Cik maksā tautastērps? 6
Tautastērpa izmaksas atkarīgas no novada, ieguldītā roku darba, izšuvumu daudzuma, sudraba rotu klāsta. Tautastērpu centrā “Senā klēts” cenu amplitūda ir ievērojama – no 400 eiro (etnogrāfiski pareizs, taču vienkāršs un neizšūts tērps) līdz pat 7000 (arheoloģisks tērps ar daudzām rotām). Avots – eksperte Ziedīte Muze.
AUTENTISKI VAI MODERNI? PIEREDZE
Ar Zemgales saktu pie zīda apmetņa
“Visu manu dzīvi tradicionālās kultūras virzienā mainīja divas stundas Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā,” stāsta JANTA MEŽA, kura tolaik bija Lietišķās mākslas vidusskolas tekstilnodaļas audzēkne. Muzeja krājumā pirmoreiz dzīvē pataustījusi īstu mantu – izjutusi tautastērpu biezumu, faktūru, raupjumu… Tagad Janta jau darinājusi vairākus tautastērpus sev, ģimenei, bērniem un – vienmēr atceroties toreizējās sajūtas. Pirmais pašas darinātais bijis Nītaures tautastērps. Pēc tam sev uz kāzām izgatavojusi ķoniņu tērpu, jo līgavainis cēlies no kuršu ķoniņiem (Jantas dzīvesbiedrs ir demogrāfs Ilmārs Mežs. – Red.), un tādējādi nākamā sieva simboliski pieskaņojusies vīra dzimtai. Pašas senči no mātes puses nākuši no Dienvidkurzemes, tāpēc uzšuvusi sev Rucavas tautastērpu. Par godu tēva dzimtai, kas cēlusies no Zemgales, tapis arī Zemgales tērps, kuram piekritīgos Elejas brunčus gan palīdzējusi aust draudzene.
Protams, savām rokām darināt tērpu nav tik dārgi kā pirkt vai pasūtīt. Atturīgam Vidzemes tautastērpam prasības nav lielas – svītrainais bruncītis, ziedainā jostiņa, jaciņa, vestīte, balts, ne tik grezni izšūts krekliņš, lakats un viss. Bet, ja gribas turīgas kurzemnieces tērpu, būs dārgi. Jo tajā trīs villaines vien, krāšņs rotu komplekts, Dienvidkurzemes tērpam raksturīgas rotu čupas – liela sakta, maza un vēl mazāka. Un visas sudrabā.
Tautastērpa rotas Janta Meža izmanto, tērpjoties ikdienā un mūsdienu svētku ģērbā. Viens no iemīļotākajiem komplektiem viņai mugurā arī mūsu tikšanās reizē. Melni, krokoti, gari svārki un garš dabiskā zīda apmetnis, kas uz krūtīm saņemts ar lielu Zemgales etnogrāfiskā tautastērpa sudraba saktu, kas 90. gadu vidū iegādāta Jura baznīcas mākslas salonā. Tās viducī viņa ielikusi mazāku, antikvariātā nopirktu sudraba saktiņu ar sarkaniem akmentiņiem, kas saglabājusies no starpkaru Latvijas laikiem, kad ļoti modē bija atdarināt tautiskas, etnogrāfijai pietuvinātas lietas.
Tā kā robeža, kad etnogrāfiskais tērps beidza pastāvēt, ir 19. gadsimta beigas vai citviet – 20. gadsimta sākums –, starpkaru Latvijas laika ražojumi vairs neattiecas uz etnogrāfisko tērpu. “Esmu par to, ka tautastērpā nevajag nocirst striktu robežu, ka to nevajag turēt skapī un izmantot tikai Dziesmu svētkos kā skatuves kostīmu. Drīkstam kaut ko pielikt arī no sevis. Protams, ja Zemgales saktu liktu tās tradicionālajā vietā – pie etnogrāfiskā Zemgales tautastērpa –, tad gan mazā saktiņa no viduča būtu jāvelk laukā,” saka Janta.
Viņa novērojusi, ka, aizbraucot uz Igauniju, vai katrā lielveikalā var redzēt, kā etnogrāfiskā tērpa detaļas un motīvi integrēti mūsdienu apģērbā. Kaimiņvalstī izdots arī daudz grāmatu par etnogrāfisko motīvu izmantošanu mūsdienu tērpos un rūpnieciskā ražošanā. Veikalos var iegādāties audumus ar etnogrāfiskiem motīviem un krāsām – no tiem pašujot, piemēram, vakartērpu, rodas lieliska tradicionālā un mūsdienīgā saderība.
Protams, ja cilvēks nezina etnogrāfisko tērpu, izmantojot tā detaļas mūsdienu ģērbā, viņš iet kā pa slidenu laipu, nezinot, kurā brīdī kāja pašļuks uz bezgaumības pusi. Janta palikusi pūcīga, kad televīzijas raidījumā “Katram savu tautastērpu” tika šūdinātas bikses. Raidījuma vadītājs atnes pilnīgi jaunu audumu trīs metru platumā, no kā var uzšūt veselus brunčus, un liek puisim no tā izgriezt gabalu džinsa biksēm. “Es tādas bikses nekad nevilktu,” stāsta Janta, “taču, ja puika smuks, lai staigā. Bet audums gan izcūkots.”
Pie sava zīda apmetņa Janta nekādā gadījumā neliktu Kuldīgas tērpa saktu, jo tā būtu par lielu, līdz ar to – pārāk uzmācīga. Viņa ir arī pārliecināta, ka mūsdienu apģērbā etnogrāfisko rotu nedrīkst pazemināt statusā. Vainadziņa prievīti nedrīkst siet ap cisku vai svārkus uz gurna saspraust ar saktu. Tomēr pie mūsdienīgiem svārkiem kādreiz var uzvilkt baltu, ne pārāk grezni izšūtu tautisku kreklu. Savukārt prievītēm līdzīgās šaurās tautastērpa jostas mēdz iepīt bizē, kura tādējādi gan kļūst smagāka. Pie mūsdienīga tērpa pilnīgi pietiek ar vienu etnogrāfiskā tautastērpa detaļu – un lai tā izceļas kā īsta soliste! Janta Meža tautastērpā pošas kā autentiskās dziedāšanas (dzied krūšu reģistrā un neizmanto melodiju apdares) grupas “Saucējas” dalībniece. Tautastērps obligāti velkams mugurā, ja paredzētas kāzas etnogrāfiskā stilā. Arī – 18. novembra pieņemšanā pie Valsts prezidenta, kur, aicināta kopā ar dzīvesbiedru, viņa ieradusies tautastērpā. “Un es ļoti novēlu, lai 2018. gada Dziesmu svētkos tautastērpi būtu kā koristu tribīnēs, tā skatītāju rindās,” teic Janta.
Arī latviešu akadēmiskās mūzikas koncertos (Janta ir liela latviešu kormūzikas, arī Pētera Vaska kompozīciju cienītāja) viņa zāles pirmajā rindā sēž mūsdienu svētku ģērbā ar tautastērpa rotām. Kopā ar tērpu tās sver līdz piecpadsmit kilogramiem, tāpēc, ja nākas apmeklēt svinīgu pieņemšanu ārvalstīs, atkal īstais laiks ceļasomā locīt zīda apmetni ar jau aprakstītajām sudraba saktām.
ESENCE
Tautastērpam jābūt tīram, etnogrāfiskiem parametriem atbilstošam gan materiāla, gan krāsas ziņā.
Tautastērpu jāprot nest, nevis kaut kā valkāt, tomēr tā darināšana un nēsāšana nedrīkst pārvērsties par ārišķīgu, ātri uzbangojošu un pārejošu modes lietu.
Tautastērpam un arī tā detaļu izmantošanai mūsdienu ģērbā jābūt ikdienišķai, saprotamai un dabiskai.
