Staļinisms Krievijā ir dzīvs. Saruna ar Maskavas latvieti Andri Kleinhofu 29
Maskavas latvietis Andris Kleinhofs raksta grāmatu par staļinisma noziegumiem un dzīvotspēju mūsdienās.
Pēc 44 nodzīvotiem gadiem Maskavā latvieša Andra Kleinhofa karstākā vēlēšanās ir atgriezties savā dzimtenē. Krievijā palicis mīlestības un darba dēļ – galvaspilsētā aizstāvējis doktora disertāciju mežsaimniecības ekonomikā, iepazinies ar poļu izcelsmes krievieti, apprecējies un – paliec sveika, Latvija! Latvieša gars tomēr neļāvis ieaugt krievu zemē – visu šo laiku viņš juties kā svešs, neiederīgs, un tikai intensīvais darbs ar studentiem spējis mazināt ilgas pēc savām īstajām mājām. Tagad jābrauc atpakaļ, taču – ne tukšām rokām. Top grāmata latviešu valodā, kas līdzās autora atmiņu stāstiem atmaskos staļinismu, kas arī mūsdienu Krievijā ļoti daudzu ļaužu prātos un runās joprojām ir dzīvs.
– Vai arī jūsu augstskolas kolēģu vidū staļinisms ir aktuāls?
A. Kleinhofs: – Ikdienā saskaros ar ļoti daudziem cilvēkiem – inteliģenci, profesūru – un daudzi no viņiem pēc tradīcijas vēl šodien atbalsta staļinisma ideoloģiju. Viņu lozungs – Staļins ir izcila personība, bez kuras nebūtu panākta uzvara Lielajā Tēvijas karā. Starp šiem cilvēkiem ir tādi, kas tiešām tam tic pat fanātiski, bet daļa vienkārši apzināti propagandē Staļina garu. Ar maniem priekšniekiem reiz ievirzījās saruna par Krievijas uzvaru. Saku – Staļins bija noziedznieks. Pēc tam man pārmetoši pavaicāja – kā tad tu tā? Jāuzsver, ka daļa no staļinistiem ir bijušie nomenklatūras darbinieki. Viņi apvienojušies tādā kā neformālā klubā, kas kalpo arī karjerai.
– Staļina laika masu slepkavas nestājās tiesas priekšā par noziegumiem pret cilvēci, lai gan bija pelnījuši tikpat bargus sodus kā nacisti Nirnbergas starptautiskajā kara tribunāla prāvā.
– Vācijas piemērs parāda, ka viņi pat divas reizes valsts augstāko pārstāvju līmenī lūdza piedošanu par fašisma noziegumiem. PSRS to neizdarīja un Krievija – ne tik.
Noziedznieki palika savos amatos, apbalvoti ar ordeņiem un personālpensijām. Viņu bērni un mazmazbērni kļuva par staļinisma mantiniekiem: nesen Molotova brāļadēls paziņoja – ja tēvocis būtu bijis pie varas, Krievija divās nedēļās nonāktu līdz Kijevai, bet Staļina mazdēls sūdzējās Eiropas cilvēktiesību tiesā, ka “Novaja gazeta” viņa vectēvu nosaukusi par asinskāru kanibālu. Laikraksts atzina, ka Staļins un citi noziedzīgā boļševiku režīma vadoņi “aptraipījuši sevi asinīm”, dodot pavēli noslepkavot vairāk nekā 20 tūkstošus poļu armijas un policijas virsnieku, ārstu, profesoru, priesteru pēc padomju armijas iebrukuma Polijā 1939. gadā.
Nesen ANO Ģenerālā asambleja pieņēma Krievijas iesniegto rezolūciju pret nacisma un neonacisma glorifikāciju. Kāpēc nepielika klāt staļinisma glorifikāciju? Tā notiek un nesalīdzināmi lielākā pakāpē nekā fašisma glorifikācija. Krievijā par godu Staļingradas kaujas gadadienai rīko saietus, kur izmanto veco nosaukumu Staļingrada – notiek mītiņi ar Staļina bildēm u. c.
