Starp divām saulēm izvēlēties. Anda Buševica vērtē Elmāra Seņkova jaunās trupas pirmo izrādi 0
Nesen dibinātās teātra apvienības “ESARTE” pirmā izrāde “Pēdējās stundas” tiek spēlēta “Dirty Deal Teatro” (“DDT”) telpās Talsu ielā, un tā sākas ar patiešām smieklīgu epizodi.
“Pēdējās stundas” ir jaunu cilvēku pētījums par vecumu, režisora Elmāra Seņkova uzdevums izrādē iesaistītājiem bija doties uz veco ļaužu pansionātu, un divi no aktieriem – Matīss Budovskis un Agris Krapivņickis – nolemj izpēti sākt ar koncertu pansionātā.
Programma nav sarežģīta – ģitārai pārliktas estrādes dziesmas, Ojāra Vācieša dzejoļi … un neizskaidrojama neērtības sajūta.
Prāts meklē iemeslus un tos arī atrod, aktieri pamana, ka visas kaisles uzputotās dziesmas par neiegūtu mīlestību vai satikšanos mūžībā pansionāta vidē pēkšņi iegūst traģisku kontekstu.
Jautājums vairs nav par viņiem, vecīšiem, bet tiek pāradresēts atpakaļ pašiem aktieriem – kas gan ir mainījies viņu dzīvē? Vai tad kāds arī no mums nezina, ka pasaulē ir vecums un nāve? Matīsa Budovska no skatuves apgalvojuma formā paustais, ka viņš ir nemirstīgs, izrādes sākumā izskan drīzāk kā pašironija par pētījuma izraisīto šoku.
Apvienība “ESARTE” izveidojās no pagājušajā gadā Latvijas Kultūras akadēmiju absolvējušā dramatiskā teātra aktieru “leļļinieku” kursa, līdera – mākslinieciskā vadītāja – lomu uzņemoties kursa pasniedzējam Elmāram Seņkovam.
Jaunie aktieri savu varēšanu bija pierādījuši jau studiju laikā,
“Zirgu pastā” publikai izrādot gan kopā ar kursa vadītāju Ģirtu Šoli tapušās objektu teātra izrādes, gan dramatiskā teātra izrādes, to starpā “Medības” Elmāra Seņkova režijā šobrīd jau kļuvusi par “DDT” repertuāra daļu.
Ko teātrim var dot jauns aktieru kurss, pirms pāris gadiem izbaudījām Liepājas teātrī, tas ir kas vairāk par jaunu asiņu pieplūdumu, tie ir aktieri, kas baudījuši to pašu teātra skolu, savstarpēji saspēlējušies, studiju gados izveidojusies komanda, saliedēta kopīgiem uzdevumiem.
Latvijas sabiedrībā teātra prestižs ir augsts un profesiju apgūt gribošo skaits liels,
kā rezultātā gandrīz katru gadu fakts, ka kāds teātris – šai gadījumā Latvijas Leļļu teātris – atsakās štatā uzņemt absolventus aktierus, izvēršas par publisku diskusiju objektu.
Drosmīgu alternatīvu, kā ārpus valsts dotētajiem teātriem saglabāt kursa kopības garu, jau pirms trim gadiem ierādīja šobrīd izcilus panākumus guvusī neatkarīgā teātra trupa “Kvadrifrons”.
Tagad, pateicoties Elmāra Seņkova drosmei un VKKF atbalstam, esam tikuši pie vēl viena cerīga sākuma – apvienības “ESARTE”. Intervijās pirms pirmizrādes Elmārs Seņkovs, jautāts, kāpēc viņš izvēlējies atstāt štata režisora vietu Nacionālajā teātrī un kādas cerības saista ar “ESARTE”, minēja domubiedru, ģimeniskuma sajūtu, un arī – mērķi “pētīt laikmetu un cilvēku tuvplānā”.
Izrāde “Pēdējās stundas” patiesībā sākas pirms iepriekš aprakstītās koncerta epizodes.
Ar ainu, kurā precīzi atveidots, kā veci cilvēki skatās televizoru. Izrādes scenogrāfija (Līga Zepa) ir minimāla – melnbalta telpa, pāris krēslu. Nav arī īpašu kostīmu, kas palīdzētu iejusties, vai grima kārtas, taču nez kāpēc notiekošais ir skaidrs acumirklī.
Tikai nedaudz pamainot pozu, mīmiku, jauni cilvēki skatītāju acu priekšā pārtop večukos: Alīdas Pērkones galvai ik pa brīdim nekontrolēti liek nošūpoties Pārkinsona slimība, Una Eglīte muguras sāpju dēļ sēž stīvi, ar atgāztu galvu, kas liek uz pasauli nolūkoties dīvainā leņķī, Matīsam Budovskim ik pa brīžam atkaras apakšžoklis, pār kuru pārvilktā lūpa liek iedomāties bezzobainu muti.
Aina ir neciešami ilga, liek iedzīvoties pansionāta apstādinātajā laikā un arī atcerēties Alvja Hermaņa izrādi “Garā dzīve”.
Taču “Pēdējās stundas” atšķiras no “Garās dzīves”,
tālākās ainas nomaina cita citu, balstoties nevis uz iespējami precīzu dokumentālu atveidojumu, bet gan seko stāsta sižeta attīstības loģikai.
Laikam tas arī izrādē “Pēdējās stundas” mani pārsteidza visvairāk – aktieru radītā dramaturģiskā materiāla kvalitāte. Etīžu veidā katrs aktieris pārstāsta piedzīvoto, taču stāsts kopumā virzās mērķtiecīgi, atklājot aizvien jaunas tēmas, ļoti gudri formulējot nākamos jautājumus.
Jau aprakstītā nāves neizbēgamības un dvēseles nemirstības apzināšanās, kam seko gluži šekspīriski uzdotais jautājums – kā galvaskauss kapsētā varēja kādreiz būt karaļa jokdaris, un vai starmešu gaismā skatītājus valdzinošu aktieri reiz piemeklēs līdzīgs liktenis? Izrādē šāda teksta nav, tā ir mans atgādinājums par “Hamletu”, taču saturiski tieši šo pašu jautājumu izrādē “Pēdējās stundas” ar žurnālu “Teātra Vēstnesis” rokās izcili nospēlē Agris Krapivņickis.
“Pēdējās stundas” ir ne tikai pansionāta veco ļaužu, bet arī viņu kopēju dzīves stāsti, arī viņiem reizēm fiziskas invaliditātes vai dvēseles traumas dēļ ikdienišķā dzīve ir neaizsniedzama.
Mirdzoši un smalki atklājas gan Elizabetes Skrastiņas iemiesotās fizioterapeites – flamenko dejotājas stāsts, kura pansionāta mikrosabiedrībā beidzot atradusi savu harmoniskas esības veidu, gan arī Mārtiņa Gaiļa sastapšanās ar drūmo, mazvārdīgo slimnieku kopēju, kurš iztaujā aktieri par viņa dzīvi tā, it kā jautātu par dzīvi uz citas planētas.
Izrādei ir savs ritms, kuru atkārtojoties uzdod arī anonīmas kopējas skaļās lamas.
Unas Eglītes izspēlētajā etīdē pētījumu objekts ir ne tik daudz Vija – vecīte, kura katrā briesmas vēstošā situācijā paslēpjas savas ierobežotās dzīves aliņā –, bet gan aktrise pati. Tā ir ļoti atklāta pašanalīze, mēģinājums saprast, kas īsti viņai mēģinājumā iedraudzēties ar Viju sagādāja vilšanos.
Matīsa Budovska atveidotais Ģirts ir vienīgais no vecīšiem, kurš visu izrādes laiku tā arī neatstāj skatuvi. Komentē notiekošo, kritienus ārpus dokumentalitātes sagādā psihodēliskas pauzes, kurās Ģirts lauza galvu par “National Geography” kanālā redzēto medūzas sugu, kas spēj pieaugšanas un novecošanas laika līnijā ceļot gan uz priekšu, gan atpakaļ, kā arī brīži, kad aktieri liek lietā savas objektu teātra prasmes.
Vispār jau jauno cilvēku priekšstati par vecumu šajā izrādē ir diezgan naivi,
pēc izrādes, sarunājoties ar skatītājiem, manīju, ka kādu no viņiem varbūt pat ir sarūgtinājis pašironijas skarbums. Mani izrāde “Pēdējās stundas” uzrunāja, pat satrieca ar atklātību, gudri vadīto sarunu.
Jāsecina, ka runas par ģimeniskumu un kopīgu augšanu, dibinot teātra apvienību “ESARTE”, nav bijuši tikai vārdi, šādu izrādi spēj radīt tikai domubiedri. Pat ja apvienības aktieru skatuves varēšana gluži nav vienāda, esmu pārliecināta, ka katram no “ESARTE” aktieriem ir sava būtiska vieta ekosistēmā, kurā iespējama šādas izrādes rašanās.
Tagad man laikam arī jāmēģina pamatot, kāpēc izrāde “Pēdējās stundas” man šķiet atšķirīga no teātros ierastā. Tā vispirms ir saruna ar skatītāju – par šo laiku, par mūsu sabiedrību, par cilvēkam būtiskajām tēmām, un skatuve ir tikai paņēmiens, kā šādu sarunu risināt.
Vai zinājāt, ka vismaz pusē pēdējo pāris gadu laikā slēgto lauku skolu tagad atvērti pansionāti? Un demogrāfiskā situācija liecina, ka esam novecojoša sabiedrība, kurā “pēdējo stundu” tēma nākotnē kļūs aizvien aktuālāka.
“Pēdējās stundas” iepazīšanās dialogs, apvienības “ESARTE” izrāde (sadarbībā ar “Dirty Deal Teatro”)
Režisors: Elmārs Seņkovs, izrādes autori: teātra apvienība “ESARTE”, scenogrāfe un kostīmu māksliniece Līga Zepa, gaismu mākslinieks Niks Cipruss.
Aktieri: Sandija Dovgāne, Una Eglīte, Alīda Pērkone, Elizabete Skrastiņa, Matīss Budovskis, Mārtiņš Gailis, Agris Krapivņickis.
Nākamās izrādes: 3., 4., 5. martā (izpārdots).
