Dažiem sargiem bijuši zābaki apkaltiem purngaliem un sitamie riņķi. Dokumentētas migrantu liecības par piedzīvoto uz robežas 78
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Starptautiskā organizācija “Amnesty International” publiskojusi ziņojumu, kas sniedz ieskatu sistēmā un metodēs, ar kādām Baltkrievijas Aleksandra Lukašenko režīma spēka struktūras šī gada gaitā organizēja nelegālo migrantu krīzi uz Polijas, Lietuvas un Latvijas robežām. Ziņojums tapis, aptaujājot 75 personas, kuras laikā starp jūliju un novembri “ar mānīgiem solījumiem viegli pāriet Eiropas Savienības (ES) robežu ievilinātas Baltkrievijā, bet piedzīvoja atgrūšanu no ES valstīm”.
Starp aptaujātajiem ir 66 Irākas pilsoņi, septiņi sīrieši, kas iebrauca Baltkrievijā no Ēģiptes, Libānas un Sīrijas, un pa vienam Libānas un Sudānas pilsonim. Daudzi no aptaujātajiem avantūrā devās kopā ar ģimenēm un draugiem, līdz ar to organizācija norāda, ka liecības kopumā skar 192 personas. No konteksta izriet, ka tie visdrīzāk ir cilvēki, kas ar repatriācijas reisiem šī gada nogalē izšķīrās atgriezties no Baltkrievijas savās mītneszemēs.
“Pulcēšanās vietas”
“Liecības rāda, ka cilvēki, tajā skaitā ģimenes ar bērniem, kam bieži bija nepieciešama tūlītēja palīdzība, no baltkrievu spēku puses tika sisti ar stekiem un šaujamieroču laidēm, apdraudēti sargsuņiem. Viņus atkārtoti piespieda pāriet robežu bīstamos apstākļos gan no Baltkrievijas, gan Polijas struktūru puses,” teikts pirmdien publiskotajā pētījumā.
Migranti, kas cerēja viegli iekļūt ES, vispirms no Minskas nogādāti “pulcēšanās vietās” pierobežas zonā. Šīs vietas bija izvietotas mazapdzīvotos rajonos un vienmēr norobežotas no ārpasaules ar žogu. Tur nokļuvušie vairs nevarēja “pulcēšanās vietas” pamest, pat ja vēlējās. Tos, kuri centās tikt aiz žoga, sita, lika gulties zemē, spārdīja kājām. Vairākiem sargi atņēmuši mobilos telefonus un naudu. Dažiem sargiem bijuši zābaki apkaltiem purngaliem un sitamie riņķi.
Atsevišķi migranti tomēr atzina, ka viņiem izdevies tikt ārā ar piekukuļošanas palīdzību. Koncentrēšanas vietās cilvēki turēti vairākas dienas vai nedēļas. Pārtika un ūdens šajā laikā vai nu nav izsniegti vispār, vai tikai minimālos apmēros. Kāda Sīrijas kurdu ģimene, kas iežogojumā pavadījusi 20 dienas, apgalvoja, ka ēst dabūjuši tikai katru otro dienu. Migranti no šīm vietām vairāku desmitu lielās grupās armijas kravas automašīnās transportēti uz tiešo pierobežu.
“Viņi lika mums izkāpt no automašīnām. Tur bija kādi desmit Baltkrievijas karavīri ar četriem suņiem. Mums pateica, ka viņi palaidīs suņus, ja neskriesim pietiekami ātri, un tie mūs sakodīs. Karavīri skrēja aiz mums un katru, kurš atpalika, sita ar stekiem. Viņi mūs vajāja kādus 200 metrus, tad devās atpakaļ, atstājot mūs neitrālajā robežjoslā meža vidū. Ģimenes tika izšķirtas. Tie, kurus sakoda suņi, asiņoja,” “Amnesty International” stāstījis kāds Sīrijas migrants.
Kā bandinieki spēlē
Nonākot pie robežžoga, juridiski atrodoties Baltkrievijas ekonomiskajā zonā, migranti faktiski kļuva par graudu starp diviem dzirnakmeņiem. Pat tie, kam izdevās tikt pāri, parasti netika tālāk par dažiem simtiem metru. Pretējā pusē viņus ar spēka un piparu gāzes palīdzību atpakaļ dzina Polijas robežsargi.
Dokumentēti vairāki gadījumi, kad migrantiem tomēr izdevies ieiet dziļāk Polijas teritorijā un noklejot pat vairākas dienas, pirms viņus notvēra policija vai viņi paši padevās varasiestādēm, pārtikas un pajumtes trūkuma spiesti. Visos gadījumos, izņemot vienu, migrantus aizveda atpakaļ uz robežu un piespieda atgriezties Baltkrievijā, neļaujot pieteikties bēgļa statusam ES valstī.
Kāds Irākas jezīds apgalvoja, ka poļu kravas auto ar notvertajiem robežpārkāpējiem – vīriešiem – piebraucis pie 10–15 metru platas, straujas robežupes un migranti piespiesti doties tai pāri, piedraudot ar stekiem un suņiem. Sievietes un bērni tajā laikā vesti kaut kur citur.
Ar atgriešanos Baltkrievijas teritorijā viss nebeidzās, jo baltkrievu dienesti viņus “ar šokējošu brutalitāti” atkal dzina pretī Polijas robežu nosprostojumiem. Tādējādi vairāki migranti piedzīvoja atkārtotu piespiedu “staigāšanu”. “Neaizsargātie cilvēki kļuva par bandiniekiem pretīgā spēlē, kuru uzsāka naidīgās puses,” situāciju raksturojusi “Amnesty International” bēgļu un migrantu tiesību speciāliste Dženifera Fostere.
Organizācija, neiedziļinoties migrantu krīzes vaininieku meklēšanā un neanalizējot, kādiem mērķiem tā izmantota, pārmet cilvēktiesību pārkāpumus arī Polijai. Tās robežsargi un policisti labi zinājuši, cik cietsirdīgi pret migrantiem izturas Baltkrievijas pusē, tomēr robežšķērsotājus raidījuši atpakaļ, liedzot viņiem patvērumu, kaut formāli pēc ES tiesību normām varasiestādēm tas bija jāizvērtē.
Jāpiebilst, ka arī baltkrievu opozīcijas medijs “Nasha Niva” apraksta kādas Irākas kurdu ģimenes stāstu – tā novembrī 22 dienas pavadījusi slietenī pierobežā, pārtiekot no tā, ko caur žogu pasniedza poļu robežsargi. Atgriezties Minskā baltkrievu karavīri nav ļāvuši, regulāri piekaujot ģimenes vīriešus. Pateicoties paziņām, šiem cilvēkiem tomēr ļauts atgriezties, un tagad viņi gaida repatriāciju. Prasīt patvērumu Baltkrievijā pēc pārdzīvotā tie nevēlas.
Polijas un Lietuvas iekšlietu struktūras lēš, ka Baltkrievijas robežas pusē joprojām varētu atrasties 3000–4000 migrantu.
