Ņujorka sauc mājās 2
Ņujorka apbur. Ar savu vienkāršību un vienlaikus lielo greznību. Uz ielām cilvēku ir daudz, bet tu jūties tik viens. Tur katrs ir pats par sevi, katram ir sava vieta, kur būt. Par spīti tam, ka Ņujorka var būt skarba, tā tomēr ir tik valdzinoša. Nelielās bailes, kas pārņem, kad paskaties uz augšu un redzi tikai mazu gabaliņu no zilajām debesīm, ātri vien pazūd, kad iepazīsties ar šiem betona džungļiem tuvāk. Dažādi cilvēki, kultūras, stāsti. Katrai gaismiņai debesskrāpju logos ir savs stāsts. Katrs cilvēks, kurš atrodas šajā lielpilsētā, turp devies ar sapni. Šī pilsēta nekad neguļ, neļauj apstāties. Mūžīga kustība un tiekšanās uz augšu. Nekad nedomāju, ka var iemīlēties vietās, kur nu vēl tādās, kuras nekad iepriekš pat sapņos neesmu saukusi par savām. Vēl tagad, aizverot acis, es reizēm redzu tās miljons gaismiņas sev pie kājām. Atliek vien gaidīt, kad atkal pienāks diena, kad varēšu teikt – Ņujorka, es atgriežos! Ne uz ilgu laiku, bet tomēr. Pavisam nedaudz tās rosības, tā patīkamā haosa un vājprāta, lai apzinātos, ka tu dzīvo, ka tu esi un ka tas ir tā vērts.
