Stambulas konvencija: glābiņš vai Trojas zirgs? 47
Vai ar vardarbību var atrisināt ģimenes problēmas? Protams, ka ne! Tad kāpēc Stambulas konvencija, kuras virzītāji apgalvo, ka tās mērķis ir “pasargāt sievietes no vardarbības, tostarp dzimumu lomu stereotipos sakņotas”, ir izraisījusi tik asas diskusijas un sašķēlusi sabiedrību vai vismaz to sabiedrības daļu, kas šo dokumentu ir lasījusi?
2011. gada 11. maijā Stambulā parakstīšanai tika atvērta Eiropas Padomes Konvencija Nr. 210 par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu, saukta arī par Stambulas konvenciju. Tā stājās spēkā 2014. gada 1. augustā, kad to bija ratificējušas 10 valstis. Pievienošanās konvencijai notiek divos posmos – vispirms tā ir jāparaksta, tad jāratificē. Latvijas vārdā konvenciju 2016. gada 18. maijā parakstīja labklājības ministrs Jānis Reirs. Šogad septembrī Saeima lems par tās ratifikāciju vai noraidīšanu. Patlaban Stambulas konvenciju ir parakstījušas četrdesmit sešas valstis, ratificējušas – divdesmit deviņas.
Latvijas Ārlietu ministrija ir izplatījusi pamudinājumu izskatīt jautājumu iespējami ātri, atgādinot, ka “Stambulas konvencija vēršas pret vardarbību ģimenē, kas ir aktuāla un izplatīta problēma arī Eiropā. Tā vēršas pret visa veida vardarbību pret sievietēm, vienlaikus arī pret citiem ģimenes locekļiem, tāpat tā paredz novērst visu veidu diskrimināciju.”
Savukārt Tieslietu ministrijas attieksme ir negatīva. Tās mājas lapā atrodama konvencijas juridiskā analīze, kur teikts, ka šis “ir pirmais starptautiskais līgums, kurā ietverta ‘gender’ definīcija sociālās teorijas izpratnē”, līdz ar to “konvencija uzliek valstīm par pienākumu atteikties no diskriminācijas ne tikai uz dzimuma pamata, bet arī uz ‘gender’ jeb sociālā dzimuma (dzimtes) pamata. Lai šo nediskriminācijas principu ievērotu, Latvijai agri vai vēlu nāktos interpretēt Satversmes 110. pantu, kā arī Civillikuma 35. panta otro daļu ‘gender’ sociālās teorijas gaismā. Tas nozīmē viendzimuma laulību atļaušanu, pat nemainot Satversmes 110. panta 1. teikuma redakciju.”
Vairāk nekā desmit tūkstoši Latvijas pilsoņu ir parakstījuši aicinājumu Saeimai neratificēt Stambulas konvenciju, lai Latvija “izvairītos no nelabvēlīgām pārmaiņām sabiedrības apziņā, saglabājot Satversmē paredzētās vērtības, un pasargātu sabiedrību no Stambulas konvencijā paredzēto sociāli konstruēto dzimumu formu uzspiešanas”.
Vai velns ir tik melns?
“Izsargāt sievietes no jebkādas vardarbības un novērst vardarbību pret sievietēm un vardarbību ģimenē, sodīt par to un to izskaust.” Tā ir teikts konvencijas 1. panta 1. a punktā. Vai tiešām kādam būtu jelkas pret to iebilstams? Jo diemžēl vardarbība ģimenē notiek, turklāt cietušās personas nereti par to neziņo ne policijai, ne citām institūcijām.
Foto – Zane Bitere
Stāsta Iluta Lāce, centra “Marta” vadītāja: “2014. gadā Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūra veica visaptverošu pētījumu, kas liecina, ka Latvijā katra trešā sieviete ir cietusi no vardarbības, kas ir viens no augstākajiem rādītājiem Eiropā. Savukārt 2016. gada pētījums rāda, ka Latvijā, Rumānijā un Bulgārijā ir visaugstākā tolerance pret vardarbību. Pēc aptaujas datiem, 32% Latvijas iedzīvotāju domā, ka vardarbība ir ģimenes iekšēja lieta. Bet Latvijā ģimenes strīdos katru gadu tiek noslepkavotas 5 līdz 10 sievietes, tādēļ jādara viss, lai to nepieļautu, jo katras sievietes dzīvība ir vērtība.”
Konvencijā lietotais diskutablais termins ‘gender’ Ilutai Lācei bažas neraisa: “Konvencijā šis termins tiek skaidri definēts – tas attiecas uz sabiedrības izpratni par to, kas ir sievišķīgs un kas ir vīrišķīgs. Latviski mēs sakām “sociālais dzimums” vai “dzimte”, ar to saprotot lomas, kuras zēni un meitenes apgūst socializācijas procesā, jo tādēļ, ka viņi ir piedzimuši atšķirīgos ķermeņos, nereti pret viņiem ir atšķirīga attieksme un gaidas.”
Jautāta, vai pievienošanās konvencijai praktiski varētu izskaust vai vismaz mazināt vardarbību, Iluta Lāce ir pārliecināta: “Pilnīgi noteikti! Jau tagad ir ieviesti uzlabojumi, taču līdz galam likumi vēl nav sakārtoti. Turklāt ir svarīgi, lai būtu ne tikai sakārtoti likumi, bet arī to piemērošana. Ir jāmainās sabiedrības apziņai, jo ir iesakņojušies stereotipi, piemēram, ka tikai mamma ir atbildīga par bērna audzināšanu, neko neprasot no vīrieša. Bāriņtiesas neizprot vardarbības fenomenu, tāpēc bieži vien nostājas varmākas, nevis cietušās pusē, līdz ar to upuris cieš gan no varmākas, gan no sabiedrības. Konvencija rada mehānismu, ka visas institūcijas sastājas ķēdītē ap cietušo – kaimiņi, policija, sociālie darbinieki.”
Neliels precizējums. Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras 2014. gada pētījums, uz ko atsaucas Iluta Lāce, balstās uz aptaujas, kuras gaitā tika nointervēti 42 tūkstoši sieviešu no 28 valstīm. Respondentēm bija jāatbild uz jautājumu, vai kopš 15 gadu vecuma viņas ir piedzīvojušas jebkādu fizisku, seksuālu, emocionālu vai ekonomisku vardarbību. Aptaujas rezultāti liecina, ka visvairāk no vardarbības ir cietušas sievietes Ziemeļvalstīs: Dānijā – 52%; Somijā – 47%; Zviedrijā – 46%. Aiz Ziemeļvalstīm seko Rietumeiropas valstis: Nīderlandē – 45%; Francijā – 44%, Apvienotajā Karalistē – 44%. Baltijas valstīs aptaujas augstākais rādītājs ir Latvijā – 39%, Eiropā zemākais ir Polijā – 19%.
Tagad vajadzētu noskaidrot, vai konvencijā tiek piedāvāti vardarbības novēršanas mehānismi, kādu nav Krimināllikumā.
Komentē tiesību zinātņu doktore Baiba Rudevska: “Mūsu Krimināllikumā ir pilnīgi visas normas, par kādām tiek runāts konvencijā. Ir ieviestas arī normas par vajāšanu un pat norma, kas paredz sodu par sieviešu dzimumorgānu kropļošanu, ko praktizē dažās Āfrikas valstīs. Taču, lai izprastu konvencijas būtību, nevar aprobežoties tikai ar tās krimināltiesisko aspektu. Jo tas, ko lielākā daļa Latvijas sabiedrības saprot ar vārdu “sieviete”, atšķiras no tā, kā to saprot konvencijas autori. Konvencijas slēptais mērķis ir ieviest Eiropas valstu tiesību sistēmās ‘gender’ jeb sociālās dzimtes jēdzienu.”
Mātes vietā “vecāks nr. 1”
Un te nu ir nepieciešama neliela atkāpe. Līdz pagājušā gadsimta 70. gadiem angļu vārds ‘gender’ bija termins, kas ļāva atšķirt vārdu gramatisko dzimti. To pārņēma radikālās feministes, uzsverot, ka indivīda “dzimti” (‘gender’) nosaka nevis bioloģiskais dzimums, bet izvēle. Saskaņā ar ‘gender’ ideju ir nevis divi dzimumi, bet sešas un vairāk dzimtes – atkarā no indivīda seksuālajām iegribām. Radikālās feministes uzskata, ka dzimtes jeb ‘gender’ izvēlei ir jākļūst par vienu no konstitucionāli garantētām brīvībām. Saprotot, ka šādas pārmaiņas nevar īstenot, nemainot leksikonu, nevalstisko organizāciju feministes Pasaules konferencē par sieviešu stāvokli, kas notika 1995. gadā Pekinā, pirmo reizi oficiālos dokumentos ieviesa vārdu ‘gender’ (dzimte) agrāk lietotā vārda ‘sex’ (dzimums) vietā.
Ko reāli tas nozīmē un vai šā termina ieviešana varētu mūs kaut kādā veidā apdraudēt?
Turpina Baiba Rudevska: “Konvencijas 12. panta 3. daļā tiek runāts par “neaizsargātām personām” vai “viegli ievainojamām personām”. Bet konvencijas Skaidrojošais ziņojums sniedz atbildi, kas konkrēti ar to domāts: grūtnieces un sievietes, kam ir mazi bērni, kā arī geji, lesbietes, biseksuālas personas un transpersonas.
Tātad sieviete, kas nav grūtniece un kam nav mazu bērnu, netiek uzskatīta par neaizsargātu vai viegli ievainojamu personu, taču gejs, lesbiete, biseksuālis vai transseksuālis par tādām tiek uzskatīti.
Piemēram, ja man uz ielas uzbruktu vīrietis, kam es pretojoties nodarītu kādu kaitējumu, un par to tiktu ierosināta krimināllieta, bet tiesā viņa advokāts paziņotu, ka klients ir biseksuāls, līdz ar to “neaizsargāta un viegli ievainojama persona”, iznākumā es – parasta sieviete – varētu tikt padarīta par vainīgo. Jo seksuālo orientāciju (atšķirībā no rases, pilsonības un dzimuma) juridiski pierādīt nevar.
Ne mazāk bīstams ir arī konvencijā noteiktais mērķis “lauzt dženderu sociālo lomu stereotipus”. Konkrēts piemērs: Vācijas Konstitucionālā tiesa ir pieņēmusi lēmumu ieviest trešā dzimuma (‘intersex’) reģistrāciju. Parīzes pašvaldība šā gada 22. martā nolēma, ka turpmāk pilsētas civilstāvokļa aktos vairs netiks rakstīti vārdi “māte” un “tēvs”, bet gan tikai un vienīgi “vecāks nr. 1” un “vecāks nr. 2”, lai nediskriminētu viendzimuma pārus, kas Francijā drīkst laulāties un adoptēt bērnus. Savukārt “Radio Canada” ir saņēmis aizliegto uzrunu sarakstu, kur iekļauti arī vārdi “māte”, “tēvs”, “kundze”, “kungs”, “jaunkundze”, kas turpmāk aizstājami ar džendera ziņā neitrālām uzrunām.
Un tas vēl nav viss. Stambulas konvencija ir pirmais starptautiskais līgums, kur kā “vardarbības novēršanas profilakse” tiek paredzēta izglītības satura maiņa.
Tās 14. pants paver dženderisma idejām ceļu uz “visu izglītības līmeņu mācību programmām”, tātad pat uz bērnudārziem.
Līdz šim izglītība ir bijusi vecāku un katras konkrētas valsts ziņā, kā to atzīst arī virkne starptautisku līgumu. Tagad šī konvencija uzliek visām to ratificējušām valstīm par pienākumu dženderisma iekļaušanu mācību programmās, turklāt gan valsts, gan privātajās skolās.”
Maskēts un noklusēts
Bet ko par Stambulas konvenciju un tajā lietoto jaunvārdu domā zinātniece, kas pati sevi pozicionē kā feministe?
Foto – Agnese Gulbe/LETA
“Kultūras feminisms, strāva, ko arī es pārstāvu, atzīst dzimumu diferenci, redz sievieti kā citādo, bet līdzvērtīgo. Jo citādība pastāv, to nevar noliegt,” uzsver filoloģijas doktore Ausma Cimdiņa, LU profesore, LZA īstenā locekle. “Taču tagad priekšplānā ir izvirzījies radikālais feminisms – agresīvs un populistisks virziens. Stambulas konvencija ir radikālā feminisma produkts, kam pamatā likta ‘gender’ ideoloģija. Jau tas, ka šo jēdzienu grūti tulkot un adaptēt ārpus anglofonās lingvistikas, liecina par strupceļu. Rodas jautājums: kāpēc konvencijas virzītāji nevēlas savu “sociālā dzimuma” izpratni paskaidrot sabiedrībai saprotamā veidā? Kāpēc tas tiek maskēts un noklusēts? Dzimums nav tas pats, kas seksuālā orientācija. Arī personas identitāti apliecinošos dokumentos tiek norādīts dzimums, nevis orientācija, jo seksuālo orientāciju nav iespējams pierādīt.
Eiropas dzimumu līdztiesības politikas pamatā līdz šim ir bijis dzimumu neitralitātes princips, proti, likuma priekšā abi dzimumi ir vienlīdzīgi, bet Stambulas konvencija ir sagatavota kā likums sievietei.
Un te nu man ir sajūta, ka sievietes vārds tiek nelietīgi valkāts.
Tiek prioritēts viens dzimums, bet otrs – stigmatizēts. Itin kā vīrietis būtu vardarbības cēlonis un ģimene – vardarbības perēklis. Un tas notiek laikā, kad maskulinitāte jau tā ir ievainota, jo ko tad ir darījuši kari un totalitārie režīmi – iznīcinājuši drosmīgākos, krietnākos un pašaizliedzīgākos vīriešus.
Paskatieties, kāds Latvijā ir vīriešu vidējais mūža ilgums! Un kāds ir vīriešu īpatsvars Latvijas pašnāvnieku statistikā! Pavisam īsi: Stambulas konvencija ir nekvalitatīvi sagatavots, nekorekti nosaukts un slikti pārtulkots dokuments, kurā tiek lietots tāds jēdziens kā ‘gender’ jeb dženders, kas latviešu valodā ir svešķermenis un drīzāk varētu būt gada nevārda cienīgs.”
Sekojot zinātnieces pamudinājumam, ieskatīsimies statistikas datos. 2016. gada sākumā Latvijas iedzīvotāju vidējais vecums bija 42,2 gadi: 44,9 gadi sievietēm un 39,9 gadi vīriešiem, bet paredzamais mūža ilgums ir 69,8 gadi vīriešiem un 79,4 gadi sievietēm. Tā kā vīriešu mūžs ir īsāks, sieviešu atraitņu ir gandrīz sešas reizes vairāk nekā vīriešu atraitņu. Vīrieši daudz biežāk mirst no ārējām traumām – nelaimes gadījumiem, pašnāvībām, vardarbības. Sievietēm gandrīz pusē gadījumu traumas no vardarbības ir iegūtas ģimenē.
Foto – Shutterstock
Viltīga ideoloģija
Arī ASV vīriešiem vidējais mūža ilgums ir par 5 gadiem mazāks nekā sievietēm. Vīrieši daudz biežāk sirgst ar depresiju un atkarībām, turklāt 77% pašnāvību izdara vīrieši, pārsvarā baltie. ASV dati liecina, ka laikā no 1997. līdz 2014. gadam vidējā statistiskā vīrieša četrdesmitgadnieka testosterona līmenis ir krities par 43 procentiem. Tas signalizē par strauju sabiedrības demaskulinizāciju. Kāds tam varētu būt iemesls ? Un ko darīt?
Komentē psiholoģijas doktors Džordans Pītersons, klīniskais psihologs, Toronto universitātes profesors, grāmatas “Divpadsmit dzīves likumi: pretinde haosam” autors: “Tās ir pārdomātas un mērķtiecīgi virzītas politikas sekas, kam pamatā ideja, ka vīrišķība ir nosodāma un izskaužama. Vīrišķība kļūmīgi tiek interpretēta kā hipotētiska virzība uz tirānisku patriarhātu, bet cilvēces vēsture – kā vīriešu kundzība pār sievietēm, kas gadsimtiem tikušas apspiestas un pazemotas. Tas ir patoloģisks skats uz vēsturi, ko postulē kreisie liberāļi un radikālās feministes. Cilvēces vēsture ir liecība vīriešu un sieviešu sadarbībai, jo tikai tā cilvēce ir spējusi izdzīvot un pastāvēt.
Patlaban notiek vēstures pārrakstīšana, ko veic humanitāro zinātņu universitātēs un arī valsts skolās.
Kā lai jūtas zēns vai pusaudzis, ja viņu pasludina par izvarotāju kultūras nesēju, ja vīrišķības izpausmes tiek vērtētas kā tirānijas impulss, bet vēsturiskais mantojums, kam esam piederīgi, – kā represīvs patriarhāts?
Tā ir ļoti viltīga totalitāra ideoloģija.
Un bērni šai ideoloģijai tiek pakļauti jau no skolas sola, kam viņi lielākoties nav gatavi. Ko darīt vecākiem? Atbalstīt un veicināt dēlos pašizpratni, patstāvību un drosmi, kompetenci un pārliecību. Bet, ja klasē tiek runāts par “dažādību”, “līdztiesību” un “iekļaušanās procesu”, ņemt bērnus ārā no skolas, jo viņus tur nevis izglīto, bet gan indoktrinē. Un tas nav piedodams.”
Protams, Džordans Pītersons runā par ASV un Kanādu, kur dženderisms jau ieviests skolu un augstskolu programmās.
“Sociāls artefakts”
Kas īsti ir dženderisms un ar ko vai par ko tas cīnās? Atbildi sniedz vācu socioloģe un rakstniece Gabriela Kubi, grāmatas “Globālā seksuālā revolūcija: brīvības iznīcināšana brīvības vārdā” autore: “Tā sauktā ‘gender’ pieeja neatzīst nekādas būtiskas vai iedzimtas atšķirības starp vīriešiem un sievietēm, ignorē neiroloģisko, medicīnisko, psiholoģisko un socioloģisko pētījumu rezultātus, kas liecina par vīrieša un sievietes identitāšu atšķirību ar katram no dzimumiem raksturīgo smadzeņu struktūru, hormonu līdzsvaru, psihes uzbūvi un sociālo uzvedību. Dzimumu diferenciācija tiek kvalificēta kā sociāls artefakts, kas paredzēts sieviešu apspiešanai. Sievietēm ir jākļūst par vīriešiem! Vīriešiem ir jākļūst par sievietēm! Vai arī par kaut ko starp tiem abiem.
Dženderisma ideoloģija sakņojas marksismā. Markss un Engelss radīja bezšķiru sabiedrības utopiju, kas tiecas uz visu cilvēku vienlīdzību. Tagad dženderisti cenšas izveidot “jaunu cilvēku”, transformējot nu jau daudz dziļākus apziņas slāņus. Lai novērstu iespējamo konfliktu starp vīrieti un sievieti, ģimene ir jāiznīcina. Visietekmīgākā pagājušā gadsimta feministe Simona de Bovuāra aicināja sievietes atbrīvoties no “mātišķīguma verdzības”.
Savukārt dženderisma galvenā ideoloģe Judīte Batlere, Kalifornijas universitātes un Eiropas Universitātes starpdisciplināro pētījumu profesore, Starptautiskās geju un lesbiešu cilvēktiesību komisijas valdes locekle, pasludina bioloģisko dzimumu par fantāziju, kurai mēs ticam tikai tādēļ, ka mums to iestāsta un uzspiež “heteroseksuālās hegemonijas režīms”.
Ja tiek iznīcināta vīriešu un sieviešu bioloģiskā dzimumu identitāte, nekas vairs nevar traucēt sociālo lomu un institūciju dekonstrukciju. Tā kā neviens sociālais sektors nav brīvs no bipolārās seksualitātes ietekmes, visas sociālās dzīves sfēras kļūst par šīs dekonstrukcijas mērķi: laulība, ģimene, tēva un mātes loma, audzināšana, valoda, darbs, kultūra, reliģija.”
Vai vardarbībai ir dzimums?
Kā tad īsti ir: vai dzimums ir bioloģisks vai sociālas izvēles jautājums? Vai vīrietis pēc definīcijas ir vardarbības avots, bet sieviete – upuris? Vai vīrietis un sieviete ir radīti, lai sacenstos vai lai sadarbotos?
Foto – Dainis Bušmanis
Skaidro medicīnas doktors Valdis Pīrāgs, LU profesors, LZA īstenais loceklis: “Mūsu gēni nosaka to, ka esam divdzimumu būtnes. Dzimumu definē pēc sekundārām dzimumpazīmēm. Medicīnā – es runāšu kā medicīnas profesors endokrinologs – dzimumpazīmes nosaka hormoni: vīriešiem tas ir testosterons, sievietes ir sarežģītākas būtnes, sievietēm ir estrogēni, nevis viens, bet vairāki, un progesterons. Bioloģiskais dzimums ietekmē uzvedību un reakcijas, piemēram, sievietēm ir raksturīgas cikliskas garastāvokļa maiņas. Turklāt mums katram ir savs ģenētiskais fonds, ko ietekmē ne tikai dezoksiribonukleīnskābju secība, kas ir iedzimta no tēva un mātes, bet arī vides faktori un informācija, ko uzņemam ne vien ar ausīm un acīm, bet, piemēram, arī ar ēdienu.”
Atbildot uz jautājumu, vai vardarbībai ir dzimums, profesors ir lakonisks: “Nē!
Tieksmi uz vardarbību nenosaka dzimums.
Ir vardarbīgas sievietes un ir vardarbīgi vīrieši, iespējamas nokrāsas, kas vairāk raksturīgas vienam vai otram dzimumam.
Dzimumu dziļākā jēga ir radīt un uzaudzināt pēcnācējus. Protams, var būt gadījumi, kad indivīds apzināti to nevēlas, vai arī gadījumi, kad tas nav iespējams ģenētiski, piemēram, ja ir Tērnera sindroms. Es kā endokrinologs strādāju ar pacientiem, kam ir ļoti retas slimības vai, teiksim, dzimumdiferenciācijas īpatnības, kad ir zaudēta klasiskā piederība vienam vai otram dzimumam. Ir sindromi, kuru ietekmē indivīds izskatās kā sieviete, lai gan ģenētiski ir vīrietis. Ir kāds defekts vai īpatnība, kas neļauj izpausties vīrieša dzimumam. Parasti šīs sievietes vai vīrieši, pat īsti nezinu, kā viņus nosaukt, ārēji ir ļoti pievilcīgi, kļūst par aktrisēm vai modelēm, piemēram, Kima Novaka. Taču tie ir ļoti reti gadījumi, kad indivīds dažādu regulācijas mehānismu maiņas rezultātā neatbilst savam bioloģiskajam dzimumam.
Transseksuālisms ir kaut kas pavisam cits, jo tad cilvēks pats apzināti grib pārmainīt savu izskatu un hormonus, lai pieņemtu citu identitāti. Mūsu smadzenēs ir seksuālās uzvedības jeb, kā tagad saka, orientācijas centri, no kuriem viens parasti ir aktīvs, bet otrs – nomākts. Cilvēkus, kam ir abu centru aktivitāte, sauc par biseksuāliem. Šis fenomens sastopams arī dzīvniekiem, tikai dzīvnieki nekad nekļūst transseksuāli.”
Jautāts, vai Latvijas vēsture liecina par vardarbību pret sievietēm, Valdis Pīrāgs atsaucas uz latvisko dzīvesziņu, kas sludina nevis vardarbību, bet harmoniju un sinkrētisku vienotību ar dabu un Visumu: “Mūsu vēsturē nekur nav redzams, ka būtu institucionāli kultivēts vīrieša pārākums. Protams, ir dzimumu lomas, taču tās neliecina par dominēšanu vai pakļaušanu. Piemēram, 18. gadsimta Kurzemes hercogistes muižu zemnieku likumos, rakstītos latviski, nekur nav noteikts vīrieša pārākums pār sievieti. Jautājums par mantošanas tiesībām gan var būt apspriežams. Ja vecākiem bija saimniecība, to parasti mantoja vecākais dēls. Bet, ja dēla nebija, to mantoja meita, un, kad viņa apprecējās, vīrieti, kas ienāca saimnieku mājās, nedaudz nicīgi sauca par iegātni. Tātad ir redzams, ka ir bijusi dzimumu līdztiesība, kā arī gadījumi, kad sieviete bija pārāka.”
Pēdējā atziņa šķiet īpaši svarīga, jo Stambulas konvencijas preambulā ir rakstīts: “Vardarbība pret sievietēm liecina par vēsturiski izveidojušos sieviešu un vīriešu varas nevienlīdzīgu sadalījumu, kura dēļ vīrieši dominē pār sievietēm un diskriminē sievietes un ir apgrūtināta sieviešu pilnīga attīstība.”
“Zelta standarts”
Labklājības ministrijas mājas lapā ir lasāms: “Stambulas konvenciju var nosaukt par zelta standartu cīņā pret vardarbību pret sievieti un vardarbību ģimenē, jo tā iezīmēja skaidru pagriezienu no cīņas ar vardarbības sekām uz preventīvu rīcību, lai vardarbība neatkārtotos.”
Preventīvā rīcība ir jau minētā izglītības satura maiņa, kuras ieviešanu, uzraudzību un kontroli veiks GREVIO, proti, ekspertu grupa cīņai ar vardarbību pret sievietēm un vardarbību ģimenē. Šī grupa jau ir nodibināta, apsekojusi pirmās četras valstis – Dāniju, Monako, Austriju un Albāniju – un sagatavojusi bāzes ziņojumus. Baiba Rudevska ar tiem ir iepazinusies: “Pirmā pretruna – visas desmit GREVIO sastāvā iekļautās personas ir sievietes, lai gan konvencija nosaka, ka grupas veidošanā jāņem vērā dzimumu līdzsvars. Ne mazāk interesants fakts – bāzes ziņojumā izteikta neapmierinātība ar to, ka, piemēram, Dānija cīņā pret vardarbību esot dzimuma ziņā neitrāla, jo likums vienādā mērā tiek attiecināts gan uz vīriešiem, gan sievietēm. Savukārt bāzes ziņojums par Austriju apstiprina to, ka GREVIO vērtē arī bērnudārzu programmas un uz dženderu ideoloģijas balstītas izglītības saturu tajās.”
Teroristu metode
Par konvencijas sekām mūs laikus ir brīdinājuši Latvijas kristīgo konfesiju vadītāji. Tomēr netrūkst arī tādu kristiešu, kas konvenciju vērtē pozitīvi. Kā tas nākas? Vai iecietība pret grēcinieku ir tas pats, kas iecietība pret grēku? Kas ir homofobija un kas – patiesa mīlestība uz tuvāko?
Foto – Anda Krauze
Atbildes uz šiem jautājumiem palīdz rast mācītājs Ingmars Zemzaris: “Ja kristīgi cilvēki aicina ratificēt šo konvenciju, es brīnos: vai tad šie brāļi un māsas tiešām ir tik vientiesīgi, ka arī savus privātos līgumus paraksta, neizlasījuši, kas rakstīts sīkiem burtiņiem. Turklāt es neticu, ka konvencijas autoriem patiešām rūp vardarbībai pakļautas sievietes un viņu bērni. Kāpēc tad viņi būtu rīkojušies tik negudri un iekļāvuši konvencijas tekstā ar šām sievietēm nesaistītus diskutablus formulējumus un prasības, kas vairākās valstīs kļūst par šķērsli konvencijas ratifikācijai? Sievietes un bērnus viņi izmanto tikai par “dzīvo vairogu”.
Tas ir zemisks teroristu paņēmiens.
Līdzīgi arī Donbasa teroristi apšauda ukraiņu pozīcijas no dzīvojamiem rajoniem, slēpjoties aiz sieviešu un bērnu muguras.
Desmit Mozus baušļos ir trīs jēdzieni, kas noteic cilvēka seksualitātes jēgu: “tēvs”, “māte” un “laulība”. Šie jēdzieni gadu tūkstošiem veido mūsu civilizācijas morālisko satversmi, tāpēc uzbrukums šiem jēdzieniem ir tiešs uzbrukums mūsu civilizācijai, pie tam pārāk precīzi notēmēts, lai uzbrucējus varētu aizbildināt ar to, ka viņi nezina, ko dara.
Taču vēl briesmīgāka par pašu uzbrukumu ir Rietumu sabiedrības gļēvulība, nespēja saukt lietas īstajos vārdos un aizstāvēt sevi un savus bērnus. Un, ja kāds latvietis vēl šaubās, vai mums der džendera ideoloģija, tas lai pamēģina savam bērnam nodziedāt dziesmiņu par to, kā bārenīte piestājas pie ābeles kā pie sava vecāka nr. 1 un kā vecāks nr. 2 dara pastaliņas, bet nr. 3 šuj svārkus.
Aizbildināt džendera ideoloģiju ar Kristus iecietību un tuvākmīlestību nevar.
Cik bezgalīgi iecietīgs Kristus ir pret grēcinieku, tik skarbs un neiecietīgs viņš ir pret grēku.
Laulības pārkāpējas vainu viņš rakstīja smiltīs, bet nekad viņš nav atcēlis sesto bausli. Kristus ir ārsts, kas mīl slimnieku, bet neieredz slimību.
Starp citu, tas pats attiecas arī uz neiecietību. Par “homofobu” var saukt cilvēku, kas ienīst homoseksuālas personas, bet ne tādu, kas uzstājas pret viendzimuma “laulībām”. Tu vari vienlaikus kristīgi mīlēt homoseksuālus cilvēkus un tajā pašā laikā aiz reliģiskiem vai pilsoniskiem iemesliem neatzīt viendzimuma “laulības”.
Iecietīgais Kristus saka: kas apgrēcina vienu no šiem vismazākajiem, tam būtu labāk, ka tam dzirnu akmeni uzkārtu kaklā un to iemestu jūrā. Tas, protams, nav aicinājums kādu slīcināt, bet šie Kristus vārdi labi pasaka, cik šaušalīgs būs tā ļaunuma mērogs, ja saskaņā ar konvencijas 14. pantu pat bērnudārzos nevainīgu un aizsargāties nespējīgu bērnu apziņu sāks maitāt ar džendera idejām.
Kristīga tuvākmīlestība ir universāla. Kristus saka: “Dievs liek savai saulei uzlēkt pār ļauniem un labiem un lietum līt pār taisniem un netaisniem.”
Kristīga tuvākmīlestība mīl homoseksuālu cilvēku, atšķirot tomēr tīšu grēcinieku no tāda, kam no paša gribas neatkarīgu iemeslu dēļ ir defektīva dzimumtieksme. Bet tā viņu mīl nevis tāpēc, ka viņš ir homoseksuāls, bet gan tāpēc, ka viņš ir cilvēks.
Ja nu cilvēks, savu krustu nesot, ir pakritis šaurajā ceļā uz mūžīgo dzīvību, tad tu, kristietis būdams, viņu nenosodi – jo tu pats esi grēcinieks. Un vēl tu viņam pasniedz palīdzīgu roku – tā ir tuvākmīlestība. Taču, ja tu cilvēku (vai veselu civilizāciju), kas braši soļo pretī mūžīgajai nāvei, nebrīdini un turklāt vēl svētī šinī pazudības ceļā, tā ir nevis tuvākmīlestība, bet gan noziegums.”
Eiropā trīs reizes jau ir mēģināts izārdīt pasaules kārtību ar filozofu kabinetos dzimušām mācībām – Robespjēra Francijā, Ļeņina Krievijā un Hitlera Vācijā. Patlaban notiek vēl viens mēģinājums. Ļauties tam vai ne – tas katram ir jāizlemj pašam.
