Pilsētas steigas netraucēti 2
Cēlos ar saullēktu – gribējās sevī uzņemt to skaistumu, ko redzēju pa guļamistabas logu, lai pietiek visam mūžam. “Empire State Building” ir viena no varenākajām celtnēm pasaulē, un es to redzu pa dzīvokļa logu – kā pie kaut kā tāda vispār var pierast?
Nākamais galamērķis ir manas amerikāņu paziņas dzīvoklis. Lai tur nonāktu, prātīgi vai ne, bet mēs devāmies cauri “Times Square”. Cilvēku jūra… Nezinu, kāpēc tā, jo paši ņujorkieši stāsta, ka to vietu vajag vienreiz apskatīt un nekad neatgriezties, bet tomēr tur vienmēr ir ļaužu ka biezs. Izlaužamies cauri masām un esam vietā, kurā pavadīsim atlikušās deviņas dienas – pie manas amerikāņu draudzenes, ar kuru kopā agrāk spēlēju tenisu Jūrmalā. Šis dzīvoklis atrodas tālāk no Manhetenas viduspunkta, bet joprojām esam Ņujorkā. 47. ielas un 10. avēnijas stūris – tikai 10 minūšu gājiena attālumā no Centrālā parka, kur pavadījām tik daudz laika, cik vien iespējams.
Centrālais parks… Ar ko lai sāk? Laikam jau ar to, ka var iemīlēties ne tikai cilvēkos, bet arī vietās. Noslēpties no debesskrāpjiem un vērot tos no droša attāluma, nopirkt kafiju tuvējā “Starbucks” un sēdēt uz lielā akmens no “Viens pats mājās”. Tā, man šķiet, ir vienīgā vieta Ņujorkā, kur cilvēki bauda mirkli – cita pasaule, cita Ņujorka. Te gan jāpiebilst, ka reti kurš vietējais novērtē šo pasakaino vietu. Jūlija, pie kuras dzīvojām, sajūsminājās, cik mirdzošām acīm mēs vērojām visu, kas notiek pilsētā, parkā, jo neviens cits viņas paziņa, kurš dzīvo Ņujorkā, to nenovērtējot. Visi sakot: “Uz parku? Ko tu tur pazaudēji?!” Bet mēs kā mazi bērni jūsmojām par visu. Cik bieži tad var ēst makarūnus un dzert ledus lati ar skatu uz “Plaza Hotel”? Un laiks tā lutināja! Marta sākums, bet dažbrīd pat +25 grādi. Cilvēki lien ārā no ziemas mēteļiem, zābakus nomaina sporta apavi un slēpšanos siltā dzīvoklī – gozēšanās saulītē.
