Psihoterapeite: Liels pārbaudījums 0
Psihoterapeite Iveta Upeniece dalās atziņās par pēcdzemdību periodu.
“Bērna piedzimšana ir viens no svarīgākajiem izaicinājumiem vecāku dzīvē. Notiek iekšējo vērtību un prioritāšu pārvērtēšana. Var rasties iekšējs konflikts, jo bieži jāizvēlas, vai es realizēšu to, kas vajadzīgs man, vai to, kas nepieciešams bērnam. Visbiežāk jau vecāki savas intereses pakārto bērna vajadzībām.
Bērna piedzimšana reizē ir arī priekpilns notikums, dzīvē var parādīties jaunas krāsas, jauna kvalitāte. Vecākiem bieži vien par dzīves jēgu kļūst uzaudzināt veselu, laimīgu atvasi. Ja bērnam neveicas, viņam ir slikta veselība, uzvedības problēmas vai grūtības mācībās, vecāks to var uztvert personīgi, justies bezpalīdzīgs, it kā pats būtu cietis neveiksmi, izgāzies,” stāsta psihoterapeite.
“Jaunie vecāki mēdz būt ļoti dažādi. Ir partneri, kuri ģimenes pieaugumu sāk plānot tikai tad, kad ir iegūts noteikts statuss, stabilitāte, kas parasti ir ap 30 gadu vecumu.
Abi partneri tad vienojas, ka tagad dzīvi veltīs bērnam. Ir arī jaunāki partneri, kuri varbūt pat bērnu nav plānojuši, bet tas piesakās. Viņiem var būt citi plāni, intereses, vēl piepildāmi sapņi. Tādā gadījumā atvasei var tikt mazāk uzmanības.
Katrai situācijai ir savi plusi un mīnusi, bet, ģimenei pieaugot, vienmēr no kaut kā jāatsakās. Svarīgi ir saprast, kā labā tas tiek veikts, un darīt to ar mīlestību.”
Iedomas neatbilst realitātei
“Visizteiktākā problēma, ko pēc bērna piedzimšanas piedzīvo pāris, – gaidītais nesaskan ar esošo. Grūtniecības laikā var izlasīt simtiem grāmatu par bērna kopšanu un audzināšanu, tomēr vecāki nebūs pilnībā gatavi realitātei.
Dabā ir iekārtots, ka bērns lielākoties atkarīgs tieši no mātes. Abi deviņus mēnešus pavadījuši kopā pilnīgi nešķirami. Sievietei šķiet, ka viņa ir vienīgā, kas spēj bērnu pietiekami labi saprast. Ja runā par agrīnajām traumām, kas noved pie personības traucējumiem, lielāka daļa rodas tieši zīdaiņa vecumā, tādēļ bērnam patiesi jāvelta ļoti daudz uzmanības. Sieviete nereti ir pārņemta ar bērnu, vīrietis var justies atstāts novārtā un pamazām pats sāk atkāpties, jo jūtas kā trešais liekais. Tēvam būtu svarīgi saprast mātes rūpes par mazuli, piedāvāt savu palīdzību, uzņemties atbildību. Vīrietim ir jāpiedalās bērna audzināšanā, bet, ja sieviete viņu atstumj, viņam par to jārunā ar partneri,” uzskata speciāliste.
“Tas cieši saistīts ar sievietes un vīrieša personīgo pieredzi, iepriekšējām attiecībām, attiecībām ģimenē. Ļoti bieži cilvēki neapzināti savā uzvedībā atkārto vecāku paradumus un attieksmi pret bērnu un partneri. Sieviete var atkārtot savas mammas rīcības, var kļūt redzams negatīvais mātes komplekss, nespēja tikt galā ar situāciju.
Ja vīrietim ir pieredze, ka ģimenē par bērniem rūpējas māte, bet tēva galvenais uzdevums ir pelnīt naudu, tad viņš arī savā ģimenē centīsies ieviest šādu kārtību.”
Komunikācija un tuvība
“Būtiski, lai partneri saglabātu ne tikai savas vecāku lomas, bet arī vēlmi būt kopā un pavadīt laiku kā pārim. Bērnam piedzimstot, ir dabiski piedzīvot attiecību krīzes. Tomēr tās ir jāizrunā. Tas palīdz pārvarēt un izturēt grūtos brīžus. Vīrieši sākotnēji parasti ir elastīgi, pielāgojas tam, ka sieviete visu uzmanību velta bērnam. Problēmas sākas tad, ja grūtības un atstumtība ieilgst un pāris atsvešinās.
Abiem būtu jārunā par to, kas nomāc, uztrauc. Jāpavada pietiekami daudz laika divatā, jāatgādina sev, kāpēc ir kopā ar dzīvesbiedru. Ja iespējams, jāatrod kvalificēta aukle, kurai var uzticēties. Tas palīdzētu rast laiku divvientulībai,” iesaka psihoterapeite.
“Ģimene tiek balstīta uz abiem vecākiem. Ja bērns ir attiecību pamats vai līme, tad no tā cieš gan attiecības, gan bērns. Svarīgi, lai vecāki grib būt kopā viens ar otru un patur prātā, ka kādu dienu bērni kā putni aizlidos no ligzdas un vecākiem atkal būs jāmācās būt kopā divatā.”
