Trīs rucaviešu mantojums 6
Atšķirībā no pasakas, kur tēvam bija trīs dēli, Rucavā kādam tēvam ir trīs meitas ar mantotu, dabisku interesi par tautastērpiem, kuri arī lielākoties pašu rokām darināti.
Mārai Tupiņai ir Rucavas zilais tautastērps ar tresēm (brokāta lentes bruncim gar apakšmalu un vestei gar priekšu. – V. K.). Dacei Tupiņai – viens no senākajiem – zilais Rucavas tērps. Bet trešajai māsai INGAI TUPIŅAI, diplomētai arhitektei, kura tagad strādā valsts pārvaldē, – Rucavas tautastērpam raksturīgie melnie brunči ar sarkanu apakšmalu.
Inga Tupiņa stāsta, ka Nīcas, Bārtas un Rucavas tērpi atšķiras ar to, ka villaini neliek uz abiem pleciem, bet tikai uz viena sāna. Savukārt rucavietes atšķiras vēl arī ar to, ka saktu neliek uz pleca, bet tikai mazliet virs elkoņa. Līdz ar to villaines ir diezgan cieši apžmiegtas. Kā lasāms rakstos, “rucavietes līdz pusnaktij stāvējušas gar sienu, jo bijušas tik cieši satuntuļotas, ka nav varējušas pie godu galda apsēsties…”
Ingai Tupiņai jau skolas gados bijis skaidrs, ka gribas savu tautastērpu. Šūt, adīt, tamborēt iemācījusi mamma, bet, kad vajadzēja nāmatu (garais auts, kas sienams ap galvu zem lakata. – V. K.), nācies sēsties arī pie stellēm. Ieinteresēšanā par novada mantojumu liels nopelns bijis bioloģijas skolotājai Inārai Rūcei, kaut pedagoģe tai pusē bijusi ienācēja. Pašai Ingai Tupiņai laimējies, ka “klētī stāvējusi lāde”, un stāv vēl šodien – tur bijis iekšā no vecmammas mantotais tautastērps ar pelēki faltētiem brunčiem, arī vadmala savulaik nogūlusi lādes dibenā…
Inga Tupiņa teic, ka, “trāpoties uz skatuves”, viņa nāk ar pašas zināšanām un pieredzi, kas papildināta visos dzīves ceļos. Trīs māsas darbojas tradīciju klubā “Rucavas sievas”, viņas tiek arī aicinātas piedalīties festivālā “Baltica”, tāpat tautastērpos redzamas gadskārtu pasākumos vai citā atbilstīgā vidē. “Nesen kā milzu sensācija izskanēja ziņa, ka kādā ciemā mācītājs aicinājis uz dievkalpojumu svētdienā ierasties tautastērpā,” stāsta Inga Tupiņa. “Nesaprotu, kur tā sensācija? Uzvilkt svētdienā tautastērpu, ejot uz dievnamu, būtu pavisam pašsaprotami.”
Par māsām kādreiz taujā – kur tik jaunas teicējas? Bet kāpēc tām vienmēr jābūt vecām sievām? Kad 50. gados folkloras ekspedīcijās sāka pierakstīt un apkopot mutvārdu mantojumu, vispirms vienmēr ķērās pie cienījamākajām kundzēm, taču tas nenozīmē, ka nebija arī jaunāku. Te gan jāpiebilst, ka Inga Tupiņa sevi tādām īstām teicējām nepieskaita. Viņa nepieder tiem, kuri krasi vērstos pret tautastērpa detaļu, rotu un simbolu izmantošanu mūsdienu ģērbā. “Ja šāds tērps ir situācijai piemērots, neko kaitīgu nesaskatu,” viņa uzsver. “Bet jānošķir, kad runa ir par etnogrāfisku tautastērpu un kad – par tā elementiem. Kā teica mana mamma, katra kleita ar turku pipariem vēl nav Austrumu tautastērps. Ja runa ir par etnogrāfisku tautastērpu, tad gan nevar pieļaut nekādas liriskas atkāpes – piemēram, tautiskā krekla vietā nevar vilkt modīgu blūzi vai pie villainēm un saktām – vakartērpa svārkus. Nemaz nerunāju par tādu nejēdzību, kā, piemēram, Latgales tērpa villaini kombinēt, teiksim, ar Lielvārdes jostu.”
ESENCE
Tautastērps kā konkrēta gadsimta un konkrētā vietā valkāts apģērbs šobrīd savu attīstību beidzis (pateicoties Dziesmu svētkiem, tas saglabājies kā skatuves kostīms). Tāpēc tas ir cienījams un godājams un improvizācijas pa labi un pa kreisi nav pieļaujamas.
Tautastērps nav vienīgi apģērba gabals, bet kultūrvēsturiska vērtība – tāpat kā mākslas darbs, tas var būt arī ilgtermiņa investīcija.
Paša izauklēts un izmīļots tautastērps būs garīgs mantojums nākamajām paaudzēm.
