Rubiķis: Vācijā ir krietni dāsnāki atbalsta mehānismi. Diemžēl mūsu godātie varas kungi ir gājuši citu ceļu 21
Vita Krauja, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Pateicoties pandēmijai, man pavērās laiks, lai pirmo reizi mūžā muzicētu “Gorā” un “Lielajā dzintarā”,” teic “Lielajai mūzikas balvai 2020” kategorijā “Par izcilu sniegumu gada garumā” nominētais, Eiropā, ASV, Krievijā un Austrālijā pieprasītais operu un simfonisko orķestru diriģents, Berlīnes Komiskās operas muzikālais vadītājs AINĀRS RUBIĶIS, kura konkurenti uz balvu ir trīs pianisti – Agnese Egliņa, Reinis Zariņš un pianists un komponists, Maestro Raimonds Pauls.
Berlīnes Komiskās operas muzikālajam vadītājam Aināram Rubiķim 2020. gadā bija paredzēta gana liela slodze izrāžu diriģēšanā, taču pandēmija apstādināja punktīgās Vācijas mūzikas dzīvi, un šī iemesla dēļ diriģents īstajā brīdī atradās Latvijā, lai pārvērstu saistošā un neaizmirstamā notikumā četrus spilgtus koncertus vasaras un rudens cēlienā.
Mūzikas zvaigznes sastapās 24. jūlijā Jūrmalas festivālā Dzintaru koncertzālē, lai Aināra Rubiķa rūpīgā, iejūtīgā un muzikāli prasmīgā vadībā atskaņotu emocionāli dzirkstošus, cildenus, apgarotus vokālus un instrumentālus skaņdarbus.
Kā viens no aizvadītās sezonas spilgtākajiem koncertiem minams Garīgās mūzikas festivālā atskaņotais Johannesa Brāmsa Rekviēms Rīgas Domā 5. septembrī.
Monumentālā un, iespējams, Brāmsa skaistākā lielformas darba izpildījumā Ainārs Rubiķis apliecināja sevi kā viedu, profesionāli nobriedušu un drošu ceļvedi tā dramaturģiskajā izvedumā.
Valsts svētku koncerts “Latvijai 102” Liepājas “Lielajā dzintarā” 17. novembrī atklāja viņa dziļās saiknes ar latviešu mūziku.
Aināra Rubiķa latviskais patriotisms ļāva iemirdzēties vairāku paaudžu komponistu – Ādolfa Skultes, Pētera Barisona, Jāņa Mediņa, Mārtiņa Brauna un Imanta Kalniņa – tematiskajiem darbiem.
Ainār, kā izskatās laiktelpā starp Rīgu un Berlīni?
A. Rubiķis: Uz pailgāku brīdi Berlīnē biju pagājušā gada 1. novembrī, Berlīnes Komiskās operas rudens sezonas pēdējā izrādē. Nākamajā dienā, 2. novembrī, teātri slēdza.
Tāpat kā pie mums, arī Vācijā joprojām slēgti teātri, koncertzāles, izstāžu galerijas, veikali, izņemot pārtikas. Taču Vācijā ir krietni dāsnāki atbalsta mehānismi.
Turpretī mūsu godātie (varas) kungi ir gājuši citu ceļu, vairāk domājuši par naudas taupīšanu, un šobrīd piešķirtie piecsimt un divsimt eiro pabalsti bērnam un pensionāram ir tāds priekšvēlēšanu kampaņas triks.
Pabalsts ir vienreizējs, bet cilvēkiem pamatizmaksas katru mēnesi vienas un tās pašas…
Šobrīd, tāpat kā Latvijā, arī Vācijā teātros iestudējumus noslīpē līdz ģenerālmēģinājumam ar tērpiem, kostīmiem, scenogrāfiju, gaismām un pēc tam, publikai neparādītus, “iekonservē”.
Šī situācija ir koks ar diviem galiem. Protams, savu galīgo veidolu izrāde iegūst līdz ar skatītājiem zālē, taču, no otras puses, māksliniekiem ir nepieciešamība strādāt, viņi nevar bez tā iztikt.
Berlīnes Komiskajā operā bija uzvedumi, kurus atcēla pavisam. Man, piemēram, vienu pilnīgi jaunu redzējumu uz Antonīna Dvoržāka “Nāru”, kuru vienpadsmit instrumentiem bija pārveidojis, respektīvi, izveidojis pilnīgi jaunā redakcijā viens no Berlīnes Komiskās operas orķestra mūziķiem.
Šim “Nāras” iestudējumam priekškaru vajadzēja vērt tieši tagad, februāra beigās vai marta sākumā. Bet diemžēl no šīs idejas nācās atteikties.
Taču tūlīt, aprīļa sākumā, došos uz Berlīni iesākt lielu mēģinājumu procesu apjomīgam Džordža Enesku “Edipam” – četros cēlienos izvērstas operas iestudējumam – un palikšu Berlīnē līdz sezonas beigām.
Vēl gan daudz nezināmā, jo iesaistīts liels solistu sastāvs, liels orķestris, ir daudz kora epizožu un, visticamāk, arī šo darbu nāksies “iekonservēt” un atsākt augustā mēģinājumus ar orķestri.
Iecerēts, ka koris atradīsies publikas vietās otrajā balkonā. Jo, kā zinām no grieķu senās literatūras, korim bieži vien ir teicēja loma…
Starp citu, koristi mēģinājumos jau pieraduši dziedāt maskās, tas ir pat vieglāk nekā vizieros. Kad rudenī atrados Berlīnē, vienīgā vieta, kur noņēmu masku, bija mans dzīvoklis. Un biju jau pieradis, nekā traģiska.
Vērienīga iecere man saistās ar Latviju, bet pagaidām tās būtību vēl publiski neatklāju.
Latvijas Nacionālā opera un balets tiešsaistes programmā “Pērles un zvaigznes” tūlīt piedāvās trīs itāliešu operu koncertuzvedumu ierakstus izcilu solistu un diriģentu interpretācijā. Tieši no šodienas, 5. marta, būs skatāms Vinčenco Bellīni operas “Norma” koncertiestudējums, no 12. marta – Džuzepes Verdi operas “Ernani” koncertuzvedums, no 19. marta – Džakomo Pučīni operas “Bezdelīga” koncertuzvedums. Cena uz vienu pasākumu – septiņi eiro, uz visiem trim – 17 eiro. Vai Berlīnes Komiskajā operā arī ir digitāli piedāvājumi?
Lai par sevi atgādinātu un tauta neaizmirstu, kas ir Berlīnes Komiskā opera, mēs jau kopš kovida sākuma piedāvājam tiešsaistē vienu no slavenākajiem Ērika Korngolda opusiem – operu “Mirusī pilsēta”.
To publika var skatīties par velti, pateicoties valsts atbalsta mehānismiem. Mūsu Latvijas Operai vienkārši nav citas izejas kā prasīt no skatītājiem maksu, kaut arī salīdzinoši nelielu, arī par tiešsaistēm.
Kad pieminējāt atlikto ieceri ar Dvoržāka “Nāru” Berlīnes Komiskajā operā, nāk prātā, ka tieši par šīs operas iestudējumu 2019. gadā Maskavas Lielajā teātrī – pirmo “Nāras” iestudējumu uz šīs skatuves vispār – pērn novembrī saņēmāt jau otro savā mūžā Krievijas teātra prestižāko balvu “Zelta maska” kā labākais operas diriģents. Tā kā izrādi veidojāt kopā ar režisoru Timofeju Kuļabinu, ar kuru savulaik iestudējāt skandālu izraisījušo Vāgnera “Tanheizeru” Novosibirskā, gribas jautāt, kas jūs atkal saveda kopā?
Tas, protams, vairāk Lielā teātra pirksts, varbūt kaut kādā veidā izrietot arī no pagātnes notikumiem… Katrā ziņā ne es, ne Timofejs Kuļabins pēc “Tanheizera” Novosibirskā nebijām vairs kopā strādājuši.
Pēc “Tanheizera” man bijušas vairākas Musorgska operas “Boriss Godunovs” izrādes Lielajā teātrī Maskavā, Timofejs tajā iestudējis “Donu Karlosu”, bet šī mums abiem bija pirmā radošā satikšanās uz šā teātra skatuves.
Un, ņemot vērā zināmo pieredzi, par balvu dubultgandarījums?
Mēs abi ar Timofeju par to neesam domājuši un gadījumu ar “Tanheizeru” sen esam aizmirsuši, atstājuši pagātnē. Neviens cilvēks nevar saprast visus, un ne visi spēj saprast mūs.
Runājot par “Nāru”, kas iet Lielajā teātrī, izrāde ir ļoti veiksmīga, un neatkāpšos no sava apgalvojuma, ka Timofejs Kuļabins ir ļoti talantīgs režisors, kurš spēj izrādei radīt labu un, galvenais, pamatotu dramatizējumu, kas nerunā pretī ne mūzikai, ne sižetam un ir skaidrs skatītājam.
Režisoram operā vispār būtiskākā lieta ir jebkuru, arī senākā pagātnē radītu, stāstu izstāstīt mūsdienu skatītājam.
Timofejs ir režisors, kurš strādā skrupulozi, ilgi, pie vienas izrādes nevis pāris mēnešus, bet pat trīs vai četrus gadus. Tā bija ar viņa “Trim māsām” teātrī “Sarkanā lāpa”, Novosibirskas “Tanheizeru” un Lielā teātra “Nāru”.
Pagājušajā sezonā pirmo reizi muzicējāt “Lielajā dzintarā”…
Un arī Rēzeknes “Gorā”. Paldies pandēmijai, jo atradās laiks muzicēt abās lieliskajās Latvijas koncertzālēs. Brīnišķīgi, ka tās atrodas Latvijas novados.
Runājot par galvaspilsētu, iepriekšējā “Lielās mūzikas balvas” ceremonijā Valsts prezidents solīja, ka līdz nākamās pasniegšanai tiks ielikts Rīgas koncertzāles stūrakmens.
Kultūras ministrs ir darījis visu, lai tā notiktu, bet prezidents ar savu solījumu izpildi iepalicis. Bet tā jau notiek mūsu valstī… Divdesmit piecus gadus koncertzāli viļā kā karstu kartupeli.
Trakākais, ka kultūru jauc ar politiku. Ja kāds teiks – šī ir laba vieta koncertzālei, cits tūlīt iebildīs. Nevis tāpēc, ka nepatiktu izraudzītā vieta, bet gan – idejas ierosinātāja partijiskā piederība. Nejēdzīga politiska iespītēšanās!
Tā notika ar AB dambi, un tā tas turpinās joprojām.
Manuprāt, koncertzālei jābūt viegli sasniedzamai. Rīga nav tāda lielpilsēta kā Parīze vai Berlīne, bet arī tur koncertzāles uzceltas iespējami tuvu centram.
Maskavā turpretim ir koncertzāle “Zarja” – atjaunota, ar brīnišķīgu akustiku, modernu tehnoloģiju, bet vaina novietojumā. Ja koncerts sākas septiņos – un tā parasti notiek –, no centra ar sabiedrisko transportu uz koncertzāli jāizbrauc puspiecos.
Nav ērti, jākavē arī darbs… “Lielajā dzintarā” ārkārtīgi priecājos pēc ilgāka laika atkal satikties ar Liepājas simfonisko orķestri. Riktīgi laba sajūta, patīkams brauciens mūzikas ceļojumā.
Tomēr “Lielais dzintars” nav vienīgā koncertzāle pasaulē, pie kuras zināmā mērā jāpierod. Orķestrim spēlējot tukšā zālē, līdz galam izbaudīt koncertzāli man īsti nebija iespējams.
Ja zālē ir klausītāji, akustika mainās diezgan krasi. Spēlējot orķestrim vienam, jāpierod pie it kā cita skanējuma. To varu teikt arī pēc savas pieredzes, piemēram, jaunākajā Parīzes koncertzālē.
Pasenā pagātnē esot “Gorā” kā klausītājam, pirmā sajūta, it kā būtu nonācis kādā Eiropas augstas klases koncertzālē. Gan tehnoloģiski, gan loģistiski viss ir ļoti precīzi atrisināts. “Gors” ir brīnišķīgs, precīzs, ļoti ērts.
Pagājušajā gadā jūs kopā ar dzīvesbiedri, aktrisi Rēziju Kalniņu atklājāt jaunu mūzikas un drāmas telpu “OratoriO”.
Sapnis vēl no laikiem, kad abi strādājām Novosibirskas akadēmiskajā operas un baleta teātrī.
Šobrīd, tāpat kā jebkurā citā kultūras iestādē, arī “OratoriO” publiski spēlēt nevaram, bet ir lietas, ko gatavojam nākotnei, meklējam tulkotāju Gabriela Garsijas Markesa darbam, kas būs pamatā Rēzijas Kalniņas monoizrādei.
Staņislavska un Ņemiroviča-Dančenko muzikālajā teātrī Maskavā “Zelta masku” saņēmāt kā nevienu balvu līdz šim – zāle bija tukša, laureāti tika sumināti attālināti, ceremonijai pieslēdzoties tiešsaistē.
“Lielās mūzikas balvas” ceremonija 13. martā, par laimi, būs vismaz redzama tiešraidē kanālā “LTV1”. Ar LNSO spēlēšu vienu daļu no Imanta Kalniņa svītas “Rotāju, dancoju” un kopā ar Kristīni Balanas atskaņosim Mendelzona Vijoļkoncerta trešo daļu.
