Aprūpētājs – grēkāzis 1
Aprūpētājam jāturas pie aprūpes plāna, un klientam ir tiesības pieprasīt, lai tas tā arī būtu, uzsver Sociālajā dienestā. Par problēmsituācijām klienti aicināti ziņot pakalpojuma sniedzējam vai RSD. Klienta un aprūpētāja psiholoģiskas nesaderības gadījumā divu darba dienu laikā pakalpojuma sniedzējam aprūpētājs jānomaina. Turklāt objektīvu apstākļu dēļ klientam ir tiesības reizi pusgadā mainīt arī pašu pakalpojuma sniedzēju. “Gadās, ka pakalpojuma sniedzējs, pazīstot savu klientu, jau zina, ka šis cilvēks sirgst, piemēram, ar demenci – saslimšanu, kuras viena no izpausmēm ir atmiņas traucējumi, – tad nākas saskarties ar gadījumiem, kad klients, piemēram, pārmet lietu pazušanu dzīvoklī, lai gan vēlāk izrādās, ka pats ir aizmirsis, kur tās ir nolicis,” skaidro Rīgas domes Labklājības departamenta pārstāve Līga Birnbauma.
“Visa dzīve ar rindām pie ārstiem, niecīgajām pensijām, milzīgo birokrātiju un citiem apstākļiem ir tāda, ka vecajiem un slimajiem cilvēkiem ir pamatots iemesls kļūt nomāktiem, īgniem un reizēm arī kašķīgiem,” vērtē Evita Prane no biedrības “Latvijas Sarkanais Krusts” (“LSK”) biroja “Aprūpe mājās”, kas arī sniedz mājas aprūpes pakalpojumu. “Aprūpētājs ir tas, kas parasti uz savas ādas izjūt un arī uzklausa negācijas un pārmetumus par visām nebūšanām,” teic E. Prane. Ilgstoši krājusies neapmierinātība nereti izpaužas kritikā par aprūpētāja darbu. “Desa, ko no veikala atnes aprūpētājs, ir slikta. Aprūpētājs visu dara ne tā, kā vajag, un tamlīdzīgi,” turpina “LSK” pārstāve, piebilstot, ka ne visi darbinieki šādu spiedienu iztur. Lielākā daļa “LSK” aprūpes darbinieku brīvprātīgi darot daudz vairāk, nekā tas atrunāts dokumentos, papildu samaksu par to nesaņemot. “Ja mūsu darbinieki pieturētos pie noteikumiem, sūdzību būtu vēl vairāk,” piebilst Prane. “LKS” darbinieki arī novērojuši, ka klientiem dažkārt trūkst uzmanības, tāpēc viņus neapmierina, ja aprūpētājs ātri apdara darbus un dodas pie nākamā klienta. “Cilvēcīgi to var ļoti labi saprast. Viņi neiziet no mājas un vienkārši nesaprot šodienas sociālo ritmu,” secina Prane.
Gunta Paegle ir pensionēta medmāsa, kas strādā par aprūpētāju un šo darbu uztver kā misiju: “Es vienkārši nevaru sēdēt uz vietas. Man vajag kaut ko darīt, man vajag palīdzēt kādam. Tā ir mana dzīve,” pauž kundze. Personīgi apstākļi viņai likuši saprast, cik svarīga cilvēkam ir šāda palīdzība. Tomēr Gunta ir saskārusies arī ar situāciju, kad, kā mēdz teikt – slimniekam iedod pirkstu, bet viņš paņem visu roku: “Gadās, ka viņi sāk uzskatīt, ka var zvanīt mums jebkurā diennakts laikā un izsaukt pie sevis. Atsevišķos gadījumos kļūst neadekvāti, daudz ko neatceras, līdz ar to rodas konflikti vai neapmierinātība.” Viņasprāt, no tā šajā darbā izvairīties ir grūti, jo cilvēki ar dažādām diagnozēm, īpaši vecāka gadagājuma, kļūst trauslāki un jūtīgāki, savukārt aprūpētāji arī ir tikai cilvēki, kas mēdz nogurt. “Aprūpētāja alga man ļauj piepelnīties, taču, ja gribētu, es varētu izdzīvot arī tikai no pensijas. Bet man atliek tikai iztēloties, kāda spriedze ir kolēģēm, kurām par šo naudu vienām pašām jāuztur visa ģimene,” skaidro Gunta.
