Juris Lorencs: Jāmeklē atbilde uz jautājumu – kāpēc rodas terorisms? 7
Katrs, kurš pēdējos gados būs braucis Minskas metro, zina, ka iekļūt tajā ar čemodānu pie rokas var tikai pēc rūpīgas bagāžas kontroles. Katrā pazemes vilciena stacijā dežurē miliči, ir uzstādīti īpaši bagāžas skeneri, kādus lieto arī lidostās. Šos visai drakoniskos drošības pasākumus mūsu kaimiņvalsts galvaspilsētā ieviesa pēc 2011. gada 11. aprīlī notikušā terora akta. Toreiz bumba bija ievietota Minskas metro stacijā un iedarbināta pašā dzīvākajā stundā. Bojā gāja 15, bet tika ievainoti 203 cilvēki.
Dienā, kad teroristi uzbruka Ataturka lidostai Stambulā (28. jūnijs, 42 miruši, 230 ievainotie), es vairākkārt tiku braucis ar Minskas metro. Līdz šim uz miličiem un viņu skeneriem biju raudzījies kā uz lieku apgrūtinājumu (īpaši tad, ja viņi sāka interesēties arī par mazās mugursomiņas saturu), toties tagad domās sev uzdevu jautājumu – vai tas ir pietiekami? Jo terorists taču var uzspridzināties jebkurā vietā, kur metro drūzmējas cilvēki! Piemēram, pazemes pārejās.
Visvienkāršākā recepte, kas nāk prātā, – vēl vairāk miliču, vēl vairāk skeneru. Un es jau iztēlojos nākotnes lidostas vai iepirkšanās centrus, kur katrs cilvēks pilnīgā vientulībā pa īpašu garu koridoru tuvojas pasažieru terminālim vai lielveikalam, aiz rokas velkot savu personisko bagāžu. Kādā drošā, izolētā vietā viņu aptur robots, noskenē bagāžu un tikai tad ļauj doties tālāk.
Jautājums – cik tālu var iet šāda kontrole? Pirmkārt, tā rada neērtības. Labi, ar tām var samierināties. Otrkārt, par kontroli un drošību ir jāmaksā. Bet šīs izmaksas nevar augt bezgalīgi. Jo valstu budžeti nav bezizmēra, turklāt aizvien lielāka kontrole provocē cilvēkus retāk apmeklēt lielveikalus, retāk ceļot, tātad arī mazāk tērēt naudu un mazāk maksāt nodokļus.
Nākamajā dienā pēc Stambulas sprādziena tā atbalss sasniedza Maskavu. 29. jūnijā Krievijas parlamenta augšpalāta lielā vienprātībā pieņēma likumprojektu, saskaņā ar kuru sakaru operatoriem pusgadu būs jāglabā visa pārraidītā informācija – īsziņas, ierakstītas sarunas, interneta dati. Savukārt ziņas, piemēram, par pašu notikušo telefona sarunas faktu vajadzēs saglabāt veselus trīs gadus. Uzņēmēji jau paziņojuši, ka šo izmaiņu dēļ sakaru tarifi varētu pieaugt pat trīs reizes. Es nebrīnītos, ka teroristi savai saziņai drīz sāks izmantot pasta baložus, bet Krievijas Federālais drošības dienests jau ir iefiltrējis savus aģentus starp Maskavas baložu audzētājiem.
Acīmredzot atbilde uz terora draudiem meklējama gan drošības pasākumu paaugstināšanā (tā būtu cīņa ar pašiem teroristiem), gan politikā. Tieši politikai būtu jāmeklē atbilde uz jautājumu – kāpēc rodas terorisms? Jāmeklē risinājumi tā sakņu iznīdēšanai. Bet tas ir grūts, brīžiem šķietami nepaveicams uzdevums. Piemēri tam nav jāmeklē tālās eksotiskās zemēs starp bārdainiem islāmistiem vai kurdu separātistiem. Paraudzīsimies tepat uz Lielbritāniju, kurai patlaban piesaistīta visas pasaules uzmanība. Kas tad ir tie īri, kuri ar bruņotām metodēm vēl nesen cīnījās par Ziemeļīrijas apvienošanos ar pārējo Īriju? Vieniem tie ir teroristi, bet citiem – varoņi, kas cīnās pret britu okupāciju un par savas tautas brīvību. Jūs teiksiet – šāds piemērs nav korekts, it īpaši jau civilizētajā Eiropā! Labi, tad paraudzīsimies pavisam nesenā Latvijas pagātnē. Kā jūs domājat, ko runāja latvieši savās virtuvēs, piemēram, 1947. gadā, uzzinot, ka mežabrāļi nolaiduši no sliedēm sarkanarmijas vilcienu?
