Starp eiro un cenu celšanos nav vienādības zīmes 0
Slovēnijas Patērētāju tiesību aizsardzības centrs atrodas nelielā šķērsielā ārpus galvaspilsētas dzīvākajām artērijām. Vienkāršā, necilā mītnē jau vairākus gadus mīt organizācija, kuras vārds visā valstī vairs komentārus neprasa.
Ar centra vadītāju Bredu Kutinu tiekos vēlā pēcpusdienā, kad viņa beigusi dienas pirmās daļas tikšanās un ir gatava pievērsties sarunai par Latviju. Tā kā viņa ir pieprasīta eksperte gan pašmājās, gan Eiropā, B. Kutinu nav viegli sastapt. Arī tonedēļ viņa plāno drīzu vizīti uz Briseli.
Satraukums par dārdzību
Breda Kutina vada organizāciju, kas var lepoties ar augstu sabiedrības uzticamības reitingu un kam savulaik bijusi būtiska loma valstij ļoti izšķirīgā brīdī – tad, kad Slovēnija tikai trīs gadus pēc iestāšanās Eiropas Savienībā (ES) pievienojās arī eirozonai.
Slovēnijā, tāpat kā gandrīz visās valstīs, kas savulaik iestājušās vienotās valūtas zonā, galvenās sabiedrības bažas vērpās ap jautājumu – kas notiks ar cenām. Vai jaunā valūta nenesīs līdzi neizbēgamu dārdzību. Sajūtot sabiedrības šaubas, reaģēja Slovēnijas Patērētāju tiesību aizsardzības centrs un B. Kutinas komanda, jau 2006. gadā sākot regulāru cenu novērošanu akcijā “Tev ir tiesības – pieprasi tās!”. Centra ekspertu uzmanības lokā nonāca gan dažādas preces, gan pakalpojumi, un drīz vien atklājās pirmie neizprotamie preču sadārdzinājumi. Cenas kāpa restorānos, skaistumkopšanas salonos un autostāvvietās. Daudzviet, kur iepriekš automašīnu varēja novietot par brīvu, pēkšņi parādījās maksa.
“Mēs nevarējām izpētīt, kādēļ šīs cenas ir cēlušās. Tam varēja būt dažādi iemesli. Taču mēs ievērojām tos gadījumus, kad bija noticis neproporcionāli liels cenu lēciens,” tā B. Kutina.
Patērētāju tiesību aizsardzības centra darbinieki izveidoja īpašu interneta mājaslapu, kurā tā sauktajos melnajos sarakstos sāka publicēt to uzņēmumu vārdus, kas cenas savām precēm vai pakalpojumiem bija cēluši ne mazāk par 10 procentiem.
“Uzņēmējiem turpat, interneta mājaslapā, bija iespēja to komentēt un paskaidrot savu rīcību,” saka B. Kutina un piebilst, ka akcijai vismaz sākotnēji bija milzīga ietekme un pirmajos divos mēnešos cenas valstī tiešām kritās.
Nebārstīties ar monētām
Paralēli cenu novērošanai centrs izvērsa arī dažādas cilvēku informēšanas kampaņas, piemēram, izdodot sienas kalendāru, kurā katru mēnesi varēja uzzināt par eiro ieviešanas attīstību, dažādus praktiskus padomus par eiro monētām, to vērtību, kas būs jāņem vērā iepērkoties un tamlīdzīgi. Kampaņas iespaidā par to, ka ar eiro monētām nevarēs svaidīties tā kā ar līdzšinējās valūtas tolāra mazo un vērtības ziņā ne tik nozīmīgo naudu, daudzi slovēņi uz brīdi pieņēma lēmumu atturēties no dzeramnaudas došanas bāros, restorānos un taksometros.
Centrs atvēra arī bezmaksas informatīvo tālruni, pa kuru ikviens pilsonis varēja zvanīt un interesēties par jautājumiem, kas saistīti ar eiro ieviešanu.
Nesen B. Kutina viesojās Rīgā un pēc redzētā te uzsver, ka Latvijā, ja valdība lēmusi pēc gada pievienoties eirozonai, cenu novērošana būtu jāsāk nekavējoties. “Ja jūs grasāties ieviest eiro jau nākamajā janvārī, tad jau tagad ir mazliet par vēlu. Tas tādēļ, ka daudzi uzņēmēji un pakalpojumu sniedzēji cenšas cenas pacelt jau pirms tam un tad izskatās, ka cenu pieaugums nav nekādā veidā saistīts ar eiro. Bet parasti šī pārejas situācija tiek izmantota,” tā B. Kutina.
Vienojas ar uzņēmējiem
B. Kutina uzstāj, ka eiro ieviešana nekādā gadījumā nebūtu obligāti jāsaista ar cenu celšanos. Tas esot mīts, ka starp eiro un dārdzību būtu liekama vienādības zīme, taču praksē ir tā, ka valūtu maiņu vienmēr cenšas izmantot uzņēmēji. Centra vadītāja piesauc Somijas piemēru, kas tiek uzskatīts par visā Eiropā vislabāko, proti, tad, kad Somija gatavojās iestāties vienotās valūtas grupā, valdība nosēdās pie kopīga galda ar biznesa vides līderiem un vienojās, ka uz valūtu maiņas rēķina cenas necels. Somijā tas tiešām nostrādāja un eiro ieviesa ar daudz mazākām sirdssāpēm nekā citās valstīs. Tikmēr daudz strīdu un dažādu problēmu ar sabiedrības attieksmi, atverot durvis eiro, piedzīvoja, piemēram, dienvidvalstis – Itālija un Grieķija.
Cenas apaļo uz augšu
Tomēr par spīti Slovēnijas patērētāju tiesību aizsardzības centra aktivitātēm pilnībā valsti no cenu celšanās jau pēc eiro ieviešanas pasargāt neizdevās.
Kā sarunās atzīst paši uzņēmēji, ar eiro bija grūti aprēķināt mazas summas un tādēļ daudzi cenas automātiski apaļoja uz augšu. Piemēram, ja kilograms zemeņu maksātu 96 eirocentu, tad tirgotāji labprāt summu noapaļotu līdz vienam eiro.
B. Kutina gan norāda, ka Slovēnijas situācija ir specifiska, jo iepriekšējā valūta tolārs salīdzinājumā ar eiro bija nevērtīgāks, proti, 240 tolāru pret vienu eiro, un tādēļ bija vieglāk celt cenas. Patērētāju lietu eksperte uzskata, ka Latvijas gadījumā varētu izrādīties citādi, proti, tā kā lats ir dārgāks par eiro, tad, iespējams, cenas varētu nedaudz kristies, turklāt cilvēkiem būtu daudz vieglāk salīdzināt, cik prece eiro valūtā maksā ārzemēs, cik Latvijā, un izdarīt secinājumus par to, cik godīgas tās ir dzimtenē.
Eiro likstās nevaino
Slovēnijas sabiedrība jau sākotnēji eiro ieviešanu uztvēra bez lielām emocijām, izvērtējot plusus un mīnusus, taču secināja, ka drīzāk tas valstij ir vajadzīgs, ņemot vērā, ka ļoti daudziem jau tobrīd mājokļu iegādes kredīti bija lūgti eiro, un Slovēnija, dzīvodama kaimiņos Austrijai un Itālijai, itin labi bija pieradusi pie jaunās valūtas klātbūtnes jau kopš tās stāšanās spēkā 2002. gadā. Ļubļanas ielās sastapts un uzrunāts vidusmēra slovēnis neslēpj sašutumu par dzīves dārdzību, taču eiro kopumā atzīst par labu. “Ja jūs tagad runātu ar cilvēkiem, vairākums joprojām būtu par eiro,” piekrīt arī Ļubļanas ekonomikas pasniedzējs Mojmirs Mraks.
“Nedz eiro, nedz eirozona vai Eiropas Savienība nav tas, ko slovēņi vaino pašreizējās valsts ekonomikas un finanšu grūtībās. Tā drīzāk ir neapmierinātība ar pašmāju politisko eliti, ko apsūdz ekonomikas pārkarsēšanā un citos nepareizos lēmumos.”
No uzņēmējiem dzirdams, ka, iespējams, cenas Slovēnijā nebūtu tik ļoti cēlušās, ja valsts eirozonai būtu pievienojusies tagad, kad eiro ir cits fons un citas pozīcijas.
M. Mraks, kurš Slovēnijas valdības soli pievienoties eirozonai 2007. gada 1. janvārī vērtē kā kopumā pareizu, tomēr neizslēdz, ka tādos apstākļos, kādi tie ir tagad, un ņemot vērā eirozonas sarežģīto psiholoģisko klimatu, ar iestāšanos labāk būtu pagaidīt. Taču tas, kā eirozona patlaban attīstās, M. Mrakam šķiet pareizi.
Fakti Slovēnija pievienojas eirozonai 2007. gada 1. janvārī. Slovēnija kļūst par pirmo tā saukto jauno ES dalībvalsti, kas blokam pievienojusies 2004. gadā un īsā laikā spējusi ieviest arī eiro. Iepriekšējā nacionālā valūta – tolārs. Maiņas kurss – 1 eiro = 240 tolāru. Naudas maiņai pēc 2007. gada 1. janvāra atvēlētas tikai divas nedēļas, ar ko izpelnās Eiropas apbrīnu, īpaši tādēļ, ka viss norisinās organizēti un bez īpašiem starpgadījumiem. Lielākās grūtības Māstrihtas kritēriju izpildē, lai varētu pievienoties eirozonai, sagādā augsta inflācija. |
