varu, bet mani nepasargāja neviens. Biju viens. Grāmatā nav neviena vārda par futbolu, bet par dzīvi. Nesaprotu, kā kāds sava labuma dēļ var nostāties pret citu cilvēku. To arī nekad nesapratīšu. Centies palīdzēt, būt cilvēks. Mums var būt dažādas domas, dažādi uzskati, bet, ja vēlies, lai cits ir uz ceļiem, cieš un pats smaidi – tas ir sliktākais, ko cilvēks var izdarīt. Dažreiz pieķeru sevi pie domas, ka cilvēki kļūst sliktāki par dzīvniekiem. Šobrīd grāmatas tiek tulkotas angļu valodā.
Čeferins bija jūsu pusē?
Viņš cīnījās, cik varēja, bet kopā pieņēmām šādu lēmumu. Tas viņam bija pirmais termiņš federācijas vadībā, daudz ko mācījās. Čeferins ir advokāts, viņa ģimenei ir liela advokātu kompānija Slovēnijā. Reiz viņš man pateica, ka kā advokāts saskāries ar grūtām situācijām, bet to, ko redzu futbolā, neesmu redzējis nekur.
Bet spiedienam pamatā bija tas, ka rezultāti nav tik labi kā vēlētos?
Nē. Slovēnijas vēsturē nevienam trenerim pirmajā gadā nav bijis rezultāts. Es zinu, ka rezultāti nebija labi, bet bija ļoti daudz problēmas ar sastāvu, savainojumi. Bija vajadzīgs laiks, pārbaudes spēlēs demonstrējām labu sniegumu, grupa bija sarežģīta, daži neveiksmīgi momenti. Saprotu kritiku par spēli, bet mani sāka spiest jau pēc pirmās pārbaudes spēles, kad amatā biju 14 dienas. Viņi mani nepieņēma.
Salīdzinoši var teikt, ka Latvijas futbolā spiediena nav vispār. Kādos apstākļos jūtaties labāk – mierīgos vai saspridzinātos?
Esmu pieradis pie spiediena, pēc Slovēnijas devos uz Belgradas “Crvena Zvezda”, kas bija daudz lielāks izaicinājums. Klubs, kas izcīnījis lielākos titulus, Serbijā sešus gadus bija bez zelta, mans priekštecis pateica: es nevaru izdarīt neko, bet
prezidents un visi teica: jums ir jābūt čempioniem. Ne kauss, ne otrā vieta, ne jaunas komandas būvēšana neinteresē. Ja pēc Slovēnijas man tas neizdotos, karjera būtu beigusies.
Jā, Latvijā nav tāds spiediens, bet, ja nenāk no ārpuses, tad pats sev to uzlieku. Protams, situācijas ir kardināli atšķirīgas, mums lēnām, soli pa solim jāiet pareizajā virzienā, jo šobrīd situācija ir tiešām grūta.
Serbijā toreiz sešus gadus bija dominējusi “Partizan”. Kā jums izdevās lauzt viņu sēriju?
“Partizan” bija ļoti stipri laukumā un kā organizācija. Mums bija ļoti labi spēlētāji, ar raksturu, kuri tagad spēlē augstā līmenī Eiropā. Komandā bija finansiālas problēmas, viņi pateica: treneri, mēs gribam kļūt par čempioniem, neuztraucamies par naudu. Ja jūs neuztraucaties, es arī, izdarām to kopā. Ažiotāža arvien kāpa, gaisā bija tik liela enerģija, beigās apsteidzām “Partizan” par vienu punktu.
No tā laika palikušas ļoti daudz anekdotes. Piemēram – mūsu labākais uzbrucējs Dragans Mrdža ziemas pārtraukumā pateica, ka nedosies uz treniņu nometni, jo nav samaksāta alga. Viņš palika Belgradā, komanda aizbrauca uz Slovēniju. Spēlētāji nāca pie manis un teica: mums viņu vajag. Es zinu, ka vajag, jādomā, kā situāciju atrisināt. Viņi izdomāja plānu: sāka zvanīt un stādīties priekšā kā menedžeri, ieradušies, lai veiktu transfēru uz Japānu.
Viņš atbrauca uz nometni, spēlētāji pēc visām pārbaudes spēlēm slepus viņam zvanīja: tu izskatījies labi, solīdi, turpini tāpat un vasarā būsi Japānā, simts procenti!
Patiesība viņam tika atklāta vien pēc čempionāta beigām, kad svinībās spēlētājs paņēma mikrofonu un pateica: es esmu tas menedžeris. Protams, viņš sāka lamāties, bet likteņa ironija – pēc mēneša tiešām pārcēlās uz Japānu, un tad zvanīja tiem puišiem un teica: Es esmu Japānā, kur esat jūs? Fani par titulu bija sajūsmā, daudzos restorānos nevajadzēja maksāt, un atceras to joprojām.
No aizas atkal bijāt kalnā. Tāda ir dzīve?
Jā, iet uz riņķi. Katram trenerim jāpiedzīvo gan labie, gan sliktie brīži. Kad vēl biju jauns, viens pieredzējis kolēģis man teica: ir divu veidu treneri. Vieni, kas ir atlaisti, un otri – kas tiks atlaisti.
Ceru, ka nākamajos trīs gados tas nebūs stāsts par jums.
Cerams. Šobrīd Latvijas izlasē svarīgi atrast balansu starp jaunajiem un pieredzējušajiem spēlētājiem, viņiem trūkst ambīciju, šķiet, ka 26 gadu vecumā vairs nav jēga domāt par ārzemēm. Bet viss ir iespējams, jātic un jāstrādā!
Slaviša Stojanovičs
Dzimis 1969. gada 6. decembrī bijušajā Dienvidslāvijā, Serbijas teritorijā
Viena gada vecumā ar ģimeni pārcēlās uz Slovēniju
Spēlējis aizsarga pozīcijā
Trenera karjeru sācis 29 gadu vecumā
Divkārtējs Slovēnijas čempions ar “Domžale” (2006./2007., 2007./2008.)
Trenera asistents Apvienoto Arābu Emirātu izlasē (2009.-2011.)
Slovēnijas izlases galvenais treneris (2011. – 2012.)
Serbijas čempions ar “Crvena Zvezda” (2013./2014.)
Vadījis klubus Beļģijā, Ķīnā, Latvijā, Bulgārijā
Latvijas izlases galvenais treneris kopš 2019. gada marta, līgums noslēgts uz trīs gadiem
