Māris Antonevičs: Starp citu, mediķu skulptūras mākslinieks pārstāv politisko spēku, kas pērn ārstus smagi pievīla 6
Māris Antonevičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Māksliniekam Aigaram Bikšem patīk Rīgas centrā izvietot milzīgas, savdabīgas skulptūras, kas nedaudz atgādina milzīgus dārza rūķus.
Saka, par gaumi nestrīdas, it īpaši jau mākslā, kur pastāv tik daudz dažādu virzienu un izpausmju, bet veikuma mākslinieciskās vērtības noteikšanu vispār labāk atstāt izglītotu ekspertu ziņā. (Uz fona, kad nupat kāda māksliniece mēģinājusi kapsētā sarīkot izstādi ar daiļrunīgo nosaukumu “Viss ir sūds, izņemot čuras”, Bikšes daiļrade izskatās pat diezgan vecmodīga un klasiska.)
Milzu skulptūras kādam patīk, kādam riebjas, kādu atstāj vienaldzīgu.
Un tie jau nav vienkārši nedabiski un bērnišķīgi tēli, kas nevilšus liek atcerēties multeņu varoņus, aiz katra stāv kāds īpašs stāsts, kas tam visam piešķir nozīmi.
Tā savulaik pat Saeimā tika lauzti šķēpi par ieceri Neatkarības laukumā netālu no parlamenta novietot Bikšes skulptūru “Zelta pensionāre”. Daži šajā veidolā saskatīja ņirgāšanos, savukārt mākslinieks skaidroja, ka tā vairāk esot jāuztver kā cieņas izrādīšana, jo “šobrīd vecākā paaudze ir apzinīgākie vēlētāji un nodokļu maksātāji”.
Skulptūra šajā vietā bija neilgi izvietota kāda pilsētmākslas festivāla laikā, taču mākslinieks vēlējās, lai tā tur atrastos pastāvīgi, kam atļauju tomēr nesaņēma. Diskusijas raisīja arī “melnādainā tautumeita”, kas kā daļa no instalācijas “Pieminekļu kari” neilgu laiku atradās vietā, kur okupācijas gados slējās galvenais “ļeņineklis”, bet vēlāk grupa turīgu un tolaik politiski ietekmīgu entuziastu bija iecerējuši likt Konstantīna Čakstes pieminekli.
Šī vieta gandrīz vai iemieso mokas, kas saistītas ar visiem pieņemama simbola izvēli, tāpēc tajā ierasti nonāk ļoti dīvaini objekti, kas visu laiku mainās.
Ja runā par lielizmēra statujām, vēl dīvaināks ir stāsts par milzu pērtiķi Semu kosmonauta skafandrā, kas 2016. gadā tika izstādīts Kronvalda parkā un ko bija darinājis kāds Krievijas mākslinieks. Te vēstījums nezinātājam bija vēl grūtāk nolasāms un kāds īpaši jūtīgs tur pat bija mēģinājis saskatīt rasismu (tolaik tā vēl nebija tik sakāpināta tēma), lai gan oficiālais skaidrojums – statuja simbolizē dzīvniekus, kas iesaistīti kosmosa izpētē.
Pēc laiciņa atklājās, ka statujai īsti nav īpašnieka, nevienam tā nav vajadzīga, un mākslas eksperti sāka viebt degunu, ka šādi objekti degradē publisko vidi.
Tajā brīdī diskusijā iesaistījās arī Bikše, aizstāvot, ka Rīgā tādu veidojumu esot nepieciešams vairāk, droši vien domājot arī par savu darbu nākotni. Milzīgais pērtiķis tikmēr pārcēlās uz bērnu atrakciju parku pie Aizkraukles, bet vēlāk par to ieinteresējās Teikas jauno projektu attīstītāji, kuri to izvietoja savā teritorijā, – tur tas iederas daudz labāk nekā galvaspilsētas vēsturiskajā centrā un nekādas pretenzijas nav dzirdētas. Tomēr stāsts ir par to, ka šādus demonstratīvus lielus veidojumus sabiedrība lielākoties ir gatava pieņemt kā īslaicīgus projektus, nevis kā kaut ko pastāvīgu.
Kopš šīs nedēļas Rīgas centrā ir vēl viena līdzīga statuja, kas veltīta kā “pateicība” mediķiem, kuri cīnās pret Covid-19. Ārsta skulptūra esot tik milzīga, jo saslimušie pacienti šajā brīdī blakus mediķiem jūtoties kā bērni, skaidro Bikše.
Nez uz kādu reakciju bija cerējis mākslinieks, taču rodas iespaids, ka pozitīvu emociju ir mazāk nekā negatīvo.
Ja šī bija plānota kā provokācija, tad var uzskatīt, ka tā ir izdevusies, jo daudzi veselības aprūpes sistēmas darbinieki atcerējušies par nepildītajiem solījumiem piešķirt likumā paredzēto naudu viņu atalgojumam.
Un te nozīme ir tam, ka mākslinieks nav apolitiska persona, bet aktīvs apvienības “Attīstībai/Par” biedrs.
Tieši šis politiskais spēks, kuru pārstāv arī veselības ministre Ilze Viņķele, bija viens no tiem, kas pērn, pieņemot budžetu, pievīla mediķus.
Tviterī, slavējot mākslinieka veikumu, uzkrītoši tiek norādīts, ka “Aigars Bikše kandidēs Rīgas domes ārkārtas vēlēšanās no “Attīstībai/Par” un “Progresīvie” saraksta, lai padarītu pilsētvidi draudzīgāku un atraktīvāku”.
Tātad šis iznāk ne vairs māksliniecisks, bet tīri politisks akts, slēpta vai (ņemot vērā apmēru) pat atklāta politiskā reklāma. Jautājums tikai, vai tā palīdzēs vai drīzāk kaitēs māksliniekam, kurš kandidēja arī uz Saeimu, bet par deputātu tomēr nekļuva.
