Staļins uzsauca tostu par Hitleru – “cilvēku, kuru viņš vienmēr apbrīnojis” 15
Bilde, kurā Molotova-Ribentropa pakta slēdzēji saskandina glāzes pēc ģeopolitiskā “darījuma” ilgu laiku bija slepena, tāpat kā protokoli par ietekmes sfēru sadali starp abām totalitārajām lielvarām. Par šo tikšanos grāmatā “Mans tēvs Joahims fon Rībentrops” raksta bijušā nacistu ārlietu ministra dēls Rudolfs. Tas ir viņa mēģinājums attaisnot tēvu un zināmā mērā arī nacistus kopumā, kas neesot “atbildīgi par apstākļiem”. Vācu valodā grāmata iznāca 2008. gadā un īpaši lielu uzmanību nepiesaistīja. Krievijā 2015. gadā tika izdots grāmatas tulkojums ar zīmīgu nosaukumu “Nekad pret Krieviju!”. Autoram jau bija 95 gadi, tomēr viņš pats ieradās uz grāmatas atvēršanu Maskavā un sniedza arī pāris intervijas.
Kā apgalvots grāmatā, līgums starp nacistisko Vāciju un PSRS bijusi tieši ārlietu ministra Ribentropa ideja, par kuru viņš pārliecinājis “fīreru”. Staļina gatavību vienoties ar nacistiem Ribentrops esot saklausījis kādā runā 1939. gada 10. martā, kurā PSRS līderis noslēpumaini izteicies: “Lielvaras var necerēt, ka PSRS to vietā vilks ārā no uguns kastaņus.” Vēl viens mājiens bijis 1939. gada maija lēmums atbrīvot no amata PSRS ārlietu komisāru Ļitvinovu, kurš pēc tautības bija ebrejs un vācu presē tika saukts īstajā uzvārdā – Finkelšteins. Viņa vietā tika iecelts Vjačeslavs Molotovs.
Hitlers personīgi telegrafējis Staļinam, apliecinot vēlmi nosūtīt uz Maskavu savu pārstāvi, lai sagatavotu un parakstītu neuzbrukšanas līgumu un īpašu slepeno protokolu. Drīz vien sekoja labvēlīga Staļina atbilde un vienošanās par datumu – 1939. gada 23. augustu. Bijusi arī ideja, ka uz Maskavu varētu doties kāda augstāka nacistu amatpersona, piemēram, Hemanis Gērings, tomēr Hitlers esot izšķīries par Ribentropu, kuram tika piešķirtas plašas pilnvaras.
“Staļins bija mums savā ziņā mistiska personība,” rakstīja Joahims fon Ribentrops. Viņš atceras, kā naktī Maskavas lidostā sagaidīts ar militāru parādi, pie lidlauka plīvojuši PSRS un nacistiskās Vācijas karogi. Nākamajā rītā viņš aizvests pie Staļina un Molotova. Sarunās vēl piedalījies Vācijas sūtnis Maskavā grāfs fon Šulenburgs un abu pušu tulki. Ribentrops: “Es apliecināju gatavību ievadīt PSRS–Vācijas attiecības jaunā gultnē un panākt interešu līdzsvaru visās jomās, mēs vēlējāmies panākt sapratni ilgstošā perspektīvā. Staļina atbilde bija īsa, bet apstiprinoša. Uzreiz varēja pāriet pie konkrētiem jautājumiem. (..) Tika sadalītas interešu sfēras – Somija, lielākā daļa Baltijas un Besarābija tika iekļautas padomju interešu sfērā.” Nacistu ārlietu ministrs paziņojis, ka Polija uzvedoties “arvien agresīvāk” un “nebūtu slikti, ja, sākoties karam, būtu jau noteiktas līnijas, aiz kurām Vācijas un PSRS intereses nesaduras”. Visi šie jautājumi tika noformulēti slepenajos protokolos.
Baltijas valstis grāmatā pieminētas maz, tomēr šajā nodaļā tās parādās kā tirgošanās objekts. “Padomju diplomātijas stingrība parādījās Baltijas jautājumā, īpaši Liepājas ostas sakarā, kuru krievi vēlējās paturēt savā interešu sfērā. Lai gan man bija pilnvaras noslēgt līgumu, tomēr uzskatīju par nepieciešamu sazināties ar Ādolfu Hitleru. Sarunas tika pārtrauktas un atsākās ap desmitiem vakarā, pēc tam kad es saņēmu fīrera apstiprinājumu,” vēlāk rakstīja Joahims fon Ribentrops.
Liepāja nacistiem gan neesot bijusi tik svarīga, taču šī pauze kalpojusi kā diplomātisks triks, lai parādītu, ka Vācija ir gatava piekāpties. “Turpinājumā grūtības vairs neradās – līgums un slepenais protokols tika parakstīts jau līdz pusnaktij.”
Pēc darījuma noslēgšanas esot noticis bankets, kurā Staļins uzsaucis tostu par Hitleru kā “cilvēku, kuru viņš vienmēr apbrīnojis”, izsakot cerību, ka līgums ievadīs jaunu posmu abu valstu attiecībās. “Tikai dažas stundas pēc manas ierašanās Maskavā bija panākta tāda saprašanās, par kādu es iepriekš pat nesapņoju, un tas mani piepildīja ar cerībām par attiecībām nākotnē,” Ribentrops bija ļoti aizkustināts, piebilstot, ka Staļins uz viņu atstājis spēcīgu iespaidu kā “neparasta formāta cilvēks”. Tikšanās noslēgusies ar kopīgu foto. Kad visi pacēla glāzes ar Krimas šampanieti, Staļins iebilda, ka tādu publikāciju viņš nevēloties. Fotogrāfs esot bijis gatavs atdot uzņēmumu PSRS vadonim, taču Staļins tikai norādījis, ka nevēlas, lai šī bilde parādās presē. Pēc Ribentropa domām, šī mazā epizode īpaši apliecinājusi lielo uzticību, kas tobrīd valdījusi starp Staļina PSRS un Hitlera Vāciju. Abas varas varēja ķerties pie savu noziedzīgo plānu īstenošanas.
Visu rakstu par pēcnācēju mēģinājumiem attaisnot Ribentropu un Molotovu lasiet 23.augusta “Latvijas Avīzē” vai e-izdevumā.
