RTU zinātniece Linda Mežule: “Mums cukurbietes garšotu labāk nekā salmi, baktērijām ir tieši tāpat” 1
“Citās jomās strādāt varbūt ir vieglāk, taču tieši darbs pētniecībā sniedz vislielāko gandarījumu,” saka Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) Būvniecības inženierzinātņu asociētā profesore Linda Mežule, kura šoruden ieguvusi balvu “RTU Gada jaunā zinātniece”.
Linda gan atzīst, ka darbam laboratorijā šobrīd var veltīt tikai apmēram 20 procentus darba laika. Tā kā viņa ir dažādu zinātnisku projektu vadītāja, daudz laika jāatvēl papīru darbiem. Turklāt zinātnieks ne vienmēr var pētīt to, kas viņu pašu visvairāk interesē. Piemēram, Lindas sirdslieta ir dzeramā ūdens pētīšana, taču pievērsusies arī biodegvielas izpētei, jo tā ir aktuāla joma, kam varēja iegūt valsts finansējumu.
Degvielu ražo baktērijas
Kopā ar kolēģiem RTU radīta iekārta, kurā iespējams ražot biodegvielu no dažādiem lauksaimniecības atkritumiem. “Mūsu izstrādātā sistēma no citām atšķiras ar to, ka biodegvielas ieguvei neko nevajag sadedzināt vai apstrādāt ar ķīmiju. Degvielu taisa mikroorganismi – baktērijas,” stāsta pētniece.
RTU izstrādātā tehnoloģija biodegvielu ražo no dažādām augu atliekām – salmiem, zāles, biešu lakstiem, pat draudīgā latvāņa. To visu var miksēt kopā, nav nepieciešama šķirošana. No šīm izejvielām ražot biodegvielu gan ir sarežģītāk nekā no graudiem vai cukurbietēm. Taču RTU pētnieki vēlas attīstīt tehnoloģiju, kas ražo degvielu no tā, ko citādi nāktos izmest atkritumos. Lai tiktu pie biodegvielas, vispirms no zaļās masas jāizdala cukura sīrups. Pēc tam to attīra, lai iegūtu glikozi, ko dod ēst baktērijām, kas ēdot vairojas un ražo noderīgus produktus. “Baktērijām ir vieglāk pārstrādāt tieši garšīgās lietas. Mums cukurbietes garšotu labāk nekā salmi, un baktērijām ir tieši tāpat,” paskaidro zinātniece. Jāpiebilst, ka cukurēdājas baktērijas ražo dažādas vielas: gan etanolu, gan butanolu. Varētu iegūt arī acetonu, taču tā ir pārāk lēta ķimikālija un nav vērts to ražot ar jaunākajām tehnoloģijām.
Jā, jau tagad pasaulē ir rūpnīcas, kur ar līdzīgām metodēm ražo biodegvielu, taču RTU pētniecības niša ir meklēt veidu, kā biodegvielu savā saimniecībā ar samērā vienkāršām metodēm varētu ražot katrs vidējs zemnieks. Tam nepieciešamas vienkāršas tehnoloģijas, kuru darbināšanai nav jāalgo augsti kvalificēti darbinieki. Turklāt ražošanas metodei jābūt drošai – lai nebūtu jāizmanto ne toksiskas vielas, ne augsts spiediens. Linda uzskata, ka izstrādātā sistēma jau tagad ir gana vienkārša, tomēr daļai lauksaimnieku tā šķiet par sarežģītu. “Cilvēki gribētu melnu parastu kasti, kur vienā galā ieber zāli un pa otru tek ārā degviela,” viņa ironizē. Jāpiebilst gan, ka arī šīs samērā vienkāršās zinātnieku radītās tehnoloģijas tomēr ir dārgas. Naftas cenas vēl nav tik ļoti uzlēkušas debesīs, lai tās atmaksātos iegādāties. “Taču mūsu pētījumi lielā mērā ir ieguldījums nākotnē,” teic Linda.
Viens no mērķiem ir radīt pārvietojamu biodegvielas ieguves staciju. Tad to būtu iespēja nogādāt tur, kur tobrīd pieejams visvairāk izejvielu. Pagaidām RTU radītā pārstrādes līnija ir stacionāra. Biodegvielas izpētes jomā Linda strādā aptuveni četrus gadus.
Ūdens pētniece
Savukārt dzeramā ūdens izpētei Linda pievērsās jau studiju laikā. “Negribu šajā jomā zaudēt kompetenci, tāpēc joprojām iesaistos kolēģu pētījumos par šo tēmu,” teic zinātniece. Studējot doktorantūrā, Linda pētīja, kā noteikt baktēriju klātbūtni dzeramajā ūdenī ātrāk, nekā tas iespējams ar klasiskām metodēm. “Parasti laboratorijās gaida, kad baktērija no ūdens parauga savairosies līdz tādam līmenim, kad to ir iespējams ieraudzīt bez palīgierīcēm,” stāsta pētniece. “Taču gadās, ka cilvēki slimo, bet ūdenī nekādas baktērijas neparādās. Tas tāpēc, ka tur var būt arī baktērijas, kas mākslīgi nav pavairojamas. Bet, nonākot cilvēka organismā, tās tomēr rada kaitējumu. Tāpēc izstrādāju metodes, kas ļauj noteikt baktēriju klātbūtni ūdenī arī tad, ja to tur ir maz vai nav pavairojamas, turklāt tas izdarāms ātrāk nekā ar klasiskajām metodēm. Svarīgi, lai ar šīm ātrajām metodēm varētu noteikt arī to, vai baktērija ir dzīva un vai tā ir bīstama.”
Skaidrojot, kā darbojas ātrā baktēriju atrašanas metode, Linda saka: baktērijas tiek ieraudzītas mikroskopā, taču, lai tās būtu redzamas, kamēr nav izaugušas, nepieciešams izmantot iekrāsošanas metodi. Tad baktērija no pārējā ūdens piliena izdalīsies tieši ar savu atšķirīgo krāsu.
Sapni par medicīnu nomainīja bioloģija
Kā Linda nonāca līdz darbam zinātnē? Viņa mācījusies Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas starptautiskā bakalaurāta klasē, kur bioloģiju mācīja pasniedzējs no Latvijas Universitātes (LU) Bioloģijas fakultātes, kurš veda skolēnus arī uz LU laboratorijām, lai tur veiktu eksperimentus. “Dažkārt pat nesapratu, par ko pasniedzējs runā, taču iespēja darboties laboratorijās ieinteresēja tik ļoti, ka nācu dažkārt arī ārpus stundām,” atceras Linda. “Gribēju studēt medicīnu un biju jau arī šajā studiju programmā iestājusies. Taču sapratu, ka studijas būs ļoti ilgas un nāksies vēl desmit gadus dzīvot uz kakla vecākiem. Tad nu bioloģijas studijas LU šķita kā laba alternatīva: arī mani interesējošas, taču pabeidzamas īsākā laikā.” Jau bakalaura studiju laikā viņa saņēma piedāvājumu strādāt RTU – profesora Tāļa Juhna vadībā pētīt legionellas. “Mēs Latvijā bijām pirmie, kas to darīja,” palepojas Linda. Pēc LU maģistra grāda bioloģijā RTU viņa ieguvusi doktora grādu inženierzinātnēs – siltuma, gāzes un ūdens tehnoloģiju jomā.
Paralēli zinātnei strādājusi arī citās darbavietās, taču sapratusi, ka darbs pētniecībā viņai ir vispiemērotākais. “Jā, ir brīži, kad jāstrādā ļoti daudz, bet ir arī dienas, kad varu būt brīvāka. Tas atkarīgs no tā, kādā posmā ir pētījums,” teic Linda. “Nevaru strādāt tā, ka esmu darbā no pulksten 9 līdz 17 un pēc tam domas par darbu pavisam atslēgt. Zinātnē gan sanāk strādāt ilgas stundas, jo ir gan jādarbojas laboratorijā, gan jāraksta zinātniskās publikācijas un projektu dokumentācija, tāpēc dažkārt strādāju arī naktīs. Tomēr arī gandarījumu zinātnē gūstu daudz lielāku, nekā būtu darbojoties kur citur.” Lindai patīk arī tas, ka vienlaikus var strādāt pie vairākiem pētījumiem. Tad neiestājas rutīna.
Runājot par valsts finansējuma sadali pētījumiem, viņa saka: “Manuprāt, pareizāk būtu finansēt tās pētījumu jomas, kurās ir augsta līmeņa pētnieki un iestrādes. Diemžēl dažkārt izskatās, ka nauda tiek izlietota, investējot pētījumu jomas, kas pasaulē ir aktuālas, bet Latvijā nav kvalificētu zinātnieku, kas varētu šīs tēmas pacelt.”
Daļu pētījumu, kuros Linda iesaistījusies, finansē Eiropas Savienība, bet dažkārt konkrētus pētījumus pasūta uzņēmēji, tāpēc pētnieki nav atkarīgi tikai no valsts finansējuma: “Sadarbojoties ar uzņēmējiem, var attīstīt spēju strādāt ātri, jo, kad uzņēmējiem jautā, cik daudz laika pētījumam atvēlēts, viņi parasti teic, ka tam bija jābūt gatavam jau vakar. Šī iemesla dēļ daļa zinātnieku nemaz nespēj ar uzņēmējiem sadarboties.” Lindas ieskatā gan lielāks trūkums sadarbībai ar uzņēmējiem ir tāds, ka par pētījumā atklāto parasti nevar rakstīt zinātniskās publikācijas, nevar par to stāstīt zinātnieku konferencēs, jo atklājums pieder uzņēmumam.
Tā kā Linda ir ne tikai pētniece, bet arī lasa lekcijas, ir maģistra un promocijas darbu vadītāja, vaicāju, ko viņa domā par to, ka valsts turpina palielināt tā saukto budžeta vietu skaitu eksaktajās studiju nozarēs, kaut ir grūti visas šīs studiju vietas aizpildīt ar zinošiem un ieinteresētiem studentiem.
“Manis teiktais gan laikam būs pretrunā ar RTU valdošo nostāju. Es uzskatu, ka valsts finansējums studijām jāsadala tā, lai vairāk tiktu atbalstīti labie studenti, nevis tā, ka budžeta vietās var iekļūt teju visi. Kāda jēga no pilnas auditorijas studentu, ja viņi nespēj sekot līdzi lekcijai un ja man tagad viņiem jāmāca lietas, ko viņiem vajadzēja iemācīties vidusskolā? Labprātāk strādātu ar desmit studentiem, kas būtu ieinteresēti un spētu sekot līdzi,” atbild Linda. Viņa piebilst: algas pasniedzējiem ir ļoti zemas, tāpēc auditorijā viņa iet, lai sevi pilnveidotu, nevis peļņas nolūkā.
