“Starp aktieriem vajag sāncensību.” Saruna ar Tālivaldi Lasmani 0
Ceturtdien, 20. decembrī, Valmieras Drāmas teātrī pirmizrādi piedzīvos jauns iestudējums – “Pigmalions” Vara Braslas režijā. Kašķīgā profesora Henrija Higinsa lomā iejuties TĀLIVALDIS LASMANIS.
Bernarda Šova luga “Pigmalions” pirmizrādi piedzīvoja 1913. gadā, atnesot rakstniekam milzu popularitāti un nostiprinot viņa kā sava laika ievērojamākā dramaturga reputāciju. Komēdija par Londonas puķu pārdevēju Elīzu Dūlitlu, kuru ekscentriskais fonētikas profesors Higinss pārvērš par augstākās sabiedrības dāmu, kļuvusi par vienu no iemīļotākajām pasaules teātru varonēm un apstaigājusi gandrīz visas zemeslodes skatuves, kā arī pieredzējusi vairākas ekranizācijas.
Kā jūtaties tirāniskā profesora Higinsa lomā?
T. Lasmanis: Tur jau tā lieta, ka šis tipāžs ir krietni atšķirīgs no manas iekšējās būtības, pats jūtu, ka visu laiku mēģinu stūrīšus noapaļot un taisīt viņu harmoniskāku. Tas nav īsti pareizi.
Kā profesors vēl nejūtos, galva pilna ar domām par to, ka rīt pirmo dienu mums būs jau īstās dekorācijas (saruna notiek 11., pirmizrāde – 20. decembrī. – L.K.-Š.), nāks klāt kostīmu detaļas – visas apgrūtinošās lietas, ar kurām izrādes iestudēšanas pēdējā periodā ļoti ātri jāaprod, jāpadara par savām un jāprot tās izmantot, lai tās strādātu mums par labu. Tāda bailīga sajūta, tehniskas lietas jaucas pa galvu, un loma vēl nav īsti atradusies. Bet izrādei vajadzētu būt – re, meitenes jau biļetes pārdevušas (smejas).
Šovs rakstīja lugu, rūpējoties par angļu valodas tīrību un attīstību…
Jā, tas arī mazliet sarežģī. Mums valodas lietas aiz ausīm jāpievelk, jāizdomā izrunas īpatnības un nepareizā runa, kas būtu dabiskāka Latvijas apstākļiem.
Man jau liekas, arī mūsdienu Latvijā, ne tikai Šova laika Lielbritānijā, valoda diezgan daudz liecina par cilvēku…
Protams, bet šajā lugā ir sarežģīti savilkt tāda rakstura paralēles, lugā uzrakstītajam dramaturģiskajam stāstam visu laiku ir priekšroka. Ir diezgan šaura robeža, kurā varam strādāt ar jautājumiem par valodas tīrību, drīzāk var runāt par to, kā veidojas skolotāja un skolnieces attiecības.
Tas droši vien būs aktuāli, kamēr vien būs skolotāji un skolnieces…
…cītīgas un talantīgas skolnieces. Un ar tendenci iemīlēties skolotājā. (Smejas.)
Higinss strādā kā apsēsts, cenšas noslīpēt savu atrasto dārgakmeni, nepamanīdams, ka viņā iemīlas, un arī to, ka pats iemīlas. Par aktieriem jau saka tāpat – ka uz skatuves ir mazliet jāiemīlas?
Tā tam ideālā variantā vajadzētu būt, jo mīlestība ļauj daudz uzmanīgāk sajust otru cilvēku, un partnerība uz skatuves ir ļoti svarīga. Bet bieži tas neizdodas. Ja tu šo vajadzību saproti, tad arī spēj to izmantot, bet, ja viens saprot un otrs nesaprot, var viss kas interesants sanākt.
Šajā mēnesī līdz gada beigām jums jātēlo “Pigmalionā” vien ir, un tad janvārī – uzreiz trīs izrādes repertuārā. Kā jums pašam labāk patīk?
Ir tāda robeža, kad izrāžu bloka blīvums tieši skaita ziņā ir veiksmīgs, un ir gadījumi, kad tas sāk iztukšot. Pie mūsu skatītāju skaita Valmieras teātrī trīs četras izrādes ir daudz, šoreiz to ir vairāk, un tas nozīmē – visu laiku jābūt līmenī, izrādei arvien jāattīstās. Tas arī ir ideālais variants, ka izrāde var attīstīties – nav vienkārši statiski uzbūvēta un tāda arī paliek.
Izrādei labāk ir, ja starp aktieriem valda mazliet tāda kā sacensība.
Protams, izrāde sākas tā, kā tai jāsākas, un beidzas tā, kā jābeidzas, bet, ja skaidra tēla domāšana, ja tā dzīvo savu dzīvi cauri izrādei, tad tu arī vari diezgan daudz atļauties, zinot, ka viss būs labi.
Kā jums šķiet, cik ilgi repertuārā var dzīvot viena izrāde?
Mums apmeklējums ir objektīvi ierobežots iedzīvotāju skaita dēļ, un teātra nācēju publika droši vien daudz nemainās. Protams, ir tādi, kas grib nākt uz pirmizrādi, citi gaida, kad izrāde iespēlēsies, apviļāsies un būs pilnvērtīgāka.
Ir gadījumi, kad pirmizrādē mēs zinām, ka izrāde vēl nav piedzimusi. Tas ļoti raksturīgi Ķimeles izrādēm – Māra līdz pēdējam maina, maina, maina, nav īsti laika gaidīt, līdz tas zieds atvērsies. Kroderam arī tā kādreiz bijis, ka pirmās izrādes pastīvas, tikai piektajā sestajā pēkšņi atplaukst. Protams, iestudējums ir gatavs jau pirmizrādē, bet tas iekšējais strāvojums starp izrādes veidotājiem, kodu valoda, ko jūti uz skatuves, domāšanas process iedod pilnīguma sajūtu. Ja aktieri uz skatuves tikai izpilda mizanscēnas, izrāde ir paplika.
Sacījāt, ka Valmieras teātra publika ir skaitā ierobežota. Varbūt kādreiz, ienākot zālē, jau zināt, kas sēdēs vienā vai otrā krēslā?
Izvairos vērot skatītājus, ja vien netiek īpaši dots uzdevums, ka izrādē nepieciešams kontakts. Tas parasti notiek mazā formāta izrādēs un ir ļoti sarežģīti. Pat ja tie ir simt vai 80 cilvēki, tev ar visiem jutekļiem jāsaprot, ar kuru no viņiem varēsi sastrādāties, jāsaskata acis.
Lielajā zālē tas kategoriski nav iespējams, tur gaismas barjera neļauj neko daudz ieraudzīt, un arī nevajag mēģināt, jo katram, kas atnāk, ir sava enerģētika, tā darbojas un var kādā brīdī tā izsist no lomas… Nav jau tā, ka visi 400, kas atnākuši uz Lielo zāli, būtu ļoti ieinteresēti visā, ko viņi redz. Drīzāk tāds: “Nu, kas ir, atkal nav?”
Vai nu tā bieži notiek, man šķiet, valmierieši mīl savu teātri…
Cerams. Cerams.
Vai ir bijis, ka uz skatuves aizmirstas teksts?
(Smejas.) Ir bijis tā, ka uznāk uz skatuves un sāk spēlēt citu skatu. Nopietni. Un tad tās šausmas un neizpratne partnera acīs – es uznāku uz skatuves, runāju savu tekstu, un, dabiski, ja esmu tas, kas virza sarunu, viņam gribot negribot arī jāatbild ar nepareizā skata tekstiem. Tā notika Braslas izrādē “Eldorado” Apaļajā zālē – uzbridu uz skatuves un ar pilnīgu 150% pārliecību sāku spēlēt citu skatu. Visi bija šausmās, bet kaut kā mēs to situāciju noregulējām. Tā, protams, nav ikdiena.
“Eldorado” vispār bija humorpilna izrāde. Atceros gadījumu, kad kāda skatītāja īsi pirms tās pašām beigām sāka pilnīgi histēriski smieties. Iznācām klanīties – publika izsauca trīs reizes – viņa visu laiku smējās, pēc izrādes, aizskatuvē aiz dekorācijas pārģērbjoties, klausos: skatītāji iet prom, bet viņa joprojām smejas, smejas, vēl pa durvīm ejot ārā. Laikam biju trāpījis uz pareizajiem punktiem. Cerēsim, ka arī šoreiz tā notiks. (Pasmaida.)
Kopš pagājušā gada Valmieras Drāmas teātrim ir mākslinieciskā vadītāja Indra Roga. Tīri profesionāli, kā jums šķiet labāk: ar māksliniecisko vadītāju vai bez?
Kā lai saka… Uzskatu, ka ir divi varianti. Ja mākslinieciskais vadītājs vienlaikus ir arī galvenais režisors, viņš nosaka, kādā virzienā strādāsim, kā attīstīsimies.
Mūsu gadījumā tas vairāk ir mākslinieciskais cīnītājs, jo, pat ja tev ir vīzija, kādā virzienā teātrim jāattīstās, kā piesaistīt cilvēkus, lai viņi nāktu uz cita rakstura izrādēm, kas būtu ļoti vēlams, tad tomēr režisoru “tirgus”, sauksim to tā, ir tikai tik liels, cik ir.
Notiek cīniņš, kurš veiksmīgāk piesaistīs cilvēkus, kas veidos izrādes.
Tas nav viegli. Visvieglāk droši vien, ja ir ideju pilns galvenais režisors ar spēcīgu komandu, un tu nevari viņu iztukšot, pat ja neesi spējīgs nospēlēt visu, ko viņš izdomājis.
Nu, tāds piemērs mums laikam Latvijā ir tikai viens, un arī pasaulē ne visi teātri tā darbojas…
Jā, nu cik tad tādu var būt.
Pēc “Pigmaliona” būs Ziemassvētki. Vai jums ir Ziemassvētku gaidīšanas rituāls?
(Smejas.) Man ir divas mazmeitas, tie arī ir mani Ziemassvētki. Viņās valda pilnīga ticība Ziemassvētku brīnumam, un es cenšos šo ticību uzturēt. Ar bērniem, viņus mānot gan mājās, gan bērnudārzā, tas izdevās diezgan ilgi…
Tad ticību brīnumam vajag?
Jā, protams, neviena lieta jau bez ticības nenotiek. Ar izrādi tas pats – režisoram aktieri jādabū savā ticībā, tajā, ko viņš dara. Tad jau viss notiek.
Aktieris Tālivaldis Lasmanis
* Uz Valmieras Drāmas teātra skatuves – no 1983. gada; absolvējis Latvijas Valsts Konservatorijas Teātra fakultāti.
* Septiņas reizes saņēmis Valmieras Drāmas teātra balvu kā labākais aktieris un labākais aktieris otrā plāna lomā, ir “Spēlmaņu nakts” un Harija Liepiņa balvas laureāts.
* Triju Zvaigžņu ordeņa IV šķiras virsnieks (2012), saņēmis Valmieras pilsētas pašvaldības apbalvojumu “Gada valmierietis 2010”.
Izrāde “Pigmalions” Valmieras Drāmas teātrī
* Režisors: Varis Brasla, lomās: Astra Baumane, Dace Everss, Elīna Hanzena, Januss Johansons, Vizma Kalme, Ingus Kniploks, Mārtiņš Liepa, Tālivaldis Lasmanis, Arnolds Osis, Ieva Puķe, Uldis Sniķers.
* Pirmizrāde: 20. decembrī, tuvākās izrādes: 21., 22., 26., 28., 29. decembrī, 20., 23., 25., 26. janvārī.
