Māris Antonevičs: “Staļins” tiešraidē 21
Valsts policija nesāks kriminālprocesu par krievu valodā raidošā Latvijas Radio 4 kanālā izskanējušo aicinājumu “iznīcināt” tos vairāk nekā 12 000 Latvijas iedzīvotāju, kuri parakstījuši iniciatīvu par Uzvaras laukuma atjaunošanu tā vēsturiskajā veidolā. Ar detalizētāku skaidrojumu policija sevi nav apgrūtinājusi. Lai gan var iedomāties, ka labākajā gadījumā tas izpaustos kā salkanās birokrātiskās frāzēs ietvertas atrunas par to, ka tiešs aicinājums uz vardarbību nav bijis un tas jau tikai radio ēterā izskanējis viedoklis (to gan stiprina fakts, ka tam nekavējoties piebalsoja arī raidījuma vadītāja, nodēvējot to par “mūsu pieminekļa aizsardzību”). Policijas nostāja nepārsteidz, turklāt nebūtu godīgi šo “atrakstīšanās” stilu pārmest šai vienai iestādei, kurai vienkārši šajā reizē nācās izskatīt iesniegumu. Ir jau bijušas arī dažas retas reizes, kad naida runas lietas pat nonāk līdz tiesai. Kā, piemēram, savulaik “PCTVL” politiķa Aleksandra Giļmana atziņas, ka “latviešu valsts ir tāds pats absolūts ļaunums kā nacistu valsts” un, ja radīsies iespēja, Latvijas valsti vislabāk būtu likvidēt. Toreiz Valsts valodas aģentūras eksperti tiesā norādīja, ka Giļmana teksts ir atklāti naidīgs, taču… Tas nesaturot norādes uz aicinājumu vardarbīgai valsts varas gāšanai. Šķiet, vienīgais brīdis, kad drošības iestādes šādiem publiskiem paziņojumiem piegāja nopietnāk, bija 2014. gada nogale un 2015. gada sākums pēc notikumiem Ukrainā. Tad arī politiskajās aprindās bija sākusies rosība, ka nu gan vairs nav nekādi joki. Šobrīd acīmredzot atkal iestājies atslābums.
Stāstam par aicinājumu noslepkavot 12 tūkstošus cilvēku nebūtu jābeidzas šādi. Te es piekrītu NATO “Stratcom” izcilības centra direktora Jāņa Sārta savulaik teiktajam “Latvijas Vēstneša” interneta portālā: “Vārda brīvība ir vērtība. Aicinājums uz vardarbību vienmēr bijis ārpus šīs vērtību skalas ietvara. Nevajag uzskatīt, ka aicinājums nogalināt ir indivīda vārda brīvības izpausme. Nejauksim šīs divas lietas.” Tāpēc šajā gadījumā krimināllieta būtu vajadzīga kaut vai tāpēc, lai noskaidrotu, kas stāv aiz konkrētā izteikuma. Savulaik A. Giļmans savus sapņus par Latvijas valsts likvidāciju publicēja kaut kādās marginālās interneta lapās ar nelielu auditoriju, bet šoreiz aicinājums izskanēja Latvijas sabiedriskā medija tiešraidē. Patiesībā Latvijas Radio šajā gadījumā kļuvis par nozieguma līdzdalībnieku, jo atbild par noskaņu, kādā tika veidots 9. maija raidījums – “mūsu svētki”, “mūsu piemineklis” un pretī kaut kādi tur ļaunie, kas grib to nojaukt – ko ar viņiem darīsim? Izrādās, ka bez piespēlēšanas lielkrievisma instinktiem uzturēt krievu valodā raidošu mediju Latvijā nav iespējams (atcerēsimies arī savulaik žurnālista Andreja Mamikina jautājumu TV5: “Vai Latvijas valsts izveidošana bija kļūda?”, ekstrēmistus Vladimiru Lindermanu un Illarionu Girsu kā viesus LTV7 studijā un tā tālāk). Tikai tad ir jābūt arī gataviem ieraudzīt, kas slēpjas šo instinktu tumšajās dzīlēs. Kas ir tie, kas brīvi fantazē par masu slepkavību – vismaz tik daudz kā šīs pagaidām anonīmās zvanītājas vārdu sabiedrībai būtu tiesības uzzināt.
Uzņēmējs un publicists Vilis Vītols savā nupat iznākušajā grāmatā “Pārdomas par Krieviju” raksta: “Staļina noziegumu dēļ bojā gājuši 60 miljoni cilvēku. Bet Staļins, cik zināms, pats savām rokām nogalināja tikai nedaudzus. (..) Lai šos 60 miljonus nonāvētu, bija vajadzīga nedomājošu izpildītāju masa, tūkstošiem roku, tūkstošiem necilvēku, kas pastrādā noziegumus.” Arī Latvijas Radio par nevēlamo cilvēku iznīcināšanu nerunāja Staļins.
